Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
3. aprīlis, 2012
Drukāt

Kad amats kļūst par dzīvesveidu


prasmes5_misinna_11l

Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra organizētā projekta “Satiec savu meistaru!” pasākumos nedēļas nogalē kupls skaits interesentu gandrīz simt Latvijas vietās meistaru vadībā varēja apgūt latviešu tradicionālo amatu prasmes. 


 

Smalkās rokdarbu lietas

“Latvijas Avīzes” viesošanās laikā Tautas lietišķās mākslas studijas “Smiltene” māja bija pārvērtusies gluži vai bišu spietā. Netrūka ne skatītāju, ne amatu prasmju ierādītāju. Studijas vadītāja Inese Kauliņa gan bilda, ka tāda rosība esot samērā ikdienišķa. Uz interesentu jautājumiem atbildēt vajadzēja arī vienai no krāšņo spilvenu autorēm – Elzai Kukulei. Tas nekas, ka laika ritums jau 86 gadus noskaitījis, kamēr varēšot, tikmēr rokas mierā nepaliks. “Man tās rokdarbu lietas vairāk pa ziemu. Tagad ar lielu nepacietību gaidu, kad zemīte būs strādājama, puķes jāstāda,” bilst meistare un cilā savus darinājumus. “Dažiem jau ir vairāki desmiti gadu – piemēram, auseklīšu spilvens, ko izšuvu 1991. gada barikāžu un Baltijas ceļa laikā.” Savu meistaru “Smiltenē” satikusi arī Elzas kundzes meita Aija: “Nesen sāka kultūras centra remontu un man aptrūkās darba. Atnācu uz studiju, un Inese – vadītāja – teica, re, kur stelles, sēdies un sāc.”

“Smiltenē” apmeklētājus sevišķi interesēja redzēt, kā audēja Dzintra Kalniņa auž atvērtās malas segu – citādi īsti nevarēja saprast: stellēs redzams metrs, bet būs divus metrus plata sega. Meistaru dienas apmeklētāja Vija no Launkalnes pagasta atzina, ka šādu variantu redz pirmo reizi: “Meistare Dzintra smējās, ka esot viegli, taču man gan likās, ka šāda tehnika ir sarežģīta. Ja stellēs sega tiek austa, salocīta uz pusēm, tur vajag iemaņas. Kad audums gatavs, segu atloka, un nezinātājam pat grūti noteikt, kur vidus.” Savukārt Inese Kauliņa skaidro, ka šādi audējai ir vieglāk, jo, piemēram, platās segas noaušanai vajag gan lielas stelles, gan audējai strādāt grūtāk.

 

Galda lente 
vai dvielis?
galkina1_Misinna_11

“Pensionāri šajos laikos un pie visnotaļ valdošā stresa neguļ un nevaid, bet strādā,” šujamai adatai rokās zibot, iemeslu, kādēļ atnākusi uz meistaru dienām, skaidro Ārija Skudriņa. Viņa darina pašas austas linauduma somiņas vasarai. Mazmeitām tādas patīkot, dēli strādājot Norvēģijā, un viņiem ciemmaizē turienes saimniecei sūtot savus darbiņus. Reiz iedevusi līdzi arī linu dvielīšus un saņēmusi apbrīnas pilnu pateicību. Izrādās, Norvēģijā tos sauc par galda lentēm un klāj greznām pusdienām.

Meistaru dienās sanākušajiem interesentiem rokdarbniece mācīja arī kādu vēl maz zināmu lietu – tapošanu. Šim nolūkam vajadzīga īpaša ierīce – tapotājs. Ar tā palīdzību var iegūt skaistu aukliņu, kas izskatās kā adīta pa apli. Taču tāda mācēšana ir tik “skunstīga”, ka bez pamatīgas skolas pie meistares galā netikt. Pie meistarēm Ilgas Pūres un Rūtas Zariņas iemācīties veidot sedziņas ar rāmja palīdzību atnākusi Dace Meldere. Tādu sedziņu gatavošana esot bijusi modē viņu jaunības dienās. Tehnika patiešām savdabīga – nekas netiek adīts, tamborēts, bet kopā turas. Uz rāmja uzvelkot diegus, veido sedziņas pamatu. Rakstu – vai nu grupējot ziediņus, vai blīvākā kārtā – veido šujot. Kad darbs gatavs, sedziņu noņem no rāmja, un skaistums gatavs.

Vairāki “Smiltenes” apmeklētāji izteicās, ka šādi visā Latvijā vienlaikus organizēti projekti par meistaru dienām ir apsveicami un rada garīgo pacēlumu, savas tautas sakņu apzināšanos.

 

 

 

 

Viedoklis

Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra tradicionālās kultūras eksperte Linda Rubena: “Projekta “Satiec savu meistaru!” norises notika ļoti daudzās vietās, tāpēc katram bija iespēja izvēlēties sev tīkamāko nodarbju spektru, iespējams, arī tuvāk dzīvesvietai. Kopumā par jauno pasākumu esam dzirdējuši ļoti pozitīvas atsauksmes, arī daudziem meistariem šī bija iespēja parādīt un pierādīt sevi. Dažās vietās atsaucība gan nebija tik liela kā iepriekšējos gados – varbūt tāpēc, ka pietrūka informācijas, bet citviet cilvēku bija tik daudz, ka telpās trūka vietas. Pašai ļoti interesanta likās viesošanās pie mucinieka Dina Sumeraga, kurš savas amata prasmes mācīja Lielvārdes Pumpura muzejā. Mucinieki darbojās arī Preiļos. Dažās vietās lielu interesi izpelnījās tautastērpu darināšanas darbnīcas. Savukārt Valdemārpilī kokamatniecības prasmes rādīja Latvijas Amatniecības kameras meistars Igurds Baņķis, kurš savā amatā apmāca jaunos meistarus. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, kad, organizējot Tradicionālo prasmju skolas, meistariem bija iespēja kaut nedaudz samaksāt, šogad viss notika, pilnīgi balstoties uz entuziasmu. Ideāli gan būtu, ja KNMC spētu kaut simboliski meistariem nodrošināt materiālus, kas tagad viņiem jāgādā pašiem.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+