Kā uz izglītības jomas reformām raugās pedagoģijas studenti? 0
Inga Čivkule, topošā vizuālās mākslas skolotāja: “Studēju pedagoģiju, jo man patīk skolotāja profesija. Uzskatu, ka būt pedagogam ir prestiži. Latvijā studēt pedagoģiju ir vieglāk nekā ārvalstīs, jo citviet par skolotāju jāmācās 6 vai pat 10 gadi, kas ir ļoti ilgs laika posms. Pie mums var iegūt izglītību daudz īsākā laikā, un tas daudziem patīk. Tiesa, vēlētos arī pasmelties pieredzi ārpus Latvijas. Runājot par reformām nozarē, man īsti nav skaidrs, kāpēc noteica minimālo skolēnu skaitu vidusskolām. Daudzas skolas pavisam nesen taču tika renovētas. Ja daļa skolu vairs nespēs nodrošināt vidusskolas plūsmu, daudzas no šīm remontētajām telpām paliks neizmantotas. Kāpēc tad vajadzēja remontēt!? Manuprāt, nav objektīvi slēgt vidusskolas plūsmu tikai tāpēc, ka ir mazāk skolēnu. Par pieteikto skolotāju algu reformu vēl īpaši nedomāju, jo tas mani vēl neietekmē. Katrā ziņā man ir iespaids, ka valdība sabiedrībā neieklausās, tāpēc aktīvāk jāaizstāv savas intereses, rīkojot protesta akcijas, arī streikus. Latvijā mēs īsti nemākam pastāvēt par savām prasībām – ja, piemēram, notiek kāds skolotāju pikets, tiem dažiem protestētājiem skolā atrod aizvietotājus un mācību process turpinās. Nav kā Francijā, kad nedēļu neviens neiet uz darbu, kad nozare praktiski tiek paralizēta. Tikai tā var panākt rezultātu.”
Anete Bitiniece, studē sākumskolas un pirmskolas pedagoģiju: “Ja jāizvēlas starp lielākām algām un dažu klašu slēgšanu, tad es vairāk esmu par to, ka jāpaceļ skolotājiem algas, nevis mākslīgi jāuztur vidusskolas klases, kurās ir niecīgs audzēkņu skaits. Žēl, ka dažas skolas aizvērtu vai tās pārtaptu par pamatskolām, bet tādējādi arī sakārtotos izglītības sistēma. Domāju arī, ka pastāv pārāk liels diapazons skolotāju atalgojumā – daži māca par smieklīgiem 300 eiro, citi saņem 1200 eiro mēnesī. Starpība ir par lielu. Izglītības ministrijai būtu jāstrādā pie tā, lai šo nevienlīdzību mazinātu. Pret mazajām lauku skolām nav godīga arī “nauda seko skolēnam” sistēma. Arī tam jārod risinājums. Nekad neesmu apsvērusi studiju maiņu, jo man pedagoģija liekas ļoti interesanta un, šķiet, gūtās zināšanas vienmēr noderēs. Kad vēl mācījos pirmajā kursā, draugi mēdza prasīt, kāpēc mācos par skolotāju, – nebūs liela alga, kā izdzīvosi, kā uzturēsi ģimeni. Taču tieši pirmā kursa studijas bija tik interesantas, ka sapratu – ja arī nestrādāšu par skolotāju, vismaz būšu ieguvusi lieliskas zināšanas un neatsveramu pieredzi. Kopumā jau darba iespējas pedagogiem ir, arī uz fakultāti sūta darba piedāvājumus, tā ka par to neuztraucos.”
Alīna Jehimoviča, topošā angļu valodas pasniedzēja: “Man ir divējāda attieksme: no vienas puses – ja klasē ir tikai pieci skolēni, tad no tādas klases lielas jēgas nav; no otras puses – ja skolēniem jāmēro tāls ceļš līdz tuvākajai lielajai skolai un netiek piedāvāts transports, tad tā ir problēma, kas ir jārisina valstiskā līmenī. Nedrīkst vienkārši slēgt skolu tikai tāpēc, ka trūkst skolēnu. Veicot kādas reformas, galvenokārt jādomā par pašiem skolēniem un viņu vecākiem. Bieži vien vecākiem nav iespējas aizvest bērnu uz skolu saviem spēkiem vai pārvākties uz dzīvi pilsētā. Uzskatu, ka lielākā daļa mazo skolu tomēr jāsaglabā. Protams, pilnīgi bezcerīgas skolas, kurās ir ļoti maz skolēnu, var slēgt. Par jauno skolotāju algu modeli neesmu interesējusies, jo vēl nesaprotu, kā tas darbosies, bet līdzšinējam principam “nauda seko skolēnam” arī bija divas puses. Rīgā strādājošajiem, protams, tā bijusi laba sistēma, bet pret tiem skolotājiem, kuri ir ne mazāk profesionāli, bet strādā mazās skolās, šī sistēma nav bijusi godīga. Ja skolotāja ir vientuļa vai ģimenē ir bērni, tad par skolotāja algu iztikt ir grūti. Tas darbs, ko iegulda skolotājs, nav samērojams ar mazo algu. Pagaidām nenožēloju, ka studēju pedagoģiju. Esmu jau sākusi strādāt, un viss mani apmierina. Alga ir tāda, kāda tā ir, bet kamēr vēl mitinos kopmītnēs, par dzīvošanu jāmaksā minimāli. Kad būs jāmeklē dzīvoklis, tad būs grūti.”
