Kā vecvecāki dzīvojās 2
Līgo svētku noskaņās šonedēļ izdevniecībā ”Zinātne” iznākusi vēsturnieces Inetas Lipšas monogrāfija “Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā, 1914 – 1939″.
Lai arī nosaukums var šķist akadēmiski pasauss, saturā grāmata tāda nav it nemaz. Tā vien gribētos tai likt moto: kā viens ar otru dzīvoja, mīlējās un tika mīlēti mūsu vectēvi un vecmāmiņas.
Ineta Lipša ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad vēsturnieka izglītību guvis cilvēks pēc aktīvas darbošanās žurnālistikā atkal nonāk pie akadēmiskās vēstures. ”Mājas Viesa” agrākā žurnāliste šobrīd ir vēstures doktore, LU Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece, Biznesa augstskolas “Turība” Komunikācijas zinātņu katedras vadītāja. Līdz ar to nav pamata šaubīties par Inetas spēju interesanti un saistoši sarakstīt pat akadēmisku darbu.
Materiāls tam vākts ilgākā laikā, jo ziņas par sabiedrības attieksmi pret abu dzimumu (un arī viendzimuma) attiecībām, to evolūciju pēc Pirmā pasaules kara, ”neērtiem” un nebēdnīgiem tematiem bija pamazām vien jāmeklē un jāatlasa kā dažādos arhīvu fondos, tā arī 10. – 30. gadu presē. Uz šo laiku attiecas gan notikumi, kas iekodēti latviešu strēlnieku dziesmā par Ķemermiestiņa Anniņu, gan emancipācijas gadi, kad aug sievietes pašapziņa un mainās loma ģimenē un sabiedrībā. Pēkšņi izrādījās, ka arī erotikai un seksualitātei ir nozīme laulības dzīvē. Bija ”meitās iešana” un ārlaulības bērni, diskusijas par dzimumu līdztiesību, abortiem, dzimstības veicināšanu, seksuālajām attiecībām starp neprecētiem, seksuālo audzināšanu, prostitūciju; bija savi priekšstati par to, kas ir ”īsts” vīrietis un ”’īsta” sieviete. Neiztika arī bez homoseksuāļiem un transseksuāļiem.
Sievietes un vīrieša attiecības, laulības institūts pārdzīvoja izmaiņas, bet sabiedrība, tajā skaitā politiķi, uz ”jaunlaiku vaļībām” reaģēja ļoti dažādi. Kādam puritāniskāk noskaņotam šķitīs, ka šīs visas lietas ir pārāk nenopietnas, lai tiktu pētītas akadēmiskā līmenī. Taču tā – un kā vēl – ir mūsu vēsture! Rietumos sadzīves un ikdienas sociālā vēsture ir populāra jau gadu desmitiem, kamēr Latvijā atskārsme par to, ka pagātne nenozīmē tikai politiku un karus, parādījusies labi ja pēdējos 15 gados. Tāpēc valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte” ietvaros tapušais I. Lipšas darbs ir nozīmīgs notikums, kas priekšstatu par pirmskara Latvijas dzīvi padara krietni pilnasinīgāku.
