Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
4. aprīlis, 2014
Drukāt

Kā valsts zaudē miljonu
 – Perepjolkins joprojām uzskata sevi par aplaupītu (8)

Foto - LETAFoto - LETA

Ilustratīvs foto

Sena paruna “Kā lemsim – pēc likuma vai taisnības?” rāda, ka tautas izpratnē ne vienmēr likums un taisnīgums ir viens un tas pats. Daudzi “LA” lasītāji ir interesējušies, kāds tad ir Latvijas valsts nodarījums pret Jāni Vistiņu un Genādiju Perepjolkinu, ka tagad viņiem jāsaņem no valsts 1 219 663 eiro kompensācija. Tas jādara atbilstīgi Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2014. gada 25. marta spriedumam, ka par piespiedu kārtā atsavināto nekustamo īpašumu Rīgas brīvostas teritorijā jāsaņem taisnīgs atlīdzinājums. J. Vistiņam no Latvijas valsts jāsaņem materiālā kompensācija 339 391,98 eiro un G. Perepjolkinam – 871 271,12 eiro, un vēl katram morālā kompensācija – 3000 eiro, kā arī tiesāšanās izdevumi – 1500 eiro.

Nekonsekventa rīcība 


Prasītāju pārstāvis advokāts Egils Radziņš ar lietas iznākumu no juridiskā viedokļa ir apmierināts. Viņš bilst, ka klienti gan cerēja uz sešas reizes lielāku naudu. Taču piespriestā summa ir stipri lielāka par to, ko valsts bija gatava atlīdzināt par īpašumiem 1997. gadā.

Tiesāšanās Latvijā un Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) ilga teju 17 gadus, pirmo reizi iesniedzēji ar pieteikumu ECT bija vērsušies jau 2001. gada jūnijā. 2011. gada 8. martā ECT palāta septiņu tiesnešu sastāvā pasludināja spriedumu, ar sešām balsīm “par” un vienu “pret” atzīstot, ka izmaksātās atlīdzības apmērs uzskatāms par samērīgu. Pēc pārsūdzības lieta tika skatīta ECT Lielajā palātā, kuras vairākums lēma pretēji (sk. uzziņu).

“Cilvēktiesību tiesa nesaka, ka pati atsavināšana būtu prettiesiska. Ir runa par to, ja reiz atsavināja, tad summa, kas tika izmaksāta, balstoties uz zemes 1940. gada vērtību, ir pārāk maza,” skaidro Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce.

ECT spriedumā par lietas būtību norāda, ka atsavinot kompensācija tika aprēķināta pēc 1940. gada īpašumu vērtības, taču, lai aprēķinātu nomas maksu, ko valsts maksā par šiem zemesgabaliem, tika izmantota pilnīgi cita. Tā bija vērtība, kas noteikta 1996. gada Valsts zemes dienesta vērtējumā. Līdz ar to ECT deva mājienu, ka valsts rīcībā arī nav konsekvences – ka vieniem mērķiem izmantoja vienu summu, bet citiem mērķiem citu. ECT pateica, ka valstij nebija pienākuma izmaksāt visu tirgus vērtību. Taču par pārāk mazu tika atzīta kompensācija, kas vienā gadījumā ir 350 reižu mazāka par īpašumu vērtību un otrā – tūkstoš reižu mazāka par īpašumu vērtību.

Kadastrālā vērtība, 
tirgus vērtība…


Deviņdesmitajos gados, kad pēc Latvijas neatkarības atgūšanas cilvēki sāka atdabūt savulaik padomju varas nacionalizētos dzimtu īpašumus, ne visi paši bija gatavi tos apsaimniekot. Bija gadījumi, kad veci ļaudis, raizējoties, ka nespēs samaksāt zemes nodokli, vērtīgas zemes vienkārši atdeva pašvaldībai. Izrādās, bijuši arī īpašnieki vai viņu mantinieki, kuri par kādu palīdzību (vai atlīdzību) atdāvinājuši atgūto citiem. Ieguvēji bija cilvēki, kuri skaidri zināja lietu vērtību, kā, piemēram, G. Perepjolkins, kurš jau padomju laikos bija nodarbojies ar antikvārām lietām un ir mākslas priekšmetu kolekcionārs. G. Perepjolkina advokāts E. Radziņš stāsta, ka viņa klients zemes gabalus ieguvis tāpēc, ka cilvēki vēlējušies pateikties, piemēram, par padomiem, par palīdzību sirds operācijai vai gluži vienkārši ticis dāvināts draudzības dēļ. Tas notika 1994. gadā.

“Atsavināt valsts vajadzībām Genādijam Perepjolkinam un Jānim Vistiņam piederošos zemes īpašumus 6,5738 hektāru platībā, kas atrodas Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā.” Tā bija teikts Ministru kabineta noteikumos, kurus steidzamības kārtībā pieņēma 1997. gada 5. augustā, tos parakstīja toreizējais Ministru prezidents Andris Šķēle un satiksmes ministrs Roberts Zīle. Īpašniekiem pielemtā atlīdzība – G. Vistiņam 548,26 lati un G. Perepjolkinam – 8616,87 lati. Tā paša gada 30. oktobrī Saeima pieņēma speciālu likumu par šo zemes atsavināšanu Rīgas brīvostas vajadzībām.

Taču pirms tam interesantas debates notika 6. Saeimas 1997. gada 4. septembra plenārsēdē. Pie frakcijām nepiederošais deputāts Andris Saulītis satraucās, ka šim likumprojektam neesot sakara ar kaut kādām valsts interesēm vai valsts nepieciešamību: “Tieši pretēji. Rīgas brīvosta tika izveidota, lai tur privātīpašums, privātkapitāls varētu vairāk pelnīt un efektīvāk strādāt. Šis gadījums, kad cilvēki grib atņemt vienam cilvēkam īpašumu, turklāt, kā šeit rakstīts paskaidrojumā, viņš to ieguvis no bijušajiem īpašniekiem. (..) Manā rīcībā ir dokumenti no esošajiem īpašniekiem 1994. gadā, un viņš šo īpašumu ir ieguvis kā pakalpojumu, kā samaksu, kā algu par savu padarīto darbu.” A. Saulītis toreiz sprieda, ka šis G. Perepjolkina īpašums tikšot vienkārši atdots – uzdāvināts, kā viņš formulēja, “jaunajiem “prihvatizatoriem””.

Advokāts Egils Radziņš uzsver, ka viņa klientu īpašums, kas esot it kā atsavināts sabiedrības vajadzībām, pēc tam ticis iznomāts divām SIA. Advokāts uzskata, ka tā bijusi izplānota akcija, lai sakārtotu īpašumtiesības par labu nākamajiem nomniekiem.

1997. gada Saeimas sēdē par G. Perepjolkina īpašumiem izteicās arī deputāti Modris Lujāns un Anna Seile. M. Lujāns ironizēja, ka “Latvijā patiešām ir labi cilvēki, kas dāvina šim kungam zemi. Dāvina šo zemi Rīgas lidostā, tirdzniecības ostā un visai labās vietās – dāvina par brīvu”. Viņš izteica izbrīnu, ka Perepjolkins, saņemot dāvinājumu, pieprasa no tirdzniecības ostas milzīgas naudas summas, “un tā jau tautā saucas parastā slaukšana un tautas budžeta slaukšana”. Bet A. Seile atgādināja, ka, pieņemot izmaiņas ostu likumā, speciāli bija atrunāts, ka Kundziņsalā dzīvojošiem bijušajiem īpašniekiem tiek piešķirta zeme īpašumā zem viņiem piederošām mājām un ka gadījums ar Perepjolkinu un Vistiņu ir citāds, jo viņi Kundziņsalā nav bijušie īpašnieki. Deputāte minēja, ka šādi zemes uzpirkumi ir bijuši Rīgas lidostā, Pierīgā dārziņu rajonā, un nu tie ir notikuši arī Kundziņsalā. A. Seile izteica viedokli, ka šie īpašnieki, kuri ne tur dzīvo, ne tur rada vērtības, tikai izmanto Rīgas tirdzniecības brīvostas labiekārtoto zemi, kam ir augsta kadastrālā vērtība: “Un no šīs augstās kadastrālās vērtības, kur ne Vistiņš, ne Perepjolkins nav pielicis ne pirkstu, viņi ar tiesas palīdzību cenšas izspiest (..) pēc iespējas lielāku nomas maksu.” Tā nu Saeimas vairākums nolēma, ka Vistiņam un Perepjolkinam nomas maksu neredzēt, bet tās vietā – zeme jāatņem un jāpiešķir kompensācija.

“Šodien pļava, rīt 
varbūt Lasvegasa”


Valsts izmaksātā atlīdzība par atsavināto zemi tika noteikta saskaņā ar īpašuma kadastrālo vērtību 1940. gadā, un summas tiešām nebija lielas. Turpretī Valsts zemes dienesta Nekustamā īpašuma vērtēšanas centrs 1996. gada janvārī, pēc abu īpašnieku lūguma, bija aprēķinājis, ka J. Vistiņam piederošās zemes kadastrālā vērtība ir 564 140 lati, savukārt G. Perepjolkina zeme – aptuveni 3,12 miljoni latu.

Kāpēc ostas teritorijā šie daži zemes gabali tika tik ļoti augstu novērtēti – no 31,34 latiem līdz turpat 70 latiem kvadrātmetrā? To jautāju Guntim Ziedonim, jo tieši viņš 1996. gadā nodarbojās ar G. Perepjolkina un J. Vistiņa gabalu vērtēšanu. G. Ziedonis skaidro – kadastrālā vērtība tika noteikta pēc formulas, ņemot vērā platību un izmantošanas mērķi. Jo pats galvenais ir zemes izmantošanas mērķis – šodien tur varbūt ir pļava, bet rīt būs Lasvegasa, tēlaini salīdzinot, sacīja vērtētājs, jo, piemēram, Amerikas azartspēļu karalistes Lasvegasas vietā arī kādreiz bijusi pļava… Viņš piebilda, ja 1997. gadā būtu ņemta vērā tirgus vērtība, tad jau būtu pilnīgi cita situācija.

Mierizlīgumu noraidīja


Bez jau minētās likumā noteiktās kompensācijas par zemju atsavināšanu J. Vistiņš no Rīgas brīvostas bija saņēmis nomas maksā 53 036 latus un G. Perepjolkins – 368 321,84 latus. To ņēma vērā ECT palāta, 2011. gadā lemjot, ka summas, kas tika saņemtas kā atlīdzība, nav uzskatāmas par klaji nesamērīgām. Taču ECT Lielā palāta 2012. gadā nosprieda, ka valstij ir jāmaksā abiem prasītājiem atlīdzība, un deva trīs mēnešu termiņu, lai puses vienotos par mierizlīgumu. Tas nebija iespējams, jo Latvijas valdības piedāvātā summa prasītājus neapmierināja.

G. Perepjolkins tagad sarunā ar mani pauda uzskatu, ka arī ECT piespriestā kompensācija esot par mazu – atņemtā zeme ostā maksājot divdesmit miljonus, tāpēc viņiem ar J. Vistiņu pienāktos vismaz pieci. Ostā zeme varot piederēt arī privātpersonām, tāpēc viņš sevi uzskata par aplaupītu un tajā, ka zemi zaudējis, vaino Andri Šķēli, Valdi Birkavu un Robertu Zīli.

Vērotājam no malas varētu rasties jautājums – ja reiz zeme tika atņemta brīvostas vajadzībām un brīvosta gūst peļņu, šo zemi iznomājot, vai tad nevajadzētu šo atlīdzībā maksājamo miljonu prasīt tai? Taču, tā kā juridiski likumu par zemes atsavināšanu pieņēma Saeima, jāmaksā no valsts budžeta. Premjere Laimdota Straujuma izteikusies, ka šos 1,2 miljonus eiro valdība ņems no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

Fakti


Summu palielināja inflācijas un gada peļņas procenti

Tiesas nolēmumā bija teikts, ka summa, kas pienākas vienam iesniedzējam, ir 119 378,18 eiro, otrajam 306 461,90 eiro. Taču laika posmā no zemes atsavināšanas brīža līdz tam, kad tiesa piesprieda maksāt atlīdzību (no 1997. gada 25. novembra līdz 2012. gada 25. oktobrim), inflācijas koeficients Latvijā bijis 94,3 procenti. Tas summu palielina jau līdz 231 951,63 un 595,455,47 eiro.

Un vēl abiem prasītājiem pienākas Civillikumā noteiktie likumiskie seši procenti par 14 gadiem un 11 mēnešiem, kas palielina J. Vistiņam izmaksājamo summu par 107 440,35 eiro un G. Perepjolkinam – par 275 815,65 eiro. Un tādējādi prasītājiem pienākas attiecīgi 339 391,98 eiro un 871 271,12 eiro.

Uzziņa


Šā gada spriedumā no ECT Lielās palātas (17 tiesneši) par kompensācijas piešķiršanu sprieda 12 tiesneši – prezidents Dīns Špīlmanis un tiesneši no Beļģijas, Horvātijas, Čehijas, Austrijas, Slovākijas, Ungārijas, Turcijas, Vācijas, Igaunijas, Grieķijas, Francijas. Savukārt pieci atsevišķajā nepiekrītošajā viedoklī pauda, ka atlīdzība nav bijusi nesamērīga. Šie tiesneši pārstāvēja Sanmarīno, Lielbritāniju, Dāniju, Gruziju un Poliju. Atsevišķajā nepiekrītošajā viedoklī viņi pauda pārliecību, ka šajā lietā nav noticis īpašuma tiesību pārkāpums. Tiesneši uzskata, ka, izspriežot lietu, noteikti bija jāņem vērā vēsturiskā situācija un ar to saistītās iespējamās kļūdas likumdevēju darbībā, kuru re­trospektīvai labošanai valstij varēja būt nepieciešams pieņemt arī speciālus likumus. Nekādi politiskie vai ekonomiskie apstākļi nedrīkstētu novest pie situācijas, kad privātpersona bez vēsturiskām tiesībām iegūstot īpašumu 1000 latu (pēc pašas privātpersonas veikta aprēķina) vērtībā, pēc diviem gadiem, neveicot tajā nekādus ieguldījumus, par šo īpašumu saņem no valsts 3,5 tūkstošus reizes lielāku samaksu. Lai gan valsts izmaksātā kompensācija šajā gadījumā bija tikai maza daļa no tā brīža kadastrālās vērtības, nevar uzskatīt, ka tā nebūtu samērīga, jo šajā gadījumā tika ņemtas vērā visas sabiedrības intereses.

2011. gadā, kad ECT nosprieda, ka valsts atlīdzība uzskatāma par samērīgu (tātad Vistiņa un Perepjolkina sūdzība noraidāma), par labu Latvijas valstij lēma tiesneši no Polijas, Rumānijas, Slovēnijas, Armēnijas, Nīderlandes un Spānijas, pret bija tiesnesis no Andoras.

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. Artūrs Malta, LLK, LZS un LAO biedrs Atbildēt

    Kad atdos pēc 1940. gada 17.jūnija nolaupīto?
    Atgādinu, ka nacionalizācijas nebija!
    Bija konfiskācija, vai vienkārši laupīšana!!! Nacionalizācija bija līd 1940. gada 17. jūnijam, līdz brīdim, kad atnāca mirotvorci.
    Mācīties vajadzīgs Latviešu valodu, lai kaut ko saprastu.

  2. Ak pirms 17 gadiem, taatad tagad ir 2018. gads, jauki, rakstniekeli!!!

  3. Diemžēl, mūsu valsts pārstavji ECT nespēj pietiekami labi aizstavēt valsts intereses, to parada daudzās lietas, kurās valsts zaudē. Arī Laventa lieta. Pie tam pirms ECT vajadzēja atzīt šos darījumus par fiktīviem, jo jau tad kad saka atsavināt sos zemesgabalus, tie muļķīši, kas par santīmiem “uzdāvināja” to zemesgabalus, paši būtu atzinuši, ka dāvinājuma līgumi bija fiktīvi, ka tika apkrāpti un tad Perepjolkins, nezinu kā ar Vistiņu, nevarētu rādīties tuvumā ECT. Bet, diemžēl, tiesībsargajošās iestādes nav domatas nabagiem un piekrāptiem. Tas, ka krāpnieki izmanto Latvijas tiesībsargajošo iestāžu mazspēju noziegumu atklasana un, acīmredzot arī valsts nedara neko, lai šajās iestadēs strādātu profesionāli juristi. Tikai cieš jau nodokļu maksātāji, kuru nauda tiek maksāta krāpniekiem. Bet kā saka, muļķis arī baznīca dabūn pērienu

  4. Valsts neko nezaudēja, tikai dabūja samaksāt to, kas bija jāmaksā pirms gadiem 17.

  5. Nu malači – paši savā ziņā vainīgi. Nu ja rēķina pēc 40 gada summām, tad 40tā, bet ja 96, tad attiecīgi ’96tā… Cita runa, ka reāli ņemtot zemes atgūšana šādā vietā ir nereāla, turklāt, kas viņš par mantinieku?! Vārdu sakot blēži izmantojuši pašu varaspārstāvju paviršību, lai nokāstu labu kāpostu, tur kur īsti viņiem, tas nepienākas….

  6. Savāda valstiņa. Zināmi visi afēristi( tagad saukti – biznesmeņi ) un viņu labdari,bet neviena pārmetuma,nerunājot par sodu nav/ Tikai miglaini stāsti par 1940.gadu. Bet Perepjolkins taču nav mantinieks.Īpašumus ieguvis krāpniecības ceļā.Dāvanās,samaksā par sīkiem pakalpojumiem,iepircis…
    Brīvosta ir patiesais labuma guvējs,tātad – jāmaksā solidāri ar valsti.Bet to negrib pieļaut politikāņi.Locekļiem vairs nebūs kur galus savilkt.Un partiju kabatas saplaks.Pasēdēja,sagudroja variantu – vilks paēdis un locekļi naudās,lai tautiņa kārtējo krupi norij.
    Kādēļ jāmokās ar budžetu? Ņemiet naudu no “neparedzētiem”gadijumiem. Gadījumi ir neizsmeļami.

  7. Pret blēžiem joprojām esam bezspēcīgi!

Draugiem Facebook Twitter Google+