Māris Zanders: Kā var nesolīt… 2
Tuvojoties Saeimas vēlēšanām un politiķiem sākot savu piedāvājumu formulēšanu, daudzus vēlētājus nepametīs aizdomas, ka liela daļa no solījumiem ir neīstenojami vai izpildāmi tikai daļēji. Skepse pamatota, tomēr te daļa atbildības jāuzņemas arī mums (vēlētājiem) pašiem, jo nepilnīgi priekšstati par varas reālajām iespējām vedina sagaidīt no šīs varas to, ko tā patiesībā solīt nevar. Savukārt politiķi neapdomīgi tomēr sola, zināmā mērā paši sev “iešaujot kājā”, jo šādus neizpildītos solījumus viņiem vēlāk pārmet.
Daži piemēri. Latvija kā Eiropas Savienībai un eirozonai piederīga valsts funkcionē noteiktā regulējumu konstrukcijā. Vai šī konstrukcija ir jēdzīga, vai tā ir maināma, kādos tieši segmentos maināma, ir labs, bet pavisam cits jautājums, un tas neatceļ nepieciešamību spēles noteikumus tomēr ievērot. Dalībvalsts politiķis – neatkarīgi no viņa politiskās piederības – nevar solīt, piemēram, tādu budžeta deficīta, valsts parāda politiku, kas būtu klajā pretrunā ar eirozonas spēles noteikumiem. Ar šo skarbo realitāti saskaras, piemēram, neseno vēlēšanu uzvarētāji Itālijā, kuru ieceri vienlaikus samazināt nodokļus un palielināt sociālos maksājumus kolēģi citās valstīs (un finanšu tirgi) ir novērtējuši ar strupu “nē”. Un, cik noprotams, nelīdz pat viegla šantāža ar iespēju sarīkot referendumu par Itālijas izstāšanos no eirozonas. ES dalībvalstīm ir regulāri jāsalāgo savas ieceres par kādas vietējās nozares vai uzņēmumu aizsardzību. Vienalga, vai runa būtu par atbalstu konkrētās valsts bankām, aviokompānijām vai citai sfērai. Iepriekš minētais nenozīmē, ka dalībvalstis, jo īpaši nelielas, ir bezspēcīgas. Piemēram, Portugāle pēdējo krīzi pārvarēja, lietojot instrumentus, kurus, tēlaini izsakoties, ekonomikas mācībgrāmatas sevišķi nerekomendē. Runa ir par to, vai mūsu politiķi, solot “stingru Latvijas nacionālo interešu aizstāvību”, pietiekami saprot spēles laukumu. Es kā vēlētājs gribētu dzirdēt nevis retoriku par “sabiedroto meklēšanu”, bet ieskicējumus tam, kā notiks tirgošanās (kur mēs piekāpsimies apmaiņā pret piekāpšanos mums), lai cik tas izklausītos piezemēti.
Ir jāņem vērā arī tas, ka politiskās varas lēmumu ietekmi uz ekonomiku nevajag pārspīlēt, jo neviena valdība nevar atcelt, piemēram, biznesa cikliskumu, paša biznesa kļūdas utt. Pašreizējā Argentīnas valdība, kā saka, visu dara pareizi, bet nelāgi iekritusi ar globālām valūtu un šīs valsts eksporta preču noieta tirgus konjunktūras svārstībām. Pakistānā nodokļu slogs (nemaz nerunājot par iekasējamību) ir ļoti zems, bet tas neko daudz nedod, ja ir korupcija un draņķīga infrastruktūra. Japānas valdība var pieņemt lēmumus, kas vērsti uz strādājošo deficīta problēmas risināšanu, bet, ja korporācijas pašas ir konservatīvas, problēma nerisinās. Un atkal – tas nenozīmē, ka valdību patiesā ietekme ir neliela. Valdības var būtiski ietekmēt ekonomiku, piemēram, ar imigrācijas politikas, izglītības sistēmas vai adekvātas tiesu sistēmas instrumentiem. Tātad runa ir par to, ko tās tiešām var un kādos gadījumos var mēģināt, bet labāk nesolīt rezultātu. No šī viedokļa es gribētu dzirdēt no partijām nevis solījumus par darba vietu skaita palielināšanos līdz x, bet, teiksim, priekšlikumus par birokrātisko procedūru skaita konkrētajā jomā samazināšanu līdz y. Tas pats attiecas ne tikai uz solījumiem, bet atskaitīšanos par iepriekšējo periodu. Mazliet sabiezinot krāsas, viens taisnīgs tiesas spriedums biznesa vidi var ietekmēt vairāk nekā trīs labi iecerēti un pat prātīgi uzrakstīti “politikas plānošanas dokumenti”.
Tāpat vērts atcerēties, ka nacionālajā līmenī spēlējošiem politiķiem ir jārēķinās ar visnotaļ lielu vietvaru neatkarību un iespējām, tādēļ es ļoti uzmanīgi vērtētu solījumus Rīgā atrisināt teju vai visus jautājumus ārpus galvaspilsētas tā, it kā izšķirošais būtu panākt vienošanos Jēkaba ielā un valdības mājā.
Rezumējot: nedomāju, ka politiķi (ar izņēmumiem) speciāli blefo; visbiežāk viņi atzīst vēlētāju nosauktās problēmas, bet ķeza tā, ka piedāvā to risināšanai maldinoši vienkāršus risinājumus.
