Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
21. maijs, 2013
Drukāt

Kā top “Radošā Latvija”


Foto - LETAFoto - LETA

Ministru kabinetā stāsta tādu anekdoti. Kāds kultūras iestādes vadītājs reiz aizgājis pie Valda Dombrovska un saka: nepietiek, dodiet vairāk naudas. Bet Dombrovskis noplāta rokas un saka: a kur jums darbības stratēģija?

 

Nav stratēģijas, nav naudas. Kultūras iestādes vadītājs ķeras pie darba. Pēc gada atkal satiek Dombrovski un rāda stratēģiju. Dombrovskis paskatās, novērtē atzinīgi, noplāta rokas un saka: nav naudas.

Lai anekdotei būtu laimīgas beigas – brīdī, kad Latvijas valstij atkal būs vairāk naudas, ko ieguldīt kultūrā, – 2013. gada pavasaris ir aizritējis, rosīgi gatavojot kultūras politikas stratēģiju “Radošā Latvija”, kas vasaras vidū solās būt gatava. Kāpēc mums vajadzīga vēl viena stratēģija, ja spēkā vēl arvien “Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006. – 2015. gadam”? Tas ir jautājums, kas varētu ienākt prātā cilvēkam, kurš ikdienā neraksta stratēģijas. Vai tāpēc, ka sasniegtas tur izvirzītās vīzijas “humāni, radoši un kultūratbildīgi cilvēki”, “atvērta un saliedēta sabiedrība ar augstu dzīves kvalitāti” un “dialogā balstīts, daudzveidīgs, izcils un pieejams kultūras process”? Vai arī pretēji – jo pēc 2009. gada šīs stratēģijas izvirzītie mērķi un rezultatīvie rādītāji nav sasniedzami finansējuma sarukuma dēļ?

Uz šādiem retoriskiem jautājumiem lai atbild zinātnieki. Jaunā “Radošās Latvijas” (“RL”) stratēģija ir pragmatisks rīcībpolitikas dokuments, kas skatās uz priekšu.

Pēc Kultūras ministrijas ieceres tā būs rīcības plāns, pēc kura tiks veiktas investīcijas kultūras nozarē – saskaņā ar “Nacionālajā attīstības plānā 2014 – 2020” (NAP) rakstīto. Jauna dokumenta izstrāde nepieciešama, lai to pieskaņotu Eiropas Savienības fondu plānošanas periodam – 2014 – 2020.

Gan NAP, gan “RL” mērķu īstenošanai ieplānots kā ES, tā arī valsts budžeta finansējums – tāpēc, ja stratēģija būs gana precīzi izrakstīta un pretī vārdiem būs arī cipari, tad vienā papīrā kā kristāla lodē varēsim redzēt, kas nākamos septiņus gadus notiks kultūrā.

“Radošās Latvijas” sākums datējams ar 2012. gada pavasari, kad, pēc kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes iniciatīvas tika parakstīta labā griba sadarboties starp četrām ministrijām – Kultūras ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju, Ekonomikas ministriju, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju. Ideja apsveicama. Taču jau NAP izstrādes procesā kļuva redzams, ka ikkatrs ministrs un partija par savu pienākumu uzskata cīnīties par savu nozari, un kopība NAP sadaļām ir vairāk ar to, ka tās iesietas vienos vākos, nekā caurstrāvojošs gars. Līdzīgi Kultūras ministrijai arī pārējās minētās ministrijas šobrīd veido savas nozariskās stratēģijas Eiropas finansējuma apguvei – piemēram, “Izglītotā Latvija”, “Industriālā Latvija”, “Zaļā Latvija”. Sadarbība ir laba lieta publicitātei, bet kad jāstrādā, tad labāk atsevišķi.

Līdz šā gada sākumam bija bažas, ka “RL” būs pārāk vērsta uz “radošajām industrijām”, pametot novārtā kultūras nozares vai mēģinot tās pārveidot par it-kā-radošajām industrijām, bet tagad darbs pie “RL” ieguvis citu dimensiju – pārnozariskā un horizontālā redzējuma vietā nākusi pastiprināta uzmanība konkrētām kultūras apakšnozarēm, kurā katrā tiek izstrādāta detalizēta programma.

Kopā identificētas 15 kultūras apakšnozares. Salīdzinot ar 2006. – 2015. gada kultūrpolitikas vadlīnijām, atsevišķi izdalītas ir astoņas profesionālās mākslas apakšnozares (arhitektūra, dizains, literatūra, mūzika, deja, teātris, vizuālā māksla, kino), kas tur figurēja ar apvienojošu nosaukumu “Māksla un literatūra”.

No minētajām īpaši izceļas dejas nozare, kas līdz šim bijusi daļa no “Mūzikas un dejas mākslas”, taču nozares aktivitāšu un pašorganizācijas procesā ir materializējusies vēlme iegūt savu patstāvīgu identitāti. Valsts kultūrkapitāla fondā mūzika un deja vēl ir vienā apvienotā komisijā, tāpat kā arhitektūra un dizains, kas “RL” arī startē ar atsevišķām stratēģijām.

Nākamais loks aptver sešas kultūras mantojuma nozares: muzeji, arhīvi, kultūras pieminekļi, nemateriālais kultūras mantojums, bibliotēkas un kultūras digitalizācija. Nozaru prezentācijās Kultūras ministrijā šī iezīmējās kā daudzām nozarēm kopīga problēma – kultūras mantojuma saglabāšana, arhivēšana, izplatīšana un pieejamība vispār. Vai TV tiek ierakstītas teātra izrādes? Kādi pakalpojumi tad īsti ir pieejami arhīvā vienkāršiem iedzīvotājiem? Vai būs nauda latviešu laikmetīgās mūzikas ierakstīšanai un saglabāšanai? Digitalizācija, ar to domājot arī ES fondus tās veikšanai, būtu atbilde uz daudziem šiem jautājumiem. Kā atsevišķa apakšnozare “RL” iekļauta kultūrizglītība.

Šāda pievēršanās katrai kultūras apakšnozarei ir devusi zināmu labumu. Nozaru pārstāvji ir apkopojuši informāciju par to, kas tiek darīts, papildinājuši to ar iniciatīvām, ko varētu darīt, ja būtu vairāk finansējuma, un sakārtojuši prioritārā secībā veicamos darbus un sasniedzamos mērķus. Līdztekus šim iesaistošajam procesam “RL” izstrādē šopavasar kultūras ministre spērusi vēl vienu soli līdzdalības demokrātijas veicināšanā – Nacionālā kultūras padome, kas līdz šim sastāvēja no kultūras ministra brīvi izraudzītiem cilvēkiem, tagad tiks veidota no 15 nozaru pārstāvjiem, kurus deleģēs attiecīgās nozares padome.

Līdz šim fonā “RL” ir palikuši starpnozariskie jautājumi. Kultūra kā nācijas identitātes, sabiedrības saliedētības un radošuma pamats. Kultūra reģionos – daļēji to nodrošina Valsts kultūrkapitāla fonda programmas, kas veicina profesionālās mākslas pieejamību reģionos. Pozitīvs solis ir daudzfunkcionālo koncertzāļu pabeigšana Rēzeknē un Cēsīs.

Sagaidāms, ka “RL” iezīmēs zināmu valsts kultūrpolitikas atbildību par šīm kultūras iestādēm reģionos. Jo cerēt, ka tās būs spējīgas pilnībā pašas sevi atpelnīt ar kultūras un mākslas pasākumu organizēšanu, ir pārāk optimistiski. Jo īpaši ņemot vērā, ka tādu finansiālu pašpietiekamību nespēj panākt pat kultūras institūcijas Rīgā, kurām ir daudz lielākas iespējas piesaistīt publiku. Galu galā interesanti, kas “RL” gala variantā būs rakstīts par radošajām industrijām! Uz robežas starp kultūras/radošo nozari skaitāmās arhitektūra, dizains, kino un grāmatniecība ir iekļautas starp 15 kultūras apakšstratēģijām. Kas tikmēr notiek ar šādām izteikti komerciālām radošajām industrijām – TV, radio, interaktīvie mediji, IT, videospēles, reklāma, atpūta un izklaide –, kas diskusijās par kultūras lomu tautsaimniecības veicināšanā parasti tiek minētas kā arguments, ka tādas “radošās industrijas” vispār ir un ka ir noderīgas? Ceru to visu ieraudzīt “Radošās Latvijas” gala redakcijā!

Provizoriskais finansējuma apjoms kultūras nozarei un sabiedrības integrācijai “NAP2014 – 2020” ietvaros ir 235 miljoni latu – tas no ES fondiem plus mainīgs valsts budžeta finansējums atbilstoši valsts ekonomikas attīstībai.

Papildus pie esošā valsts pamatbudžeta finansējuma kultūrai. 2013. gadā Kultūras ministrijas budžets ir 91 miljons latu. Ja izdotos šādu līmeni saglabāt, tad kopā ar NAP līdzekļiem tas būtu labs finansējums nākamajiem septiņiem gadiem. Un vēl jau citu ministriju administrētais ES finansējums, uz ko pie labas izveicības var cerēt arī kultūras institūcijas!

Protams, nevajadzētu arī pārāk sacerēties, jo izveicīgi cilvēki strādā arī citās nozarēs. Un NAP skaitlis 235 miljoni nav ierakstīts tajā NAP redakcijā, ko apstiprināja Saeima. Pagaidām tas ir tikai skaitlis, ko visi zina, bet ne oficiāli. Cīņa nav galā un nebeigsies.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+