Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
22. oktobris, 2013
Drukāt

“Kā vasaras atmiņa mīļa” 


Foto no O. Lisovskas personīgā arhīvaFoto no O. Lisovskas personīgā arhīva

Dzejniece Olga Lisovska (1928) dzimusi Jaunpiebalgas pagastā, beigusi M. Gorkija Literatūras institūtu un Augstākos literatūras kursus Maskavā.  Strādājusi žurnālā “Karogs”, laikrakstā “Literatūra un Māksla”, izdevniecībā “Liesma”, bijusi dzejas konsultante Rakstnieku savienībā. Pirmā publikācija – dzejolis “Vecmāmuļas pavasaris” – laikrakstā “Padomju Latvijas Jaunatne”. Iznākuši 15 dzejas krājumi, tostarp “Betas grāmata” bērniem. Par saviem nozīmīgākajiem krājumiem uzskata “Kamēr gaisma atnāk”, “Patvērums” un “Pārlidojums”. Jaunākais krājums – “Vējam magones noliecas zemu” – iznācis 2011. gadā. 80. gadu otrajā pusē tapuši arī bērnības atmiņu tēlojumi prozā “Uz manu tālo atmiņu”, kas izdoti 2003. gadā. Sastādījusi F. Bārdas, J. Ziemeļnieka, V. Belševicas, M. Misiņas un citu dzejnieku darbu izlases, tulkojusi un atdzejojusi no angļu, krievu, čehu un slovāku valodas. Lisovskas dzeja atdzejota krievu, baltkrievu, lietuviešu, ukraiņu, gruzīnu, kirgīzu, balkāru, tatāru, angļu, vācu, poļu, slovāku valodā.

– Kaut gan jau kopš vidusskolas laikiem dzīvojat Rīgā, dzimusi esat Piebalgā. Kā izjūtat piebaldzniecisko identitāti?


O. Lisovska: – Uz šo jautājumu jau atbildējuši mūsu lielie klasiķi, sākot ar brāļiem Kaudzītēm un beidzot ar Paulu Putniņu. Domāju, šī identitāte viņu darbos ir tik pilnīgi atspoguļota, ka man atliek tikai pievienoties.

– Esat bijusi dzejas konsultante Rakstnieku savienībā. Kā vērtējat mūsdienu jauno dzejnieku daiļradi?


– Jā, mūsdienu jaunie dzejnieki meklē jaunus izteiksmes veidus. Viņi negrib atkārtot iepriekšējās paaudzes ceļus. Vai man ir tiesības viņus nosodīt, ja arī šie meklējumi nesakrīt ar iepriekšējās paaudzes iemītu taciņu? Un starp viņiem ir ļoti talantīgi cilvēki.

– Jūsu dzejā ļoti klātesošs šķiet tāds jēdziens kā sievietes lepnums…


– Par sievietes lepnumu es varētu nocitēt savu dzejoli, kas veltīts manai vecmāmiņai. Viņas laikos tiešām pastāvēja nerakstīts tikumu kodekss. Mūsdienās tik kardināli mainījušies sievietes sadzīves apstākļi un dzīvesveids, ka nemaz nedrīkst piemērot vecos kritērijus. Nezinu.

– Ko jums nozīmē ceļojumi?


– Jā, ceļot! Esmu pārliecināta, ka tas ir viens no lielākajiem dzīves priekiem – savām acīm atklāt un apbrīnojot jaunas pasaules un saprast, ka vēl skaistāks ir atgriešanās prieks… Viens bez otra abi šie jēdzieni, manuprāt, nemaz nepastāv.

Bezdelīgas


Cik klusu nāk rīts.

Aust saule. Mostas vēji

tāpat kā katru dienu, tomēr

citādi kaut kas:

gar logu nenošvīkst

ašs spārnu pāris spēji.

Kāds savāds rīts –

kā kaut ko pazaudējis…

Vēl pusmiegā sūrst sirds:

ir noticis kaut kas –

ir manas bezdelīgas

aizlidojušas.

Pārmetums


manai astroloģiskai māsai Lauvai.

No teleekrāna izjoņo

tu tik drosmīga, skaista un aša…

Kāpēc iedevusi man neesi neko

no savas dailes un brašuma?

Noput smiltis un acis man aizmiglo,

un tu pazūdi tuksneša klaidā…

Kā gan tu drīkstēji aizmirst to,

ka es Tavu radu skaitā?

Berzēju plakstus.

Smiltis dūc un san…

Vai tiešām, vai tiešām var būt tā?

Negribas pieņemt,

ka nolemts man

būt vienai no tavām kļūdām?

***

Tāds negants vējš kā uz galu

triec putas pret spaiņa malu…

Palaikam tā trakot mēdz vēji

pār mazu tautu salām

un aprimst un norimst dzeguze

kādu laiku pēc lietus saukāt…

Es tikai baidos domāt par to –

cik piena būs palicis traukā?

Edītes Piafas motīvs


Nu nekā, itnekā, itnekā

man patiešām nav žēl itnekā,

kas man nodarīts – labs vai ļauns

viss ir vienaldzīgs jau…

Nu nekā, itnekā, itnekā.

Ne es tev, ne tu man parādā!

Un lai katrs nomaksāts gads

šķind uz letes kā sudraba lats.

Arī atmiņas,

cik nu to bij,

lai tiek atdotas ugunij!

***

Ņem šo sveci. Tā noderēs lieti.

Man teica, tā ilgi degot.

Lai, braucot caur Rendas mežiem,

Līdz mājām tā līdzi tev seko.

Un, kad tu sasniedzis būsi

Šo vietu visvientuļāko,

Tā klusi apgaismos taku,

Ārā ejot un iekšā nākot.

Kad gramstīsies lausks gar pakšiem

Un tumsa būs bieza un dziļa,

Tā uzmirdzēs tavā logā

Kā vasaras atmiņa mīļa.

Tā pratīs tev atraisīt domas.

Galvai pār lapām līkstot,

Un sirdī tev ieskatīsies –

Runā, ka sveces tā drīkstot!

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+