Kultūra
Māksla

Kāpēc viena glezna maksā 80 eiro, bet cita simt miljonus? Saruna ar Kristapu Zariņu0


Kristaps Zariņš
Kristaps Zariņš
Foto: Karīna Miezāja

Līdz 15. martam mākslas izstādei visai netipiskā vietā – Latvijas Zinātņu akadēmijas otrā stāva vestibilā – aplūkojama Latvijas Mākslas akadēmijas rektora KRISTAPA ZARIŅA gleznu izstāde “Plastmasas grieķi”.

Pats mākslinieks ironizē, ka īsti neizprot, kādēļ tieši šī izstāde tik skaļi izskanējusi – vai pie vainas neparastā vieta, rektora amats vai arī tomēr veiksmīgais nosaukums, kas tapis vēl pirms pirmā izstādes darba.

Patiesi, kādēļ izstādei izvēlēta tik neparasta vieta?

K. Zariņš: Tas nebija ne iepriekš plānots, ne zināms, taču Spārīša kungs (LZA priekšsēdētājs Ojārs Spārītis. – L. K.-Š.) uzaicināja, un man tieši bija četras jaunas lielās gleznas, biju iesācis piekto.

Domāju – kāpēc ne, lai zinātniekiem jautrāka dzīve.

Es, protams, zināju, ka ar tiem četriem darbiem nepietiks, jāliek pa vidu mazāki, lai lielās gleznas “neapēd” viena otru ekspozīcijā, jo krāsas ir diezgan jestras. Šajā izstādē biju gatavs spēlēties ar formu, kuru palienēju no skulptūrām, piešķirot tām citu materiālu, proti, plastmasu.

Amerikāņu kolēģim jautāju, kā pateikt, ka gleznā atveidota plastmasa. Viņš atbildēja diezgan precīzi – plastmasu štancējot, rodas tāda kantīte, kas ir pretēja formai, ko grib panākt. Tāpēc es arī savām gleznām uztaisīju visplatāko kantīti – izspiedu krāsu kā zobupastu no tūbiņas.

Es jau gan neesmu tāds cilvēks, kas iedomājas, ka darīs tā, lai viss izskatās pēc plastmasas, un tad no tā arī neatkāpsies. Gleznojot uzliec krāsu, smadzenes jau darbojas, kādu likt pretī, un krāsa ievilina domas citā dimensijā.

Piemēram, Hēra novietota uz Gaujas senlejas fona. Protams, neskatījos foto­grāfijas, lai to uzgleznotu. Man tikai prātā bija Federa glezna un tas, ko redzu slēpojot, – ik pa laikam, kad kājas piekūst, skats neviļus pārlaižas pāri Gaujas senlejai, kas, protams, vienmēr ir skaista un mainīga.

Tāpat kā glezna, to pakarot pie sienas, ir dzīva, jo ir logs, pa kuru ieplūst dažādas dienas noskaņas. Saulrieta gaismā pat vissliktākā glezna kļūst skaista.

No šī viedokļa gan jūsu izstāde ir ļoti neizdevīgā stāvoklī, jo Zinātņu akadēmijas vestibilā nav neviena loga, tikai mākslīgais apgaismojums.

Jā, mani darbi akadēmijā izskatās daudz sliktāk nekā darbnīcā, bet ko var darīt… Mērķis bija, lai zinātniekiem interesantāk, lai gleznas tām telpām it kā izliec sienas. Tas ir viens no mākslas, glezniecības uzdevumiem – nav svarīgi, cilvēkam patīk vai nepatīk, bet lai viņš nepaiet garām garlaicībā.

Gleznas šajā vidē kļūst agresīvas – tāpat kā ikdiena mums apkārt. Sākot jau ar to, ka Eiropa savas preces ražo Indijā, Ķīnā, Bangladešā, izņemot dažas reizes, kad uz to kompāniju produktiem, kas ir virs “Zara” līmeņa, maziem burtiņiem rakstīts, ka kaut kas ražots Latvijā vai Lietuvā.

Par to arī izstādē saruna: kad dievi nonāk zem matricas un tiek pavairoti miljons vai miljards, vai nez cik daudz reižu, tad ik pa laikam forma vairs nav precīza. Un, ja forma nav precīza, tad varbūt arī saturs, to tiražējot, nav precīzs?

Izstādei topot, uzdevu jautājumu filozofiem, arī Arnim Rītupam, ko viņš par to saka – ja filozofisku domu atkārto miljards reižu, vai tā saglabā to pašu spēku? Viņš atbildēja: ja to atkārto apzināti, nevis kā mantru, tad saglabā.

Bet mantrai jau tieši tā īpašība – jo vairāk to atkārto, jo lielāks spēks…

Ne jau tikai mantrām, arī kristietībā – kāpēc tad jāiet uz baznīcu un tur jānoskaita Tēvreize?

Jo tur ir liels cilvēku kopums, un, jo lielāka enerģija, jo spēcīgāks kosmosā aiziet enerģijas stars. Bet filozofijai acīmredzot ir citas vibrācijas.

Tādēļ ka filozofija ir vientulīga padarīšana?

Jā, filozofēšana notiek vienatnē, tomēr ir sarunas, kas noved pie kādas domas, un tad – tās iztirzāšana jeb apspriešana ar tiem, kam citāds viedoklis. Viņi var to domu pieņemt, bet var būt arī tai pretēji noskaņoti.

Un tad vēl – tā pati Hēra, kas uz Siguldas senlejas fona, – viņai ir apmetnis ar kažokādu. Kas notiek, kad filozofu domas nonāk citā klimatā? Klimats taču nosaka cilvēku uzvedību, paradumus, arī ēšanas ieradumus.

Olīvas pie mums neaug, vīģes arī ne, mēs ēdam zirņus, un jautājums – vai, ēdot pelēkos zirņus, maz var rasties filozofija? Grieķijas filozofiskā vēsture galu galā pastāvēja vairāk nekā tūkstoš gadu, un vēl joprojām tās domas tiek nemitīgi pārcilātas. Tas, manuprāt, ir fenomenāli.

Kristaps Zariņš. “Afrodīte”. 2019. un “Lāčplēsis”. 2019.
Publicitātes foto

Izstādē ir glezna ar Afrodīti, kurai herpe, nabadzītei…

Tā ir liecība par mūsu laikmetu, kur tiek ļoti daudz patērēti produkti, kuros ir elementi, kas mazina imunitāti. Herpesvīruss jau dzīvo mūsos visos, bet izsitas tikai tiem, kam tā novājināta. Teorētiski cilvēks radīts kā aparāts, kam jādzīvo apmēram 120 gadu, bet līdz ar ienākšanu šajā pasaulē rodas dažādas izklaides, ar kurām sevi indējam.

Starp tēliem ir arī Lāč­plēsis. Par Lāčplēsi viņš kļuva gleznošanas laikā, jo man iepatikās bronzas medaļa ar antīku tēlu, bet grāmatā nebija pierakstīts, kas tas ir, un man gribējās salikt karsto bronzu, kad tā tiek lieta, pret Latvijas ziemu.

Tāpēc fons ir tikai audekls un dažas strīpas kā ziemas aksesuāri, un debesīs – punktiņi, kas liecina par sniegu. Man ienāca prātā Lāčplēsis, jo izskatījās, ka tēlam ir tikai viena auss – varbūt tā pat nav auss, bet matu cirta, taču man gribējās paspēlēties ar šo tēmu, savijot grieķu un latviešu mitoloģiju, savilkt tās kopā.

Man likās, ka Lāč­plēša smaids un dzirkstošās acis rada noskaņu, kas svārstās no sarkasma līdz varoņdarbam.

Kā jums patīk labāk – pašam izlikt izstādi vai lai to dara kurators?

Man nav iebildumu pret kuratoru, bet vieta nedeva daudz iespēju variācijām. Skaidrs, ja kurators taisītu izstādi, viņš gribētu par mani pateikt to, ko citi nespēj iedomāties. Izstāde ir kuratora vīzija, bet aiz katra kuratora stāv piesaistītās finanses, tas, cik aktuāla izstādes doma, cik tas interesanti, un tam, kas tās dod, arī ir kaut kādi noteikumi. Tas viss kopā rada izstādi.

Pēc pētījumiem zinām, ka radošā industrija, kurā ietilpst arī izstādes, ir diezgan liela ekonomikas sastāvdaļa, un tā ir arī valsts izšķiršanās, vai iekļaut savā ekonomikas sadaļā kultūru visplašākajā telpā – tautas kultūru, starptautisko kultūru, laikmetīgo mākslu.

Kāpēc mums ir Garanča, Nelsons un citi pasaulē zināmi vārdi mūzikā? Tāpēc, ka ir skaņu telpa, kurā mēs bez kauna varam uzaicināt atzītus ārzemju mūziķus, zinot, ka skanēs labi. Bet, tā kā nav laikmetīgās mākslas muzeja, mākslā apmaiņa nevar notikt, latviešu mākslinieki nevar būt tās dalībnieki.

Ko tas nozīmē studentiem, ka viņi nevar iepazīties ar Latvijas laikmetīgo mākslu attīstībā?

Ir jau dažādi laikmetīgās mākslas notikumi, turklāt Mākslas akadēmija uz Latvijas simtgadi sāka izdot daudzsējumu izdevumu “Latvijas mākslas vēsture”, kas stāsta par Latvijas mākslu 200 gadu griezumā.

Mūsu studentiem pozitīvi tas, ka mācību procesā piesaistām laikmetīgos māksliniekus, kuri mēnesi kļūst par pasniedzējiem – studenti iepazīst viņu daiļradi un cenšas uzsūkt viņu domas.

Bet ne jau visi grib dalīties ar studentiem zināšanās, jo tas arī paņem enerģiju.

Es, teiksim, satiku mūsu dižo Viju Celmiņu, kad viņa viesojās Latvijā, teicu – būtu ļoti jauki, ja viņa atnāktu un kaut ko studentiem pastāstītu, bet viņa atteicās – neesot ko teikt. Tādā ziņā prieks, ka mūsu pasniedzēji ir ar mieru mācīt un neaizlaižas.

Protams, tā ir arī iztika, mākslinieki jau vienmēr kaut ko mācījuši. Pie mums viesojās Marks Dions, viens no redzamākajiem ASV māksliniekiem konceptuālistiem. Viņš nolasīja studentiem lekciju un beigās pateica: jūs domājat, es esmu bagāts? Nekā! Visu laiku domāju, kā nomaksāt rēķinus.

Tu domā – redz, viņam darbi tajā muzejā un šitajā, bet pēc divu stundu lekcijas aplej kā ar aukstu ūdeni – nebūs viegli, džeki…

Visos laikos bijuši mākslinieki, kuru darbus pērk, un tādi, kuru darbus nepērk…

Nav jau tā, ka tad, kad mākslinieks nomirst, viņa darbi obligāti kļūst dārgāki – daudzi tiek aizmirsti, jo viņu radītais neiztur pat ikdienas, kur nu vēl laika kritiku.

Ja abstrahējamies un runājam par apziņu, tad es domāju, ka daļa no mūsu apziņas nāk no kosmosa, vispārējās enerģijas telpas. Ir cilvēki, kuros redzi – viņā plūst enerģija, un kur tad viņš to dabū?

Tas ir stāsts par to, ka mākslinieks nomirst, vienalga, van Gogs, Latvijā dzimušais Rotko, un viņa darbi piesaista interesi un pircēju miljonus. Acīmredzot viņiem ir bijusi pietiekama enerģija, jo tur jau nav nekāda sakara ar kvalitāti. Glezna tad kļūst par enerģijas nesēju, jo arī nauda ir enerģija.

Nav nekāda loģiska skaidrojuma, kāpēc viena vai otra glezna maksā 80 eiro vai simt miljonus. Priecīgā ziņa, ka, nodarbojoties ar to, kas patīk, var piesūkties kosmosa enerģijas laukam. Un svarīgs ir ēdiens.

Gleznošanai?!

Nē, gleznojot vislabāk būt neēdušam, jo, kad esi paēdis, gribas tikai gulēt. No studiju laikos angļu valodā tulkotajiem tekstiņiem par van Gogu man palicis atmiņā, kā viņš aizgāja lūgties aizdevumu, un viņam atbildēja, ka māksliniekiem nevajag naudu, viņiem jāstrādā tukšā dūšā, citādi viņi kļūst miegaini.

Saistītie raksti
Un tā ir taisnība, es nekad nevaru pagleznot, kad esmu labi paēdis.

Bet, kā mēs sākumā runājām, jāēd tas savas zemes zirnis. Un vēl – ne vienmēr gleznojot ir tik svarīgi viss, ko par uzgleznoto pēc tam pats sastāsta un citi tajā ierauga (nosmejas).

LA.lv