Kā vārdā lai šie vīri vienojas? 2
Vēstule Latvijas prezidentam Andrim Bērziņa kungam! Ar interesi izlasīju Jūsu vēstuli Otrā pasaules kara dalībniekiem, kaut arī pats tajā laikā biju mazs zēns, kura tēvs tika nošauts kara otrajā dienā. Visa mana apzinīgā dzīve ir pagājusi, dzīvojot zem okupantu un viņu līdzskrējēju varas.
Savā vēstulē Jūs rakstāt, ka jāatgriežas pie pamatiem un no tiem jāsāk lāpīt to celtni, bet kur tad ir tie pamati? Vai tie ir 1940. gada 17. jūnijs? Vai tie ir 1939. gada 1. septembris vai 23. augusts? Varbūt tas ir 1918. gada 18. novembris? Vai varbūt 1920. gada 11. augusts vai datums, kad pēdējie latviešu strēlnieku pulki atgriezās savā dzimtenē pēc smagajām kaujām pilsoņu kara frontēs Krievijā? Tikai, lūdzu, neaizmirstiet, ka jau visos pārskaitītajos datumos latviešu starpā bija robežlīnija, kas tos sadalīja neatkarīgas valsts – Latvijas – pilsoņos un cariskās (vai arī komunistiskās) Krievijas pakalpiņos.
Ne jau dzīves vieta noteica latvieša pozīciju, ne jau tautība, bet gan ideoloģija. Cilvēks varēja dzīvot Padomju Krievijā, bet justies kā Latvijas pilsonis kaut arī par savu pārliecību samaksāja ar galvu. Bet varēja lepni dzīvot neatkarīgajā Latvijā un būt tās nodevējs par nieka 30 sudraba grašiem.
Ja Jūs neesat aizmirsis Latvijas vēsturi, tad zināsiet, ka jau 19. gadsimta vidū latviešu sabiedrība Tērbatā un Pēterburgā šķēlās pa to pašu līniju. Un jūs tagad gribat aizlāpīt to plaisu, kas ir tik sena kā ciltis, kuras apdzīvoja Latvijas teritoriju, jo arī tajos senajos laikos bija krievu kņazu atbalstītāji pat no virsaišu puses.
Jūs rakstāt: “Primāri tas nozīmē abstrahēšanos no viedokļa, kurš karojis frontes pareizajā pusē un…” Bet es atļaušos Jums iebilst, ka vispār nepastāv tāds dalījums pa pareizajām un nepareizajām pusēm. Ir tikai viens dalījums – cīnīties par neatkarīgu, brīvu, demokrātisku Latviju vai par Latvijas atjaunošanu Krievijas guberņas statusā. Un tie, kas karoja zem sarkanajiem karogiem, brīvi izvēlējās, kurā pusē karot, aizbēgot līdzi sarkanajai armijai, jo viņi jau bija nodevuši Latviju, sasmērējoties pirmajā okupācijas gadā vai pat pirms tam. Un cilvēki, kuri nostājās sarkanās Krievijas pusē toreiz, stāv šajās pozīcijās arī šodien. Viņi iet uz karātavu laukumu, lai apkamptos ar pārējiem okupācijas varas darboņiem un zem tiem pašiem karogiem (kurus viņi neuzskata par svešiem) kopīgi kaltu plānus par Latvijas atgriešanu krop-lā ērgļa paspārnē. Tā viņi ir audzinājuši savus bērnus un mazbērnus, par ko liecina “Saskaņas centra” deputāti ar latviskiem uzvārdiem. Bet tie otrie, kuri atzīst, ka karoja zem svešiem karogiem, cerēja un ticēja, ka Latvija atkal kļūs brīva un viņu devums šai cīņā atjaunos valsts pamatus un dos iespēju atjaunot pirmskara republiku. Kurzemes leģionāri netika sakauti.
Sakiet, lūdzu, prezident, kā vārdā lai šie puiši vienojas? Vai lai atzīst Krievijas ērgļa varu pār Latvijas valsti? Tas nav pieņemams ne leģionāriem un nacionālajiem partizāniem, ne lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju un tautiešu ārzemēs.
Ja uz neatkarīgas Latvijas valsts pamatiem, tad izbeigsim vienreiz to Latvijas prezidentu klanīšanos moskaļu priekšā un aizliegsim spēlēt politiskas spēlītes gan karātavu laukumā, gan referendumos.
Bet tā ir utopija, un Jums to vajadzēja saprast, ka nekāda vienošanās vai piekāpšanās ideoloģiskajos jautājumos nav iespējama un, kamēr Latvijas skolās nebūs vienotas mācību programmas un valodas, nebūs Vislatvijas patriotiskas jaunatnes organizācijas, veidotas uz latviskām morāles un kultūras vērtībām, netiks ierobežota Krievijas informācijas telpas darbība mūsu valstī, netiks slēgtas visas pretvalstiskās organizācijas, nekāda saliedēšanās nevar notikt. Un nav tur ko mānīt vecos vīrus ar utopiskām prasībām, jo ne jau no viņiem tas atkarīgs.
Augsti godātais Valsts prezident! Vīru, kuri cīnījās Otrā pasaules kara frontēs, ir palicis tik maz, ka praktiski no viņiem jau vairs nekas nav atkarīgs, tāpēc nevajag viņiem uzvelt atbildības nastu par to, ko viņi vairs nevar izdarīt. Šie kopdzīves veidošanas pasākumi ir mūsdienu politiķu uzdevums. Tikai kā to izdarīt? To var izdarīt, tikai vajag gribēt. Lai cik žēl arī būtu, jākonstatē, ka ne mūsu politiķi, ne valdības locekļi, ne arī Jūs pats neesat konsekventi savos lēmumos un tas dod cerības mūsu valsts ienaidniekiem uz viņu darbības pozitīvu rezultātu, bet tā tas nedrīkst būt. Tā ir vislielākā aplamība, un tā ir jāizravē ar visām saknēm.
