Foto – Valdis Semjonovs

Kā top melnā svēpētā keramika? Ciemos Smārdes “Saules ceplī” 1

Keramiķe un dizaina speciāliste Madara Bartkeviča, pārceļoties no Rīgas uz dzīvi laukos Engures novada Smārdes pagasta “Margrietās”, ne vien nomainīja dinamisko un stresa bagāto ikdienas ritmu pret mierīgāku un harmoniskāku, bet arī pievērsās tradicionālo māla apstrādes paņēmienu pētīšanai, saglabāšanai un popularizēšanai.

Reklāma
Reklāma

 

VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Lasīt citas ziņas

Atteicās no darbu pārklāšanas ar glazūru, pilnībā ļaujoties gadsimtos pārbaudītai tehnoloģijai – svēpēšanas jeb dūmošanas tehnikai. Tagad viņas darbnīcā “Saules ceplis” top tikai melnā jeb svēpētā keramika.

Citas prioritātes

Šī ir cilvēkam un videi nekaitīga tehnoloģija, kas pazīstama jau kopš piektā gadsimta, kad ar māla trauku lipināšanu un apdedzināšanu pavardā vai krāsnī lielākoties nodarbojās sievietes. Šodien tā īpašā cieņā ir Latgalē. Tālās pagātnes pieredzi apvienojot ar mūsdienīgu izpratni par materiālu, formu un stilu, podnieki rada atturīgi skaistus un praktiskus traukus bagātīgā pelēcīgi melno toņu gradācijā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Keramiķe Madara Bartkeviča melnās svēpētās keramikas apdedzināšanas tehnoloģijai pievērsās… mātes instinkta vadīta. 


– Kad pieteicās meitiņa Anna, kurai tagad ir pieci gadi, gribēju viņai nodošināt laimīgu bērnību. To, manuprāt, vieglāk izdarīt laukos, kur pieejama ķīmijas nepiesārņota pārtika, var spēlēties svaigā gaisā piemājas dārzā. Rīgā labākajā gadījumā mēs aizietu pastaigāties uz parku, – saka jaunā sieviete. – Lai bērnu pasargātu no E-vielu pasaules un izplūdes gāzu piesārņotās vides, pieņēmu lēmumu pārcelties uz vīra iegādāto īpašumu Smārdē. Ja es varu pasaulē kaut ko mainīt uz labu šī mazā cilvēka dēļ, kāpēc lai to nedarītu?! Un atteikšanās no keramikas trauku pārklāšanas ar glazūru ir viens no šādiem soļiem, jo nekas labs jau tajā glazūrā nav…

Radusi aktīvi darboties, Madara prātoja, ko varētu uzsākt jaunajā dzīvesvietā, kur iespēju izpausties ir mazāk nekā Rīgā. Jau studiju gados viņa pati sev nodrošināja iztiku, liekot lietā Liepājas mākslas koledžā un Mākslas akadēmijā iegūtās zināšanas. Noformēja telpas svinīgiem pasākumiem, iekārtoja mājokļus, vadīja keramikas pulciņus un darīja vēl daudz citu darbu. Kad pēc augstskolas beigšanas kopā ar draudzeni Rīgā atvēra mākslas salonu, apguvusi arī floristiku, jo rets pasākums iztiek bez profesionāli sakārtotām puķu un augu kopām. Madara palepojas, ka ir gādājusi par telpu svētku noformējumu arī valstiski svarīgos pasākumos Vairas Vīķes Freibergas prezidentūras gados (piemēram, rotājusi Latviešu biedrības namu), viņai uzticēta arī Biržas ēkas izdaiļošana, svinot Vīna svētkus, taču lielākoties viņa ar saviem palīgiem posusi telpas kāzu svinībām.

Reklāma
Reklāma

Pārceļoties uz Smārdi, telpu rotāšanu vajadzējis nolikt malā. Lai tomēr varētu radoši izpausties, Madara kopā ar vectēvu uzmūrēja cepli un ierīkoja keramikas darbnīcu “Saules ceplis”.

– Ja reiz esi sācis strādāt ar mālu, vairs nevari iztikt bez zemes enerģijas, ko gūsti saskarē ar šo dabas materiālu. Kad Dziesmu svētku laikā nedēļu biju prom no mājām, jo piedalījos amatnieku tirdziņā Vērmanes dārzā, ar nepacietību gaidīju, kad varēšu atgriezties Smārdē. Jutu, ka man sāk trūkt enerģijas. Man ir akūti nepieciešams mīcīt un virpināt mālu vai vismaz iebāzt rokas zemītē.

Studējot Mākslas akadēmijā, prasījusi kursabiedriem, vai kādam Pierīgā ir dārziņš, ko varētu paravēt. To izdzirdot, daudzi uz Madaru nolūkojušies ar neizpratni, bet savējie sapratuši. Tā kā māksliniece zina, ko jūt cilvēks, kam ikdiena paiet uz pilsētas akmeņiem, nevis lauku vidē, viņas mājas durvis vienmēr esot atvērtas ļaužiem no Rīgas, kuriem nav lauku. Smārdes pagasta “Margrietās” var izbaudīt pirts priekus, cepļa kurināšanu, gājienu caur mežu uz upi, ēdiena gatavošanu uz ugunskura, maltītes ieturēšanu brīvā dabā – visu, kas lauciniekam šķiet pašsaprotami, bet rīdziniekam ir liegts.

 

Māla rūdītava

Izrādot cepli, keramiķe aizrautīgi stāsta, kā to mūrējuši kopā ar opi Linardu Sviņķi, vecā kaluma vīru, kas pieprot daudzus darbus. Viņam pa spēkam esot pat tik filigrāns meistarstiķis kā steļļu būve, – tās taisījis sievai Birutai – audējai, Tautas daiļamata meistarei.

Pirms ķerties pie cepļa, izpētījuši pieejamo informāciju, devušies arī pie kādas keramiķes Pierīgā, lai dabā apskatītu māla rūdītavu.

– Cepļa grīdā ir deviņi atvērumi, tā sauktie uguns ceļi. Kad krāmē traukus, jālūko, lai neviens no šiem ceļiem nav nobloķēts, citādi nevar pienācīgi apdedzināti. Arī cepļa velvēm jābūt pareizi uztaisītām. Ja tā nav, uguns liesma tiek aplam lauzta un karstums pietiekamā daudzumā nepiekļūst visiem traukiem, – skaidro māksliniece.

Cepli kurinot vismaz 13 –14 stundas. Ceļoties trijos naktī un sākot ar ugunskuru pie cepļa mutes, lai ķieģeļi sasiltu pakāpeniski. Kad tie ir gatavi uzņemt milzīgo temperatūru (no 1000 līdz 1200 grādiem), kāda nepieciešama, lai apdedzinātu traukus, cepļa mutē met vismaz pāris gadus žuvušu malku. Sāk ar lapukokiem, tad kārta ir skujukokiem, bet nobeigumā ķeras pie bērza malkas, kas degot rada lielu karstumu.

– Kā es zinu, kad sasniegta apdedzināšanai vajadzīgā temperatūra un nevajag vairs piemest malku? Ceplim mēli klāt nebāžu, bet gan skatos uz liesmu. Kad tā iegūst dzelteni violetīgu nokrāsu, zinu, ka lieta ir kārtīgi nodarīta, traukus esmu nocepusi eleganti. Pēc tam sākas tas maģiskais process, ko sauc par svēpēšanu. Cepļa muti pielieku pilnu ar skujukoku malku, speciāli atlasot sveķainākās pagales, un mūrēju muti ciet. Lai ceplim nevarētu piekļūt gaiss, vīri tam uzliek tik smagu metāla vāku, ko var pacelt tikai vairāki. Izdegot skābeklim, māls reducējas – no trīs komponentu kļūst par divkomponentu un nomelnē. Tas ir tā dēvētais svēpēšanas process.

Lai piepildītu cepli, Madara cītīgi strādājot četras nedēļas vai ilgāk. Darba tapšanas procesā podnieka virpu viņa neizmanto, bet no māla izvirpina desiņas, kuras lipina kopā un katru slānīti slīpē ar koka un sudraba karotēm. Tādējādi darinājums kļūst izturīgāks un vienlaikus iegūst interesantu tekstūru. Pēc apdedzināšanas traukus ieziež ar bišu vasku, kas tos padara noturīgus pret mitrumu. Tāpēc melnās keramikas bļodas var izmantot ne tikai augļu uzglabāšanai, bet arī tajos droši liet zupu.

 

Savā vietā

Madara ne vien pati sirsnīgi strādā darbnīcā, bet arī pamatiemaņas ierāda ikvienam interesentam. Viņa atklāj, ka gada siltajos mēnešos mājas pagalms vai ik dienu piebirstot pilns ar lieliem un maziem ļaužiem no Latvijas un arī ārvalstīm.

Par pasūtījumu trūkumu keramiķe nesūdzas. Man nav jāiet ārā no mājas, lai pārdotu savus traukus, viņa saka. Ja darbs radīts ar mīlestību, ir rūpīgi nostrādāts un norunātajā laikā gatavs, cilvēki saprot, ka šai māksliniecei var uzticēties.

Madaras Bartkevičas darbi tagad rotā mājas un dzīvokļus arī Igaunijā, Lietuvā, Krievijā, Kanādā, Amerikā un citviet, bet viņas melnā keramika kalpo restorānos un kafejnīcās.

Māksliniece nosmej, atceroties kāda Kanādas latvieša komentāru, kad viņš ieraudzījis melnās keramikas cepli:

– “O, savulaik pie mums indiāņi arī tā apdedzināja māla traukus. Bet nu viņi ir izmiruši, un šī tehnika arī pazudusi.” To sakot, viņš teju vai man izteica līdzjutību, ka strādāju pēc sentēvu metodēm…

Māksliniece, spriežot par nākotnes plāniem, bilst, ka vajadzētu lielāku darbnīcu un vēl otru cepli. Jo bieži gadoties, ka interesentu radītajiem darbiņiem jāgaida, kamēr tos varēs apdedzināt nelielajā “Saules ceplī”.

Vai viņa nedomā pievērsties arī kādai citai nodarbei? Māksliniece, ne mirkli nevilcinoties, atbild:

– Nē. Katram ir sava vieta šajā pasaulē.

Es esmu piedzimusi, lai būtu māksliniece, radoši izpaustos. Kad, mūrējot cepli, uzkritu uz ripzāģa un traumēju elkoni, ārsti teica – aizmirstiet par keramiķes darbu, tas vairs nelocīsies. Neko tādu es nespēju pieļaut – biju taču sākusi celt cepli! Nepagurusi vingrināju pirkstus, aiz sāpēm asaras no acīm, bet elkonis atguva spēju darboties.

Arī doties prom no Latvijas Madara negrasās. Viņa zina, kā ir dzīvot ārzemēs, jo vīrs Andris Bartkevičs Vācijā trenē hokejistus.

– Latvija ir tik bagāta zeme – gan ar cilvēkiem, gan ar skaistu dabu. Vienmēr jau šķiet, ka aiz tā stūra ir kaut kas labāks, apsolītā zeme, laime, kūkas gabals. Tās ir pilnīgas muļķības! Es nevaru iztikt bez mūsu dabas un cilvēkiem. Arī bez keramiķa darba, kaut gan tas absolūti nav sievišķīgs, nevaru iztikt. Varbūt skan patētiski, taču ir balta patiesība.

{gallery id=”2133″}