Kā vērtējat esošo nodokļu kārtību, un kas nodokļu politikā jāmaina, lai veicinātu ražošanas attīstību laukos? 0
Kā atzinis Valsts ieņēmumu dienests, lauksaimnieki un lauku uzņēmēji esot godprātīgākie nodokļu maksātāji. Bet kopš 2010. gada ar nodokli aplikti arī Eiropas maksājumi, krietnu nodokļu daļu veido nekustamā īpašuma nodoklis, kura izmaiņas grūti paredzamas…
Ginta Vītoliņa, Pāvilostas novada Vērgales pagasta SIA Muižkalniņi vadītāja: – Atbildu par uzņēmumu, kurā ir maizes ceptuve, konditorejas izstrādājumu ražotne un veikali. Tagad nodarbinām mazliet vairāk par 20 cilvēkiem. Esam vieni no lielākajiem darba devējiem novadā un Vērgales pagastā. Lielāko nodokļu summu veido algas un sociālais nodoklis. Patiesībā šobrīd mums nāktos samazināt darbinieku skaitu, bet cenšamies no tā izvairīties, jo mums visi ir labi, pieredzējuši darbinieki un zinām, ka uz pilsētu vai citur izbraukāt ir ļoti dārgi un nākotnē varbūt situācija mainās, kad atkal būs vajadzīgs vairāk darbaspēka. Tāpēc nespējam nodrošināt cilvēkiem pilnu darba dienu, bet saglabājam situāciju, lai par viņiem būtu maksāts kaut minimāls sociālais nodoklis. Tā kā nespējam nodrošināt minimālās algas, Valsts ieņēmumu dienests mūsu uzņēmumu ieskaitījis riska grupā. Es priecātos, ja Latvijā valsts nodrošinātu iztikas minimumu, tas ir, minimālo algu, ko neapliktu ar nodokļiem.
Dažu pēdējo gadu laikā ražošanas apjoms sarucis vismaz par 20%. Arī izejvielu cenas nemitīgi aug – dārgāks kļuvis cukurs, tāpat milti, ievārījums. Ļoti izjūtam elektrības tarifu palielinājumu, un grūti saprast, kā Latvijā elektrība var maksāt tikpat, cik Vācijā?
Roberts Jonāns, Daugavpils novada Sventes pagasta z/s Stārķi īpašnieks: – Katrs saimnieks vēlētos, lai nodokļu summas nebūtu jāmaksā tik lielas kā pašlaik. Visvairāk ienākumu daļā kož algas un sociālais nodoklis. Tā kā saimniecībā ir deviņi darbinieki, abi minētie nodokļi kopā ar 22% pievienotās vērtības nodokli mēnesī ir ap 3000 latu. Ja darbinieka alga, piemēram, ir 400 latu, bet uz rokas viņš saņem ap 270 latiem, cilvēkam tas šķiet par maz, un arī darba devējam šāds atvilkums šķiet pārmērīgs. To, ka saimnieks vairāk nespēj maksāt, ir grūti izskaidrot. Tieši šie darbaspēka nodokļi ir tie, kas bremzē lauksaimniecības attīstību, jo tad, ja piensaimnieks plānotu celt jaunu kūti lielākam govju skaitam, viņu apturētu problēma – kur ņemt darbiniekus? Uzskatu, ka, salīdzinot ar pārējām lauksaimniecības nozarēm, tieši piensaimniecība ir tā, kas prasa klātbūtni nepārtraukti, visu gadu, un strādājošo problēma ir pati sāpīgākā.
Nav nekāds jaunums, bet katrs lauksaimnieks par netaisnīgu uzskata subsīdiju un Eiropas maksājumu aplikšanu ar nodokli. Šī nauda speciāli paredzēta atbalstam, lai, veiksmīgi saimniekojot, zemnieks varētu paplašināt ražošanu, bet pie mums iznāk, ka mūs apzināti cenšas aizkavēt. Savā saimniecībā īpaši izjūtu atkarību no zemes iznomātājiem, jo nomāju to no 45 īpašniekiem. Zemes nodoklis gadā par apsaimniekotajiem 600 ha sniedzas līdz 2500 latiem, bet nomas naudas tik precīzi nav paredzamas. Šajā situācijā zemes izpērk ārzemnieki. Patiesībā valsts iedibinātā sistēma un likumi veicina to, ka daudzi spiesti iztirgot savu zemi. Man arī ir piedāvāts: ko tu tur mokies, pārdod, un miers…
Mārīte Mežiniece, Aglonas novada Aglonas pagasta z/s Laima saimniece: – Mūsu saimniecībā nodarbojamies ar lauku tūrismu un lauksaimniecību, pēdējā laikā uzsvars pārgājis uz lauksaimniecību. Vissāpīgāk ietekmē darba devēja nodokļi – agrāk algojām četrus cilvēkus, tagad ir tikai viens darbinieks, jo vairāk nevaram atļauties. Tas nozīmē, ka darbs, ko vēl pirms gada vai diviem paveica strādnieki – divi viesu mājā un tūristu apkalpošanā, otri divi uz lauka un pie lopiem –, tagad jāpaveic ģimenes spēkiem. Pati jau divus gadus esmu Aglonas novada sociālā centra direktore, un tas nav amats, ko var pildīt līdz pieciem vakarā un tad nolikt malā. Centrā ir 60 vietas, tur ir slimi un pavisam vārgi iemītnieki, gadās, ka jābūt pie viņiem sestdienā vai svētdienā, reizēm arī naktī jādodas prom no mājas. Vasarās ir tā – vismaz līdz pieciem sešiem centrā, pēc tam līdz vieniem naktī mājas darbos…
Pēdējā laikā vairāk esam pievērsušies lauksaimniecībai, jo citādi nevaram savilkt galus kopā. Turam vairāk par 20 slaucamajām govīm, paši nobarojam bullīšus, ir četras sivēnmātes. Tā kā mums ir bioloģiskā saimniecība, gada ienākums no lauksaimniecības nav tik liels kā konvencionālajiem saimniekiem, tāpēc ar nodokli apliktās subsīdijas un atbalsta maksājumi rada jūtamu robu ienākumu daļā.
Varam uzņemt mazāk tūristu nekā agrāk, jo jārēķinās ar cilvēku skaitu, ko varam apkalpot. Vasaras sezonā viesu skaits gan nebija samazinājies, bet atšķiras apmeklētāju kategorijas – vairāk ārzemnieku, vairāk latviešu ģimeņu, jo acīmredzot tie, kas agrāk varēja atļauties ārzemju braucienus, tagad ceļo tepat pa Latviju.
Gatis Rāviņš, Dobeles novada Bikstu pagasta z/s Muldas īpašnieks: – Apsaimniekoju 900 ha lauksaimniecības zemes, no tās apmēram 400 ha iznomāju. Nomnieku skaits ir liels – desmitos īpašnieku –, un lielākoties šīs platības ir sadrumstalotas. Uzskatu, ka pārmērīgi liels ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis no nomas zemēm – 25%, tas ir, šīs summas par līgtajām zemēm maksāju valstij. Turklāt nomas līgumi jau nenozīmē vienādas summas par iznomāto hektāru, jo viens īpašnieks grib zemes nodokli plus aptuvenu platībmaksājuma summu, cits zemes nodoklim pieskaita savu likmi.
Otrs nodokļa veids, kas palielina saimniecības izdevumus, ir darba algas un sociālais nodoklis. Algoju astoņus darbiniekus un par viņiem nodokļos maksāju lielas summas. Nodoklis par nomas zemēm saistīts ar šo darba ņēmēja nodokli – ja algas nodoklis noteikts 25% apmērā, tad par nomas platībām tikpat liels.
Man ir graudkopības saimniecība un ir gan kalte, gan jaudīga tehnika, bet ik pa laikam kaut ko vajag modernizēt vai atjaunot. Tad jāizstrādā projekts, savukārt tam vajadzīgo saimniecības līdzfinansējuma daļu samazina šie nodokļi.
Jānis Dzenis, Kokneses novada Kokneses pagasta z/s Kalnavoti īpašnieks: – Mans uzskats: nodokļi nerada problēmas, tos visus var samaksāt, bet daudz svarīgāks ir kas cits. Proti, ja mēs katrs kārtīgi maksājam nodokļus – kur šī nauda tiek izlietota, kāds labums man no tā, ka pildu valsts kasi? Man ir kāds vācu kolēģis, kurš lepojas, ka maksā lielus nodokļus, un tūdaļ labprāt pastāsta, ko viņš iegūst sociālajā sfērā, – vai tā ir bērnu izglītība, medicīniskā apkalpošana, vecāku pensija u. tml. Bet mūsu valstī cilvēkiem stāsta pasaciņu, cik labi ir maksāt nodokļus, toties nebilst ne vārda par to, ko dabūjam pretī.
Ar nodokļiem vistiešākajā veidā būtu jāsaista apdrošināšana. Visas šīs kompānijas taču iegalvo, cik izdevīgi ir to piedāvātie pakalpojumi. Bet, kad cilvēks sastopas ar apdrošināšanas sistēmu, kad viņam gadījusies problēma, izrādās, apdrošināšanas dokumentos trūkst tāda vai citāda papīra, taču to, ka tos vajag, kompānijā neviens viņam nav pateicis! Šī sistēma ir uz papīra, garantijas nav nekādas vai, precīzāk, tās jāpērk par naudu.
Ja man mašīna nav kārtībā un nav naudas tehniskajai apskatei, nevaru nomaksāt nodokli, – pats vainīgs! Braukt man neļaus, jo apdraudēšu citus braucējus. Mēs visi maksājam ceļa nodokli, bet ceļi mums tādi, ka daudzviet apdraud cilvēku dzīvību. Tad kur paliek šis nodoklis? Un vai ir kāda valsts iestāde, kas par to atbild?
Tikpat absurda ir pensiju sistēma – mēs, strādājošie, katrs maksājam sociālo nodokli, līdz ar to it kā krājot savai pensijai. Bet valsts var pateikt, ka tai nav naudas, un mainīt pensionēšanās nosacījumus pēc sava prāta – tad kur palikusi iemaksātā nauda?
Lai panāktu uzlabojumu, manuprāt, vispirms valsts pārvaldei jāizanalizē, kā valsts iestāžu darbinieki atražo savu algu. Ja gada alga pārsniedz šajā periodā paveikto darbu ieguvumu, viņi to neatražo. Jābūt otrādi: ja darbinieks gada laikā realizējis projektus par lielāku summu nekā viņa gada alga, lai tad viņš saņem procentus par savu ieguldījumu.
Māris Āboliņš, Cēsu novada Vaives pagasta z/s Atpūtas īpašnieks:
– Tas, ka ar ienākuma nodokli tagad tiek aplikti arī lauksaimnieku Eiropas maksājumi, ir galīgi nepareizi. Mans viedoklis – mēs Latvijā jau tā saņemam ap 20% no tās platībmaksājumu summas, kas ir Francijā, Vācijā un citās rietumvalstīs. Ja būtu vienlīdzīgi maksājumi, tad mēs varētu Eiropā konkurēt, bet tagad visas runas par konkurētspēju ir tukšas valodas.
Kas man nodokļu sistēmā nav pieņemams? Pirmkārt, valsts iestāžu attieksme pret lauksaimnieku, kas patiesībā ir šantāža. Tiklīdz neesmu nomaksājis pievienotās vērtības nodokli vai sociālo nodokli, uz karstām pēdām saņemu draudu vēstuli no Valsts ieņēmumu dienesta. Bet es apsaimniekoju 400 ha lauksaimniecības zemes un kopā ar vēl dažiem kaimiņiem uzturu kārtībā ap 30% pagasta zemes – tad kāpēc tāda izturēšanās?!
Otrkārt, valsts politikā par zemes apsaimniekošanu nekas uz labo pusi nemainās. Kā zināms, visām platībām, par ko saņemam ES maksājumus, jābūt labā stāvoklī. Bet Vidzemi ir apsēduši bebri – to labi zinu, jo esmu mednieks, un šie zvēri līdz 2010. gadam bija limitētais medījuma dzīvnieks. Bebri posta meliorāciju, bet ierīkot to no jauna un pat kārtīgi saremontēt sabojātās sistēmas ir dārgi un īsti nav neviena, kas ar to nodarbotos. Lietuvā meliorācijas sistēmas ir valsts īpašumā, mums tās atdeva saimniecībām. Un ko dara Lauku atbalsta dienests? Ja meliorācijas dēļ lauki nav ideālā stāvoklī, man samazina platībmaksājumus. Kur nu vēl biotopi, tur vispār nedrīkstu roku pielikt! No platībmaksājumu 20 tūkst. gadā šo iemeslu dēļ man atskaita 3000 latu.
Ainārs Stiliņš, Ikšķiles novada Ikšķiles pagasta z/s Lauciņi īpašnieks: – Protams, nodokļi jāmaksā, bet ir jāatrod kompromiss, lai vilks paēdis un kaza dzīva. Tas ir, lai valstij būtu ienākums no ražotājiem un arī lai ražotājs varētu attīstīties un viņu nežņaugtu nost. Bet nodokļu maksātāji gribētu zināt, vai šī nauda tiek lietderīgi izmantota valsts labā. Tā nenotiek, un reizēm rodas iespaids, ka daudzās iestādes dzīvo zaļi uz mūsu rēķina, pat nedomājot, kā šos nodokļus spējam nomaksāt. Piemēram, manā saimniecībā lielākā nodokļu summa aiziet zemes nodoklim. Lai tā būtu, bet saimniekam vajadzīgs, lai zemes īpašuma lietas ir sakārtotas, sen tam vajadzēja būt izdarītam. Tas uz valdības birkas. Piemēram, es apsaimniekoju ap 880 ha zemes, audzēju labību, rapšus, sēju zālāju, bet par zemes nomu man ir apmēram 80 līgumu. Labi, ja tos izdodas noslēgt uz 5–10 gadiem, bet gadās tā, ka līdzšinējais īpašnieks zemi pārdevis, bet jaunais saimnieks vairs neiznomā, grib platībmaksājumus saņemt pats, kaut arī zemi neapstrādā – un tad nu nesakārtotie likumi zemniekam kaitē!
Man ir seši algoti darbinieki, bet par darba ņēmēju nodokļiem īpaši nesūdzos, jo augkopībā jau ir sezonas darbs. Par nodokli, ar ko kopš 2010. gada apliek subsīdijas un atbalsta maksājumus: tā kā kārtoju grāmatvedību divkāršā ierakstu sistēmā un maksāju uzņēmuma ienākuma nodokli, tad, pēc gada bilancē uzrādītās ienākumu deklarācijas, man minētā nodokļa summa tiek koriģēta.
