Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
30. oktobris, 2015
Drukāt

Kā veidojās latvieši (6)

Foto - Roberts Kaniņš (LNVM)Foto - Roberts Kaniņš (LNVM)

Latviešu rotas no 16. gadsimta Livonijas sabrukuma perioda. Rietumeiropas ietekme jau darījusi savu un grūti runāt par kādām atšķirībām starp zemgaļu, kuršu vai citu Latvijas sentautu materiālo kultūru.

Latviešu tautas veidošanās bija ilgstošs, sarežģīts process, kas nesākās un nenoslēdzās konkrētā dienā. Šo procesu grūti parādīt ar taustāmām lietām, tomēr  Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (LNVM) nedēļas beigās atklātā jaunā izstāde “Ceļā uz latviešu tautu” ir mēģinājums to izdarīt vismaz tik, cik to atļauj arheoloģiskie atradumi.

“Arheoloģiskajā materiālā var izsekot līdzi procesam, kā, sākot no 13. gadsimta, pamazām pazūd kurši, zemgaļi, lībieši, sēļi, letgaļi,” stāsta viens no izstādes autoriem arheologs Vitolds Muižnieks. Izstādes sagatavošanā viņam palīdzējuši Baiba Dumpe, Irita Žeiere, Baiba Vaska un mākslinieks Ģirts Boronovskis.

Līdz 15. gadsimtam Latvijas sentautas no rakstītajiem avotiem faktiski jau ir pazudušas un arī pēc arheoloģiskajiem artefaktiem tās vairs lāgā atšķirt nevar, jo materiālā kultūra ir nonivelējusies.

Izstādē, piemēram, apskatāmas 16. gadsimta beigu un 17. gadsimta sākuma saktas, uz kurām jau redzams renesanses laikmetam raksturīgs rotājums. Kristīgās Rietumeiropas kultūras ietekme, Livonijas robežas, iekšējā pārceļošana tajās dara savu un pienāk brīdis, kad arheologi pēc kapa inventāra vairs nespēs noteikt, kurai no sentautām apbedītais piederējis. LNVM direktora Arņa Radiņa vārdiem sakot, uz vecā bāzes ir izveidojies “interesants kokteilis”. 16. – 17. gadsimtā latvieši rodas kā etniska kopiena, kaut par vienotu tautu, kāda tā ir 19. gadsimtā, vēl runāt nevar. Jēdziens “latviešu tauta” rakstītajā literatūrā vispār parādās ne agrāk kā 18. gadsimta otrajā pusē, aizrāda Vitolds Muižnieks. “Ceļā uz latviešu tautu” demonstrē 13. – 18. gs. nēsātās rotas, vairākas jaunas un neredzētas seno tautastērpu rekonstrukcijas, raksturīgo keramiku, sadzīves priekšmetus. Lielā mērā tiek parādīta pēdējā robeža, ciktāl savu artavu latviešu tautas veidošanās izpētē var dot arheologi. Noslēdzošais posms šajā izstādē ir rakstība, pirmie drukātie darbi latviešu valodā, jo valoda – tas ir pamats, uz kura veidojās latviešu tauta un kas jo­projām vieno valsti un nāciju. Pie nākamās šīs tematikas izstādes būs jāstrādā etnogrāfiem un vēsturniekiem, bet viņu uzdevums jau būs krietni sarežģītāks.

“Ceļā uz latviešu tautu” izmantoti materiāli no LNVM, Latvijas Nacionālās bibliotēkas, LU Akadēmiskās bibliotēkas, Latvijas Valsts vēstures arhīva, LU Latviešu valodas institūta, Ventspils muzeja krājumiem. Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu veidotā izstāde skatāma līdz 2016. gada septembrim. Apkopojot jaunākos pētījumus un atziņas, LNVM plāno šīs izstādes sakarā izdot populārzinātnisku grāmatu.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Ko gan var vēlēties no padomju laika literatūras un tā laika skolu beidzējiem, tagad it kā zinātniekiem. Skumji ,ka mūsdienu speciālisti veco pasniedzēju ietekmē arī klunkurē tai pat krēslas zonā.
    Vai latgaļi šobrīd nav izteiktākā senbaltu valodām tuvākā grupa ar senākajām saknēm ,līdzīgīgi kā lietuvieši ? Kāpēc šis zinātnieks ? neko nezina par sanskritā un daudzviet pasaulē atrodamajiem vārdiem mūsu valodās (latgaļu-ltv. un lietuviešu).
    No latgaļu vārda vien mūsdienu zinātnieki ? izvairās kā velns no krusta . No kā tā baidās ?
    Arī šaja rakstā jau sākumā latgaļus var nojaust zem teksta …citas latviešu sentautas. Pats autors gan vēlak raksta ,ka latviešu vārds nav sens. Savādi. Tālak tekstā latgaļi parādās kā letgaļi Dažādos rakstos dažādos laikos parādās leti.bet pamata latgaļi ,kā arī virkne citu nosaukumu ,ko nu kurš sarakstījis ,arī letgaļi. Diemžēl pēc šādiem ” zinatnieku” skricelējumiem arī tiek izkropļota vēsture un katrs nākamais skribents turpina kropļot atsaucoties uz iepriekšējo.

  2. Tam “nusam” šoreiz nav “g” priekšā, bet citādi ļoti tipiskais padomijas kokteilis komentārā, daļa melu, daļa pieļāvumi, kurus pasniedz kā faktus un daļiņa patiesības, kas it kā visu tekstu cementē ticamības gaisotnē

  3. Piekrītu A.Balta komentāram. Visos laikos ir bijuši pasūtījuma vēsturnieki, jo vēsture ir faktu interpretācijas māksla ar noteiktu mērķi veidot noteiktus uzskatus.
    Vēlētos pajautāt biedram/kungam nussam, kas tie tādi latvieši-lietuvieši, kas kat kad, no kaut kurienes kaut kā ienāca augšzemnieku zemēs un nabagus asimilēja uzspiežot savu hibrīdvalodu?!
    Šodien svinam DAINU tēva Krišjāņa Barona 180.o dzimšanas dienu. DAINU valodas senums ir atbilde nussiem uc ekspertiem.

  4. Dīvainas atziņas te klārē mums šie “vēsturnieki”! Un vienmēr atrodas gadu desmitiem šādi vācu un krievu ideoloģisko melu un puspatiesību ruporīši ar nepiemēroto nosaukumu vēsturnieki un arī atrodas kas tādus “specus” izrok un naski drukā. Mērķis – nacionālās pašapziņas devalvācija un vēsturisko faktu izkropļošana. Jau 16.gs. E.Gliks latviešu valodā drukā Bībeli (nevis uzzin, ka ir tāda valoda). Bet te lasāms, ka latviešu tauta 18.gs. otrajā pusē tikai tiekot fiksēta kā tāda un ka tikai 19. gs. esot izveidojusies. Tā ignorējot latviešu pamatu pamatus – kuršus, letgaļus, zemgaļus utt. kas sen jau bija ar visām valstiskuma pazīmēm un ar savu kultūru, tradīcijām un arī rakstību. Ar kultūru, kuru krustneši apzināti iznīcināja un kas vienīgi Vatikāna krātuvēs vēl atrodama, bet nevēlama demonstrēšanai. Joprojām nevēlama, jo apgāž gadsimtiem kultivēto baznīcas mītu par kristiešu kultūras atnešanu mežoņiem pie Baltijas jūras, jo senas kultūras tautas cilvēku iznīcināšana un arī to kultūras sasniegumus padara īpaši neglītus šos krustnešu iebrukumus, šos ar Dieva vārdu maskētos veiktos barbariskos noziegumus pret Baltijas tautām. Latviska valoda bija visām šim ciltīm, gan ar dažādiem dialektiem un izloksnēm, citādiem vārdiem, bet saziņas pamats bija šis viens un ļoti sens, ne jau 18.gs. pēkšņi izveidojies, bet gan TIKAI kādu personu rakstiski fiksēts šinī laika periodā un 19.gs. gramatiski noformēts un tapis apzināti vienveidīgāks vieglākai savstarpējai saziņai.

    Latviešu valodas veidošanās process, baltu ciltīm – kuršiem, zemgaļiem, letgaļiem un sēļiem – konsolidējoties, sākās 10.-12.gadsimtā. Atsevišķo cilšu valodu iezīmes joprojām ir saglabājušās trijos latviešu valodas dialektos: vidus, tāmnieku jeb lībiskajā un augšzemnieku dialektā, kas savukārt aptver vairāk nekā 500 dažādu izlokšņu. (Latviešu valodas aģentūra)

    • Līdz 18. gadsimtam patiešām nepastāvēja latvieši, jo bijušās Livonijas iedzīvotāji sevi dēvēja par luterāņiem, katoļiem utt – atbilstoši ticībai. Neviens sevi par latvieti nedēvēja – šo nosaukumu ieviesa vācietis, kas dzīvoja Augšzemē.

      Latviska valoda Latvijā dzīvojošajām baltu ciltīm gan nebija – tā parādījās tikai ar latviešu-lietuviešu ienākšanu augšzemnieku zemēs, gandrīz visus viņus arī asimilējot gan Latvijā, gan Lietuvā. Tieši šī hibrīdvaloda tāpat arī vēlāk vēl vairāk aizguva daudz ko no lībiešu valodas un Livonijas laika vācu valodas ietekme atšķēla latvjus no litviem(kuru valodu, savukārt ietekmēja atrašanās vienā valstī ar poļiem) un tas kas izveidojās 18. gadsimtā jaunlatviešu kustības rezultātā, tad arī bija latviešu tauta.

      Nezinu kas jums par problēmu, bet raksts tieši to arī raksta, ka loģiski ka Livonijas laikā kad tika pakļautas atsevišķās ciltis par kaut kādu atsevišķu identitātes saglabāšanu nav iespējams runāt, jo valsts bija viena – arī mūsdienu latgaļu izloksnēs ir vācu valodas ietekme no Livonijas laikiem. Visa atšķirība, ka Inflantijas latgaļi kaut kādu laiku tika pakļauti poļu ietekmei, bet reāli Vidzemē vai Latgalē – tie ir vienas un tās pašas tautas pēcteči, savādāk ir jārunā par kaut kādām latgaļu un vidzemnieku sentautām, kur Livonijas vēstures sākumā Livonijas austrumus apdzīvoja latvji.

      Un nevajag sevi tā nonievāt. Pēc vienas krievu žurnālistes domām, vācieši līdz pat 16-18. gadsimtam nemaz nebija sakārtoti, bet pilnīgi ļurbaki un plenči. Par sakārtotiem tie kļuva tad kad Prūsija ieguva ietekmi pār visu Vāciju un uzspieda savu akurātu attieksmi pret lietām. Un Prūsijas vācieši to varēja iegūt tikai no baltiem, jo tiem ir bija saglabājusies izpratne, ka visa pasaule ir sakārtota vai jāsakārto – kaut kas no tā ir saglabājies ornamentos.

Draugiem Facebook Twitter Google+