Mobilā versija
+24.8°C
Liene, Liena, Helēna, Elena, Ellena
Piektdiena, 18. augusts, 2017
3. decembris, 2016
Drukāt

Vieniem par maz, otriem – par daudz: kā vēsturiski nonāca līdz Saeimas simtniekam (3)

Foto - Ieva Čīka/LETAFoto - Ieva Čīka/LETA

Diskusijas par Latvijai optimālo deputātu skaitu sākās jau drīz pēc valstiskuma pasludināšanas 1918. gadā, taču, lai arī pirmskara Latvijā brīžiem vieniem likās, ka deputātu par daudz, bet otriem – par maz, politiķi strīdos allaž apstājās pie secinājuma, ka simtnieks tomēr ir labākais variants.

Vēl pirms bermontiādes, 1919. gada augustā, Latvijas valsts priekšparlaments – Tautas padome – vienojās, ka Sa­tversmes sapulcē būs 150 deputāti. Tiesa, sākumā bija doma par 125 vēlētiem tautas priekšstāvjiem, taču pēc sociāldemokrāta Friča Mendera rosinājuma pielika klāt vēl 25. Politiķi piekrita, ka Satversmes sapulci kā likumdošanas darba aizsācēju gaida īpaši atbildīgi pienākumi, piemēram, valsts pamatlikuma – Sa­tversmes – izstrāde un pieņemšana. Valdīja uzskats, ka “parastajam” parlamentam, kurš pārņemtu lietas pēc tam, pietiks ar mazāku pārstāvniecību, jo arī paredzamā darba mazāk. Galu galā iznāca, ka Satversmes sapulcē iekļāva pat 152 deputātus. Proti, brīdī, kad 1920. gada 17. – 18. aprīlī Latvijā notika Satversmes sapulces vēlēšanas, vēl pilnībā nebija noregulēts robežu jautājums. Atsevišķas teritorijas Valmieras, Valkas un Ilūkstes apriņķī atradās ārpus valdības kontroles. Tur vēlēšanas sarīkoja 1920. gada rudenī un 150 deputātiem piepulcējās vēl divi. Satversmes sapulces vēlēšanām notiekot, Latvijā bija nepilni 1,6 miljoni iedzīvotāju, no kuriem pilntiesīgu vēlētāju bija ap 800 tūkstošu. Iznāca, ka uz katriem 10 000 Latvijas iedzīvotāju pienācās viens deputāts. Jāatgādina, ka pirmskara Latvijā balsstiesības ieguva no 21 gada vecuma.

120 deputātu būtu luksuss

Spriešana par Saeimas veidošanas pamatprincipiem 1920. – 1922. gadā bija daļa no debatēm par Satversmi, un, kā zināms, 1922. gadā pieņemtās Sa­tversmes 5. pants nosaka: “Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem.” Kaldinot šo pantu, tā laika politiķi centās spriest racionāli, ņemot vērā valsts izmērus, iedzīvotāju skaitu un finansiālās iespējas. Jāņem vērā, ka pēc Pirmā pasaules kara Latvija bija saimnieciski izpostīta. Vajadzēja rast zelta vidusceļu, lai dažādās sabiedrības grupas un intereses parlamentā būtu pārstāvētas pietiekami plaši un lai parlaments spētu sekmīgi darboties.

Debašu gaitā iezīmējās labējo partiju vēlme panākt lielāku deputātu skaitu, skaidrojot to ar nepieciešamību pēc plaša speciālistu loka, jo arī likumus taču nākšoties pieņemt ļoti dažāda satura un specifikas. Bet sociāldemokrāti pastāvēja uz mazāku tautas pārstāvju daudzumu, aizrādot uz ierobežotajām valsts iespējām Saeimas aparāta uzturēšanā. Piemēram, Jānis Goldmanis no Latviešu zemnieku savienības rosināja vismaz 125 deputātus, citādi Saeimas komisijās trūkšot zinošu locekļu. Kad kreisie nepiekrita, zemsavieši nolaida līdz 120, taču beigās piekrita sociāldemokrāta Marģera Skujenieka ieteiktajam simtam, kas atbilda tā brīža deputātu skaitam mazajās Rietumeiropas valstīs. Kā Skujenieks, tā viņa partijas kolēģis Fēlikss Cielēns argumentēja, ka Latvijas apstākļiem 120 deputātu būtu luksuss, kas neatbilstu ne paredzamajam likumdošanas darba apjomam, ne labklājības un saimniecisko iespēju līmenim valstī.

Atšķirības vēlētāju skaitā

1922. gada 9. jūnijā pieņemtais Saeimas vēlēšanu likums Latviju sadalīja piecos vēlēšanu apgabalos, katrā no tiem ievēlamo deputātu daudzumu pirms katrām vēlēšanām noteica atbilstoši apgabala balsstiesīgo vēlētāju skaitam. Tiesa, 1930. gadā 23. oktobra sēdē Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK) cēlās jautājums, vai, nosakot ievēlamo deputātu skaitu pa apgabaliem, jāvadās pēc pastāvīgi dzīvojošo vai faktiskā iedzīvotāju skaita, tas ir, pēc tā, ko uzrādījusi pēdējā tautas skaitīšana. Starpība, īpaši Latgales un Rīgas gadījumā, migrācijas dēļ mēdza būt vairākus tūkstošus liela. Minētajā gadā tautas skaitīšanas brīdī, piemēram, Rīgā izrādījās 2442 vēlēšanu vecuma iedzīvotāju vairāk nekā pastāvīga iedzīvotāja statusā reģistrēto. Attiecīgi Latgalē bija par 3205 vēlēšanu vecuma iedzīvotājiem mazāk, nekā vajadzēja būt. CVK nosprieda, ka jāturas pie tautas skaitīšanā uzrādītā.

Samazināt līdz 50 vai samazināt algu

Deputātu skaita maiņas jautājums pirmskara Latvijas parlamentārajā periodā aktualizējās 30. gadu sākumā, kad bija vērojams tautas uzticības zudums Saeimai un kuluāros sprieda par Satversmes mainīšanu. 1933. gada decembra beigās Saeimas publisko tiesību komisijā debatēja Latviešu zemnieku savienības priekšlikumu samazināt deputātu skaitu uz 50. Pārējo partiju pārstāvji tam asi iebilda, uzsverot, ka proporcionāli tik mazs deputātu skaits nav nevienā valstī un parlaments tad nebūs darbspējīgs, jo Saeimai vajadzīgi “lietpratēji daudzās nozarēs”.

Tā kā mērķis bija ietaupīt valsts līdzekļus, tad alternatīvai deputātu skaita mazināšanai ieteica algu samazinājumu “simtniekam”. Arī no tā beigās atteicās – deputātam jau tāpat esot daudz visādu blakus izdevumu un, ja alga būtu mazāka, tad, atrēķinot tos, deputāts pielīdzinātos vidējam valsts ierēdnim, kas nebūtu īsti taisnīgi. Tādējādi līdz 1934. gada 15. maija apvērsumam vietu skaits Saeimā – 100 – nemainījās. Pēc apvērsuma, kad Saeimu vispār atlaida, šādas debates zaudēja aktualitāti.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Šeit ir no praktiska skatu punkta jāskatās .Vienkārši jāpiemēro laikmetam.2016.gads ir šodien.

  2. Mūsdienās informācijas daudzums apkārt neprasa cilvēkresursus. Pietiktu arī ar 25. Mums jau tā ir par daudz uz nepilniem 2 milj iedz. Bet ar politisko atbildību un 3 min algām. Redzētu tad , kurš rautos uz tiem krēsliem. Entuziasti vai tomēr krēslos pirdēji?

  3. 100 – tas ir tikai “pirmais ešelons”. Vēl tak deputātu apkalpojošais personāls;- kādi 1000 cilvēki ?

Katrs pats sava darba stāža detektīvs (7)Pieprasot vecuma pensiju, laikus jāsavāc dokumenti par darba mūžu līdz 1996. gadam
Valsts apmaksāto studiju vietu sadale tradīciju varā (1)Darba tirgus prognozes valsts apmaksāto studiju vietu sadali ietekmē tikai daļēji
Draugiem Facebook Twitter Google+