Neviens vairs negodās par gada policistu, par slepkavnieku saukās 5
Ne vien Jēkabpils sabiedrībai – visas Latvijas cilvēkiem neliek mieru ar prātu grūti izskaidrojamais šaušalīgais noziegums, ko izdarījuši divi piedzērušies likumsargi, un jautājums, vai policistam, kas pirms diviem gadiem par stāšanos pretī spēļu zāles aplaupītāju lodēm ieguva augstus titulus, tagad tie būtu jāatņem.
“Par Andrīti man joprojām sāp, tagad vēl viena melna sāpe virsū,” teic 2011. gada janvāra apšaudē kritušā policista Andra Znotiņa krustmāte Mirdza Znotiņa, komentējot ziņu par toreizējo policijas lepnumu Salvi Tihanovski, kurš nu vainojams 58 gadus veca vīrieša nāvē. “Kas ar cilvēku noticis? Rudenī, kad biju pie Andrīša kapa, Salvis pienāca un jautāja, vai drīkstot aizdedzināt svecīti. Man tā savādi palika, domāju, kāpēc viņš lūdz atļauju. Vai tā ir kautrība, bet varbūt cilvēkam ir kādi lieli kreņķi? Ģimenē vai darbā? Es saprotu, ka cilvēki sakaujas, gadās visādi. Bet kā varēja tik aukstasinīgi savām rokām piekautu cilvēku stūķēt bagāžniekā, kaut kur aizvest, sist vēl un vēl, tad pamest bez palīdzības? Tas ir šausmīgi! Tas ne ar ko nav attaisnojams! Atņemt titulus vai neatņemt – kāda tam vairs nozīme? Neviens nekad viņu tik un tā vairs negodās ne par gada jēkabpilieti, ne par gada policistu. Par slepkavnieku saukās!”
Attaisnojuma nav
2011. gada 11. februārī, kad Jēkabpilī godināja 20 policijas darbiniekus, kas bija iesaistīti spēļu zāles laupītāju aizturēšanā, S. Tihanovskis man sacīja: “Brīdis, kad par policistu pasaka arī labu vārdu, protams, ir patīkams, vēl jo vairāk tāpēc, ka tad jūti policijas prestižu un sūtību. Par pārdzīvoto, īpaši par to mirkli, kad uz mani mērķēja un šāva, vairs negribu domāt, labāk aizmirst un pilnvērtīgi dzīvot uz priekšu. Būs labi!” Bet kas tagad pateiks, ko pārdzīvoja 58 gadus vecais vīrietis, kad viņu sita un iebāza bagāžniekā? Cilvēki vēlas saprast – gan to, par ko īsti viņu sita, gan to, kā nesenais varonis, kam jāsargā likumība, pats var kļūt par bandītu. Un saprast, kā tie, kas kādreiz S. Tihanovski cēla debesīs, tagad var ar tādu pašu sparu dzīt viņu zemē.
“Dzīve ir pilna ar neticamiem gadījumiem,” savu viedokli pauž rakstniece, Jēkabpils goda pilsone Lūcija Ķuzāne. “Cilvēks nav viengabalaina būtne, ne katram ir noturīgs raksturs. Toreiz Salvis nonāca situācijā, kad uz viņu šāva, viņš pildīja savu pienākumu, viņu ievainoja. To labo, ko viņš toreiz izdarīja, nevar atņemt, tāpat kā tagad drausmīgo nodarījumu nevar nolikt malā kā nebijušu. Atņemt vai neatņemt titulus – jāatceras, ka tie piešķirti ne par mūža, bet gan tikai viena konkrēta gada nopelniem.”
Vairs nenāk prātā lepoties
Jēkabpils pilsētas pašvaldības apbalvojumu piešķiršanas komisijas sekretāre Renāte Lenša informē, ka nav paredzēts kaut kādos gadījumos atņemt piešķirto medaļu “Gada jēkabpilietis” vai goda rakstu, taču tas nenozīmējot, ka pašvaldībai nav tiesību izskatīt īpašus gadījumus.
Savukārt Jēkabpils pilsētas domes priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs, kas ir apbalvojumu piešķiršanas komisijas vadītājs, uzskata, ka konkrēti lemt varēs tikai pēc tam, kad lieta būs izmeklēta un zināma katra – gan Salvja Tihanovska, gan viņa brālēna Jēkabpils cietuma uzrauga Kaspara Tihanovska – nodarījuma smagums. “Toreiz, kad čigāns, kas bija ieguvis titulu “Latvijas lepnums”, noslepkavoja cilvēku, neviens taču neprasīja atņemt piešķirto godu. Cilvēku notiesāja, viņš saņēma pelnīto sodu, nevienam vairs nenāk prātā ar viņu lepoties.”
Pilsētas galva vēl piebilst, ka jēkabpiliešiem ir sāpīgi klausīties daudzu citu pilsētu un novadu cilvēku pirmajos uzplūdos izteiktajos šausminošajos spriedumos, ka Jēkabpils ir nezin kāds noziedznieku perēklis. Tā neesot, no atsevišķiem gadījumiem nedrīkstot izdarīt virspusējus secinājumus. Galvenais esot, lai lieta tiktu kārtīgi izmeklēta un lai katrs vainīgais saņemtu tādu sodu, kādu pelnījis.
Arī policija gaidīs
Policijas Jēkabpils iecirkņa priekšnieks Zigmunds Januševskis vakar man sacīja: “Neatbilst patiesībai baumas, ka Salvis tāds kļuvis tāpēc, ka pēc 2011. gada ievainojuma kaklā visu šo laiku nav saņēmis vajadzīgo rehabilitāciju. Vēl nesen Jēkabpilī ieradās policijas psihologi un Salvim piedāvāja sanatoriju, viņš to nenoraidīja, tikai teica, ka aizņemtības dēļ nevarot doties prom no mājām, varbūt kaut kad vēlāk. Man nav bijuši signāli par alkohola lietošanu, varbūt ārpus darba laika, nekādu disciplinārsodu arī nav. Gaidīsim tiesu! Skaidrs, ka gada policists un piekaušana līdz nāvei – tas nu kopā neiet nekādi, prātam neaptverami!”
