Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
13. augusts, 2012
Drukāt

Kā vienoties tiem, kas viens uz otru šāvuši?

Foto-LETAFoto-LETA

Izlīgums nozīmē dziļi personiskas pārmaiņas, un tas var notikt tikai ar katru individuāli

Augusts Latvijā vienmēr ir bijis vasaras pilnbrieda un vārpu noliekšanās mēnesis. 1939. gada 23. augusts iezvanīja nevis labības, bet valsts un tautas pļauju, pusgadsimtu ilgu dzīvi murgpilnā paralēlā pasaulē un kā tās turpinājumu divdesmit gadu ilgu un mokošu kārpīšanos laukā no bedres. Grūstoties un mīdoties uz vietas, cerību zaļums ir tā nobradāts, ka vieni nākotni saista ar atgriešanos Kārļa Ulmaņa, citi – padomju laikos, vēl kādi ar kaut kādu abstraktu labklājību, vienalga kur pasaulē. Pēc visa tā, kas bijis, Latvijai vajadzētu kļūt par mūžzaļo cerību zemi.

Latvijas iedzīvotājos, cik nu to vēl še ir atlicis, ikviens aicinājums, viss viens, uz kādu izlīgumu, uzvanda pretrunīgas izjūtas līdz pat mazam pilsoņu kariņam. Īpaši tad, kad runa ir par izlīgumu starp Otrajā pasaules karā pretējās pusēs karojušajiem. Viena lieta ir par to runāt, pavisam cita – kaut ko arī darīt. Un tas, izrādās, nav tik vienkārši. Ja nu kaut kas mūs spēj dziļi aizskart, tad tās ir izlietās asinis par lietu, kurai esam ticējuši. No saviem priekšgājējiem mēs mantojam ne tikai acu krāsu, bet arī attieksmi, no vienas puses, tas ir svētīgi, no otras – ierobežo skatu uz pasauli un cilvēku. Nomainoties vairākām paaudzēm, mainās arī attieksme. Mēs taču šodien vairs nededzinām vācu baronu pilis, mēs ar tām pat lepojamies, jo tās ir cēlušas mūsu senču rokas. Vienīgais skatpunkts uz to, kas bijis, ir un būs, īstenībā ir šaurā tagadnes laipa.

Kā vārdā lai vienojas tie, kas viens uz otru ir šāvuši? Pagātnes vārdā tas nav iespējams, jo tur vairs neko nevar mainīt. Kaut ko mainīt varam tikai nākotnē. To mēs katrs redzam arī savā personiskajā dzīvē. Kaut cik jēdzīga nākotne var tapt tikai no mīlestības, nevis no naida. Bet kur to mīlestību ņemt? Kristus šodien teiktu to pašu ko pirms diviem gadu tūkstošiem – no ticības. No ticības ne jau sev, bet Radītājam. No ticības, ka nekas nenotiek tāpat vien un ka visam ir savi cēloņi un sekas laikā un mūžībā. Un te nu mēs sastomāmies, jo dzīvojam ar atšķirīgu pārliecību par radīšanu, laiku un mūžību.

Taču arī pārliecība var mainīties. Tik daudzos tas ir noticis, piedzīvojot kādus smagus pārbaudījumus. Redzot arī, kā mainās tie, par kuriem mēdz teikt – to izlabos tikai kaps. Izlīgums nozīmē dziļi personiskas pārmaiņas, un tas var notikt tikai ar katru individuāli, uzmanīgi vērojot sevi, nevis to otru. Parasti gan mēs rīkojamies otrādi, un tad brīnums izpaliek. Tas, ka šobrīd sabiedrība tam nav gatava, bija redzams, kad ar izlīguma memorandu klajā nāca garīdznieki. Atstājot cilvēku savā vaļā, viņu var aizlaist tāpat kā zemi. Bail pat skaitīt pēdējos divdesmit gados aizlaistos. Ar katru paaudzi ir jāstrādā jau no mazām dienām, tikai tad kļūst iespējama pāreja no naida uz mīlestību. Lai tie, kuri saka – tā ir neiespējamā misija, palūkojas sev apkārt, viņi noteikti ieraudzīs kādus, kuriem tas ir izdevies.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+