Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
10. oktobris, 2012
Drukāt

Kad atdosim parādu dzejniecei Veronikai Strēlertei?

Foto - Servīns EgliensFoto - Servīns Egliens

Šodien dažādās vietās novados tiek atzīmēta tautā iemīļotās dzejnieces Veronikas Strēlertes simts gadu jubileja – sevišķi plaša programma paredzēta viņas dzimtajā Dobelē. Dzejniecei veltīts svinīgs sarīkojums rīt notiks pat Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā, kur viņa pavadīja trimdas gadus.

 

Tāpēc neizpratni raisa fakts, ka Rīgā nozīmīgās literātes svētki paiet tikpat kā bez ievērības un ka joprojām nav sākts nopietns darbs pie viņas literārā ieguldījuma izvērtējuma.

 

Vai pie vainas nošķirtība?

Neraugoties uz to, ka astoņdesmit trīs gadus ilgajā mūžā Veronikas Strēlertes radītais literārais devums ietilpināts sešos nelielos oriģināldzejas krājumos, viņa ir viena no visu laiku talantīgākajām latviešu dzejniecēm, kuras vārds rakstāms līdzās Aspazijai, Edvartam Virzam, Andrejam Eglītim, Aleksandram Čakam, Jānim Sudrabkalnam un citiem 20. gadsimta sākuma un vidus latviešu kultūras gara milžiem. Tiesa, mākslinieciskās meistarības augstākās virsotnes dzejā Veronika Strēlerte sasniedza jau aiz Latvijas robežām – būdama trimdā Zviedrijā. Tas bija apstāklis, kas Veronikai Strēlertei 44 gadu ilgumā liedza piedalīties Latvijas literārajā dzīvē, bet latviešu lasītājam – ierobežoja iespējas baudīt viņas dzeju. Varbūt tieši šī ilgā nošķirtība arī ir viens no iemesliem, kāpēc tik izcilās dzejnieces dzimšanas diena Latvijā aizrit tik klusi un kāpēc dzimtenē joprojām pilnā apjomā nav izdoti Veronikas Strēlertes trimdā rakstītie dzejas krājumi.

Patiesībā lasītājam šobrīd brīvi pieejama tikai neliela Strēlertes literārā mantojuma daļa. Grāmatu namos nopērkamas divas dzejas izlases un Veronikas Strēlertes Rakstu pirmais sējums – līdz šim vienīgais izdevums, kas vispilnīgāk ataino viņas radošo darbību, parādot viņu ne tikai kā izcilu dzejnieci, bet arī kā literatūras vērtētāju un saistošu vēstuļu autori. Rakstos vienkopus likti divi pirmie vēl Latvijā tapušie Strēlertes dzejas krājumi, raksti par literatūru, kā arī tuviniekiem un paziņām rakstītas vēstules.

Pēc tāda paša principa sastādītiem jāiznāk arī pārējiem diviem Rakstu sējumiem, kuros Veronika Strēlerte būs ieraugāma arī vēl citos rakursos – kā atdzejotāja, publiciste un īsprozas rakstniece. Taču Rakstu izdošanas process ir aizkavējies. Plāno, ka to otrais sējums klajā nāks nākamajā mēnesī – novembrī, un tas notiks pēc četru gadu pārtraukuma!

 

Apjomīgo izdevumu sastādītāja, literatūrzinātniece Ieva E. Kalniņa teic, ka Veronikas Strēlertes Rakstu otrais sējums lielā mērā bijis izstrādāts jau krietni iepriekš, tomēr nācies meklēt citu izdevēju, nemaz nerunājot par grāmatas tapšanai un izdošanai nepieciešamā finansējuma piesaisti.

 

Atbalsts saņemts gan no Valsts kultūrkapitāla fonda, gan Haralda Biezā fonda. “Kopoto rakstu izdošana šobrīd ir atsevišķu pētnieku iniciatīva. Nekāda valsts pasūtījuma jau nav. Tas, ka joprojām nav iznākuši Veronikas Strēlertes Raksti, manuprāt, ir mūsu parāds šai talantīgajai dzejniecei, latviskuma uzturētājai un latviešu valodas kopējai trimdā,” pārliecināta I. E. Kalniņa.

 

Neļaujas tulkošanai

Simptomātisks šķiet literatūrzinātnieces novērojums, ka gan no studentu, gan citu pētnieku puses par Veronikas Strēlertes daiļradi un dzīvesgājumu interese ir pavisam neliela. Ziņas par autori un viņas dzejas analīze pārsvarā aprobežojoties vien fragmentārā informācijā izlašu un krājumu ievadvārdos un priekšvārdos, dzejoļu krājumu recenzijās, atsevišķās publikācijās periodikā. Turklāt šobrīd Latvijā vēl nav iznācis neviens pats literatūrpētniecisks vai cits izdevums, kas būtu veltīts Strēlertes personībai.

Šo caurumu mūsu zināšanās labot apņēmusies Strēlertes laikabiedre un kolēģe, trimdas rakstniece, dzejniece, prozaiķe, tulkotāja Margita Gūtmane. Pirmais solis šajā virzienā bija pirms 30 gadiem trimdā izdotais rakstu krājums “Veronika Strēlerte”, kurā apkopotas laikabiedru atmiņas, raksti par dzeju, neliels ieskats dzīves gājumā. Bet šoziem apgādā “Neputns” klajā nāks ar VKKF atbalstu tapusī Margitas Gūtmanes atmiņu grāmata par Veroniku Strēlerti “Dzīve ir viens vella izgudrojums”. “Manuprāt, Veronika Strēlerte ir otra lielā latviešu dzejniece tūlīt aiz Aspazijas. Absolūti ģeniāla savā literārajā izteiksmē. Viņa nav pelnījusi, ka tiek nostumta otrajā plānā!” uzskata M. Gūtmane, uzsverot, ka joprojām ir akūti nepieciešams pamatīgs literatūrzinātnisks izvērtējums par Strēlertes veikumu.

Bet varbūt atbilde uz to, kāpēc Strēlertes literārais mantojums joprojām ir tik maz pētīts, meklējama pašā viņas dzejā? – minējumu izsaka pētniece Ieva E. Kalniņa.

 

Pirmajā acu uzmetienā Strēlertes dzejai tik raksturīgā formas stingrība un lakoniskā izteiksme rada vienkāršības iespaidu, bet patiesībā ir dzejas vienreizības piemērs. Tieši šīs formas un satura absolūtās saplūsmes dēļ pilnīgu neveiksmi esot cietuši arī visi līdzšinējie Margitas Gūtmanes mēģinājumi Strēlerti tulkot vāciski.

 

Vislielāko lasītāju mīlestību viņa baudījusi savas literārās darbības sākotnējā posmā Latvijā. Pirmais dzejoļu krājums “Vienkārši vārdi” pat piedzīvojis atkārtotu izdevumu. Pie Ievas E. Kalniņas glabājoties neparasts tā eksemplārs, kas uzskatāmi apliecina, cik cilvēkiem šī dzeja tolaik šķitusi nozīmīga, – kāds lasītājs to pārrakstījis ar roku un iešuvis audekla vāciņos, kurus vēl izdekorējis ar izšuvumu krustiņdūrienā.

 

Joprojām 
aiz priekškara

Atceroties kopā izjusto un piedzīvoto trimdas gados Zviedrijā, Margita Gūtmane stāsta, ka Veronika Strēlerte gan neturējusies nostatu no vietējās latviešu kultūras dzīves, piedaloties tajā ar lasījumiem un referātiem, tomēr tas neesot viņai sniedzis gandarījumu. Dzejniece teikusi, ka viņa populāra bijusi Latvijā un pirmajos gados trimdā.

“Domāju, ka tie, kas Strēlerti pazina kā dzejnieci, par viņu kā par cilvēku zina ļoti maz,” saka Margita Gūtmane. Viņa atceras, kā Ofelija Sproģere, Veronikas Strēlertes draudzene kopš studiju laikiem, par dzejnieci esot teikusi: “Viņā nav nekā askētiska. Viņa māk īsti novērtēt dzīves dotos laicīgos labumus – labu gardumu, labu padzērienu, garšīgas pusdienas, kuras viņa māk uzburt it kā rotaļājoties.”

Strēlertei esot bijusi raksturīga ironiska attieksme pret dzīvi, kas, pēc Margitas Gūtmanes domām, acīmredzot sakņojusies viņas izmisumā, zaudējot tuviniekus un mājas un jo sevišķi – pārdzīvojot māsas Helmas pāragro nāvi.

 

Vai visu var nauda?

Veronikas Strēlertes simtās jubilejas dienas nozīmīgākais notikums Latvijā ir piemiņas plāksnes atklāšana pie dzejnieces dzimtās mājas Dobelē, Brīvības ielā.

 

Ieva E. Kalniņa gan stāsta, ka sākotnēji gaidu un ieceru netrūcis, ieskaitot Strēlertei veltītu zinātnisku konferenci, kas dažādu apstākļu dēļ tomēr nenotiek un ir atlikta uz nenoteiktu laiku.

 

Uzzinājusi par šo situāciju, dzejnieces radiniece, literatūrzinātniece un literatūrkritiķe Astrīde Skurbe nespēj slēpt sašutumu, nespēdama noticēt, ka tik augsta līmeņa literātes simtās jubilejas reize galvaspilsētā tiks aizvadīta bez neviena sarīkojuma. “Biju iedomājusies, ka būs Strēlertei veltīts pasākums viņas vārdā nosauktajā lasītāju zālē Misiņa bibliotēkā ar referātiem, dzejas lasījumiem. Vai tad tiešām neviens ar to nenodarbojas?” viņa retoriski vaicā.

Dzejnieces piemiņai veltīti pasākumi nenotiek arī Rakstniecības un mūzikas muzejā, kura direktore Ilze Knoka šo situāciju skaidro ar bažām par šīs tematikas aktualitāti un nepietiekamu interesi no auditorijas puses.

Tikmēr šā muzeja galvenā krājuma glabātāja Anna Egliena pārliecināta, ka ar atsevišķiem pasākumiem vien nepietiek, lai pietiekami novērtētu mūsu gara milžu atstāto literāro mantojumu. Viņasprāt, beidzot būtu jāizstrādā valsts pasūtījums, nosakot konkrētus uzdevumus, kādā veidā būtu svinamas jubilejas latviešu izcilākajiem kultūras darbiniekiem.

 

“Nedomāju, ka šajā ziņā obligāti nepieciešami lieli naudas resursi, bet vairāk gan ļoti liela mīlestība! Vai tad tie būtu lieli zaudējumi valsts budžetā, ja, piemēram, oktobri valsts pasludinātu par Veronikas Strēlertes un Andreja Eglīša mēnesi?” uzskata Anna Egliena.

 

Bet varbūt apaļajā simts gadu jubilejas reizē varētu sākt ar mazumiņu un vispirms vismaz izveidot Veronikai Strēlertei veltītus ierakstus latviešu un angļu valodā tīmekļa enciklopēdijā “Vikipēdija”?

 

Paldies raksta tapšanā 
Astrīdai Skurbei, Ievai E. Kalniņai 
un Annai Eglienai!

 

Radošā vizītkarte

VERONIKA STRĒLERTE (īstajā vārdā Rudīte Johansone)

Dzejniece dzimusi 1912. gada 10. oktobrī Dobelē.

Studējusi Latvijas Universitātē romāņu filoloģiju.

Pirmais dzejoļu krājums “Vienkārši vārdi” iznācis 1937. gadā; otrais – “Lietus lāse” – 1940. gadā.

Nozīmīgākie tulkojumi: E. T. A. Hofmanis “Runča Mura dzīves uzskati” (1942), Voltērs “Kandids” (1949), Gistavs Flobērs “Bovarī kundze” (1951), Aleksandrs Dimā “Trīs musketieri” (1953), J. V. Gētes dzeja.

1944. gada rudenī dodas uz Vāciju; 1945. gada martā atgriežas Latvijā; 1945. gadā dodas bēgļu gaitās uz Zviedriju.

Uz Latviju pirmo reizi atbrauc 1972. gadā un līdz 1992. gadam turpmāk dara to regulāri katru vasaru.

Trimdā pavisam iznākuši četri dzejoļu krājumi – “Mēness upe” (1945), “Gaismas tuksneši” (1951), “Žēlastības gadi” (1961), “Pusvārdiem” (1982).

Mirusi 1995. gada 6. maijā Stokholmā, apbedīta Dobeles kapos.

 

Viedoklis

Ieva Līne, kultūras ministres padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos: “Šobrīd sabiedrībā ir aktualizējies jautājums par “Kultūras kanona” paplašināšanu un iedzīvināšanu. Ministrijā tiks izveidota šim mērķim atbilstoša darba grupa. Jautājums par Latvijas izcilāko kultūras darbinieku pieminēšanu un sumināšanu acīmredzot jāskata ciešā kontekstā ar jautājumu par to, kas tad ir mūsu “kanonisti”, kāds ir mūsu vismaz minimālais’ gan kā valsts, gan visas sabiedrības kopumā pienākums pret šīm izcilībām.”

 

 

VERONIKA STRĒLERTE

Krustceļos

Neskaties atpakaļ!

Kas bijis, lai paliek, kur ir,

Laiks tevi no visa reiz šķir,

Neskaties atpakaļ!

Paveries apkārt!

Kāds plašums, kurp aizlido skats!

Uz kurieni? – Izšķiries pats.

Paveries apkārt!

Tālumam tici!

Un neprasi, grūtums lai saudz,

Jāiet būs ilgi un daudz,

Tālumam tici!

 

Latviešiem

Mēs visi vienos dubļos vārtījušies esam

Un lūpās nobālušās, kurām vārdu nava,

Mēs sava gļēvuma un melu smaidu nesam.

Aiz mums dim aizgājušu soļu slava,

Pūš bargi viesuļi, kas visus pelus vētī,

Un nokrīt putekļi no sveša un no sava.

Bet Dieva klusumā, kas dziļi, dziļi pētī,

Kad mokās kūpam mēs kā zeme, kad ir lijis,

Skan kāda balss, kas biedina un svētī:

Cik gaišs tu pats tai tumsas naktī bijis?

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+