Kultūra
Literatūra

Kad dzeja bija brīvības vēstnese. Kur tagad pūlis pie Raiņa? 12

Foto no albuma “Padomju Latvija”, fotoreprodukcija – Anda Krauze

Kad dzeja bija brīvības vēstnese

Jau vairāk nekā 50 gadu ik rudeni pie Raiņa pieminekļa dzejnieka dzimšanas dienā 11. septembrī savus svētkus svin dzeja. Padomju okupācijas laikā Dzejas dienām bija īpaša loma, jo ar dzeju bija iespējams izteikt to, par ko atklāti vēl nevarēja runāt.

Man visu mūžu dzejas dienas, saka dzejnieks un publicists Jānis Peters… Tās aizsākās jau folkloras laikmetā, kad latvietis sāka nodarboties ar ikdienas jaunradi, tās meta laipu caur 1930. gadā Čaka un Ķikuta sastādīto moderno dzejas antoloģiju, kas sākās ar Sudrabkalnu, izcilāko, redzamāko, filozofiskāko dzejnieku, kurš tuvināja latviešu liriku Rietumeiropas tradīcijai. Tās vijās caur brīvvalsts laikā dzimušo un tāpēc it kā “nogrēkojušos” dzejnieku paaudzi, kas ar ideoloģiski pareiziem dzejoļiem mēģināja izņemt caurlaidi uz jauno pasauli. Ķempe, Bendrupe, Krūklis, Sudrabkalns, Vizma Belševica… Ojārs Vācietis sāka ar veltījumiem Staļinam; Belševica no sirds ticēja jaunajai padomju varai. Taču no lielās ticības izauga lielā pretestība. Kā teic Peters – kas par tuvu bijis kādai reliģijai, izaug par dumpinieku, jo meklē ideālu, kura dzīvē nav. “Kad man uzradās dzejolis par kosmonautiem, meiteni cukurbiešu vagā, mana skolotāja, kā Latvijas Radio diktore Ulmaņa runas lasījusī Mirdza Ķempe, teica – Jāni, tev šitā vairs nav jāraksta…” atceras Peters.

Nekas jau nesākās pēkšņi. Rakstīt, lasīt un drukāt dzejoļus ir veca latviešu demokrātiskās preses tradīcija kopš pirmās brīvvalsts laikiem. Arī padomju laikā katrā “Zvaigznes” numurā vienu vai divas lappuses atvēlēja labai dzejai. “Kompartijas avīze “Cīņa” izvērtēja gada labāko dzeju, un 1. janvārī mēs ar Māri Čaklo naktī pa Brīvības bulvāri gājām ap stūri uz Blaumaņa ielu skatīties, jo redakcija agrā rīta stundā logā izlika jaunāko numuru,” atceras Peters. “Kuru dzejoļi tur bija? Daudz, vislabākie. Vizma Belševica, kamēr pie viņas nebija notikusi kratīšana, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Māris Čaklais, Vitauts Ļūdēns, viss dzejas zieds. Un vērtēja komisija ar ģeniālo zinātnieku, remantadīna izgudrotāju Jāni Poli priekšgalā.”

Ik pa laikam dzejražu mājās atskanēja pa tālīnam zvanam – vai neatbrauksit uz Saldu, Daugavpili, Rēzekni? Bet cik ilgi tā varēja zvanīt pa mājām? Tā Ojāram Vācietim un Imantam Ziedonim radās ideja, ka vajadzētu iedibināt tādu centralizētu iestādi, kur dzejniekus dzirdēt gribētāji varētu savas vēlmes pieteikt. Un Rakstnieku savienībā izveidoja Literatūras propagandas – toreiz bez šī vārda nekādi – biroju, par kura priekšsēdi iecēla dzejnieci Dainu Avotiņu. Benjamiņa namā tam atvēlēja vienu telpu, nolika rakstāmgaldu, uz tā lampu. Pamazām te sāka strādāt sabiedrībā pazīstami cilvēki – Harijs Skuja, Skaidrīte Saulīte (populārā dīdžeja Toma Grēviņa vecmāmiņa) un citi.

1965. gads atnāca ar Raiņa 100. dzimšanas dienu. Ar tēlnieka Kārļa Zemdegas veidoto pieminekli Esplanādē (toreizējā Komunāru laukumā). Jau pirms tam dzejnieki bija runājuši savu dzeju pie Raiņa pieminekļa Meža kapos, ko arī bija veidojis Zemdega. Bet nu, Rakstnieku savienības un minētā biroja rosinātiem, dzejniekiem pirmoreiz sapulcējoties Esplanādē, Dzejas dienas ieguva savu “rāmi”. Ar laiku tās vērās plašumā – kori dziedāja dziesmas ar Raiņa vārdiem, aktieri lasīja Raiņa dzeju un, cik vien tālu sniedzās skats, Esplanāde bija ļaužu pilna. Tiesa, kā mazliet ironiski nu teic Knuts Skujenieks, tur jau bija arī daudz piespiedu kārtā atvesto skolas bērnu. Lai nu kā, atminas Lija Brīdaka, Dzejas dienas kļuva par lielu sabiedriski nozīmīgu notikumu, ko translēja televīzija un pārraidīja radio.

Kā zvirbuļi pa Latviju

Pēc 11. septembra pie Raiņa pieminekļa nākamajās divās dienās dzejnieki kā zvirbuļi izlidoja pa malu malām. Daina Avotiņa iepriekš sastādīja sarakstu ar “dzīvu dzejnieku” alkstošām bibliotēkām un kultūras namiem. Un tad uzdeva jautājumu savējiem, uz kuru varēja atbildēt pilnīgi brīvprātīgi: “Ziedoni, tu šogad brauksi, kur gribi?” “Bija kādi septiņi ļoti pieprasīti dzejnieki, tikpat daudz ne tik iemīļotu, taču braukt un tikties ar cilvēkiem gribēja visi, brauca arī aktrises Elza Radziņa, Dina Kuple, Lidija Freimane…” atceras Avotiņa. Ļoti maz sākumā izvēlējušies braukt uz Latgali. Bet, kad pirmās grupas paviesojās Daugavpilī un Tadenavā, nākamajos gados uz Zilo ezeru zemi stāvējusi rinda, jo latgaliešiem sirds ir plaukstā, kamēr kurzemniekiem – tur, kur vajag, varbūt mazliet vairāk paslēpta, secina Peters.

Kā atceras Brīdaka, pie tautas devās visvairāk mīlētie, populārākie un progresīvākie, turklāt dažādu paaudžu un tautību pārstāvji. “Toreiz dzeju rakstīja, ne tikai izsakot sevi – tas bija jāiemudžina, bet dzejai prasīja sabiedrisko nozīmību. Dzeja varēja būt deklaratīva – Ļeņinam veltītos dzejoļos un tamlīdzīgi, bet tā varēja būt tāda, pēc kā tiecāmies mēs visi – mākslinieki, komponisti, visi, kam svarīga bija Latvija.”

Kad dzejnieki sāka runāt par Latvijas vēstures notikumiem, senču tikumiem, tautas apziņu, cilvēki ar alkām tvēra katru vārdu, cits citam citēja un skaidroja. Tā bija tautas gara modināšana. “Toreiz, pēc atgriešanās no Mordovijas lēģera, es biju zem “stipra vāka”. Nepārdomāta vaļība, un varēju nonākt atpakaļ tur, no kurienes tikko biju atgriezies,” neslēpj Knuts Skujenieks (no 1962. līdz 1969. gadam dzejnieks bija ieslodzīts lēģerī Mordovijā).

Lustes un sukas

Bet kā cilvēki, dzejniekus gaidot, bija gatavojušies! No izbraukumiem dzejnieki atgriezās puķēs slīkstošos un smaržojošos busiņos. Tā bija dzejnieka alga. Laukos, jo īpaši turīgākos kolhozos, galdi lūza no labumiem. Ar visu Padomju Savienības it kā nabadzību, ciemiņus uzņemot, nekā netrūka. Līksmība sita augstu vilni, un dažreiz atļaušanās tāpat. Vien otrā rītā Daina Avotiņa šerpi vaicājusi: zēni un meitenes, ko jūs tur esat savārījuši? Leģionāru dziesmu par zilo lakatiņu dziedājuši? Reiz pie Avotiņas ieradies kurators no čekas un teicis, ka turpmāk viņš iepriekš vētīšot dzejoļus. “Tad gan piezvanīju Aivaram Gorim (Latvijas kompartijas kultūras nodaļas vadītājs. – Red.), un vairāk nekad šis kurators Rakstnieku savienībā netika redzēts.”

Kā stāsta Peters, Avotiņai, tolaik izdevniecības “Liesma” galvenajai redaktorei, ne no kā nav bijis bail. Kad Ojāru Vācieti sešus gadus neizdeva un Ziedonis stāstījis, ka Ojārs ar dzīvesbiedri Ludmilu Azarovu un mazo Žani ēd kartupeļus un siļķi, Daina paņēmusi taksi, aizbraukusi pie Ojāra un teikusi – dod šurp dzejoļus! Izrāvusi no rokām. Un iznāca krājums, par ko Vācietis dabūja valsts prēmiju.

Kā atzīst Brīdaka, starp pašiem dzejniekiem jau arī bija ziņotāji. Viņi ošņāja politiskās lietas. Reiz Rakstnieku savienībā ballē sākuši dziedāt visiem latviešiem zināmo “Še, kur līgo priežu meži”, un, kad nonākuši līdz vārdiem “un par savu tēvu zemi savu galvu nolikšu”, partijas sekretārs izgājis ārā, lai tajā brīdī nebūtu bijis klāt… Tagad tas šķiet smieklīgi, bet 50. gados nedrīkstēja rakstīt vārdu “Latvija” un dzimtene bija jāraksta ar lielo burtu, atceras dzejniece.

Peters atminas vēl kādu situāciju. Reiz pa Kurzemi braucot, kad aiz muguras jau Kuldīga, Alsunga un citi ciemi, ceļš vedis uz Pāvilostu. Te mašīnu apturējis robežsargs. “Skujenieks jest?” (vai Skujenieks ir – krievu val.). Zaldātiņam bija pienākusi ziņa, ka busiņā ir bijušais politieslodzītais, bet Pāvilosta skaitījās tuvu robežai. Knutam lika izkāpt. “Tie svētki bija sabojāti,” saka Peters.


Pātaga un pīrāgs

Rakstnieki tolaik dzīvoja ar pātagu un pīrāgu – cenzūra un labi apstākļi. Daiļrades nami pa visu savienību. Taču, atceras Pe-ters, pareizi tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas reiz izsmējīgi teikusi Kanādā augusī režisore Baņuta Rubesa – kur tad ir tie jūsu pagrīdes romāni? Kāpēc neviens neko nevelk no atvilktnes laukā? Izņemot Melāniju Vanagu, kas nebija profesionāla rakstniece, neviens drosminieks nebija uzdrīkstējies… Bet Krievijas izcilākie dzejnieki Vozņesenskis, Okudžava, Ahmaduļina, Jevtušenko kliedza Hruščovam pretī – zina stāstīt Peters. “Viņi brauca pie mums, lasīja pie Raiņa savus dzejoļus un mēs no viņiem smēlāmies brīvības tuvības sajūtu, ko viņi savukārt bija saelpojušies ārzemēs. Jevtušenko bija pieņēmis pats Amerikas prezidents Kenedijs un slavenais mākslinieks Pikaso.” Taču par pasauli arī pie mums daudz kas bija dzirdēts… Piemēram, par nabadzību Indijā. Saklausījies, ko tēvs stāstīja par trūkumu šajā zemē, mūsu dēlēns Krišjānis bija gatavs skriet pēc rīsiem, lai iebērtu tos saujā indiešu dzejniekam, ar smaidu atceras dzejnieka dzīvesbiedre Baiba Petera.


Skujenieks bija bargs

Radās tradīcija pirms katrām Dzejas dienām izdot krājumu “Dzejas dienas” ar iepriekšējo un tuvāko Dzejas dienu pienesumu. Vēlāk dzejoļus iesūtīja dzejnieki paši. Krājumu sastādīt katru reizi uzticēja kādam no dzejniekiem. 1967. gadā iznāca pirmais Dzejas dienu krājums. Knuts Skujenieks to saņēma vēl Mordovijas lēģerī kā sveicienu no dzimtenes. Un tobrīd droši vien vēl nenojauta, ka tieši viņam lūgs recenzēt pirmos piecus izdevumus. “Literatūrā un Mākslā” 1971. gadā publicētajā rakstā “Dzejas dienas meklē savu seju” Knuts Skujenieks bija visai bargs.

“Pieci Dzejas dienu izdevumi ļauj runāt par dažām īpatnībām un tendencēm. Visai būtisks trūkums ir biežā krājuma sakārtotāju maiņa. Tad, protams, vieglāk un vienkāršāk materiālu saguldīt jau pastāvošo rubriku Prokrusta gultā. Neviena sakārtotāja personīgs zīmogs, ko nebūt nenāktos apkarot, nav paspējis palikt šajā krājumā… Mūsu apspriežamais krājums maldās starp trim priedēm – literāru gadagrāmatu, kādas mums diemžēl nav, antīkās dzejas antoloģiju, par ko būtu vērts padomāt, un dzejas žurnālu, kura nepieciešamība jau sen nobriedusi. Taču atzīstamas ir pūles, ar kādām “Dzejas dienas” cenšas izpalīdzēt mūsu trūcīgajā rocībā…”

Kā tagad teic Knuts Skujenieks, lielākoties grāmatas nebija sevišķi interesantas. Tur bijis viss – balts un melns, brašs un tizls… Bet, protams, žēl, ka šis izdevums iznīcis atšķirībā no līdzīga izdevuma Lietuvā.

Lijai Brīdakai uzticēja 1982. gada izdevumu. Ievadvārdos viņai neiztikt bez nodevām režīmam: “Šis gads ir Padomju Savienības nodibināšanās 60. gade, cauri grāmatai audīsies mūsu tautu brālības un draudzības pavedieni – personiski sasietie un zemes un paaudzes sasaistošie…” Bet viņas izraudzīto dzeju vidū ir arī Skujenieka visnotaļ zemstrāvām pilnās rindas:

“Ja negundīs, ja nesāpēs,

Ja neliks nazi trīt,

Pat savu nevarēšu es

Kā cilvēks pasacīt.

 

Un tā mēs visi dzīvojam

Līdz brīdim, kad mums dzist,

Viens otru neatbrīvojam,

Bet netaisāmies krist.”

 

Brīdaka izdomāja ilustrēt izdevumu ar dubultportretiem – Ziedonis un Ausma Kantāne, Peters un Pauls, Grigulis ar savu mazmeitiņu, Māris Čaklais ar Veltu Tomu, Valdis Lukss ar savu dēlu, Imants Auziņš ar savu meitu, kura tagad arī ievērojama dzejniece…

Kur tagad pūlis pie Raiņa?

Lija Brīdaka domā tā: “Diemžēl tagad cilvēkiem ir svarīgāk nevis nopirkt dzejas grāmatu vai aiziet uz dzejas vakaru, bet kaut ko garšīgu izvārīt, televīzija ir pilna ar pavāru raidījumiem, receptēm. Kāpēc šodien Dzejas dienas ir tikai dzejas mīlētāju, tās īpašo cienītāju pasākums? Esot bibliotēkās un tiekoties ar cilvēkiem, man nācies dzirdēt – mēs neko nesaprotam jauno dzejā. Bet cilvēks taču grib priekš sevis kaut ko atrast. Šodienas dzejas uzdevums, kā teikuši paši jaunie dzejnieki, svešvalodas samācījušies un Rietumos saklausījušies, ir elitāra māksla, tā nemaz nav visiem jāsaprot. Tā domāta gara baudītājiem. Turklāt katrs dzejnieks grib būt ļoti moderns, runāt par savām jūtām, runāt tikai pieskārieniem, asociācijām, tikai aizķerot pa diedziņam, spilgtiem tēliem, bieži vien sasvaidītiem, ka nesaprast, ko ar tiem gribēts pateikt. Tā sabiedriskāk uz pasauli skatās Jānis Tomašs, Kārlis Vērdiņš…”

Bet vai šodien nav par ko sāpēt dzejnieka sirdij? Brīdaka izvelk no atvilktnes savu 80. gados sarakstītu un toreiz nenodrukātu dzejoli: “Pusizlaupīts, pusizdangāts, pusslīcis, pusizšauts, izmedīts un svešs, gan izpārdots, gan neaizsargāts nīcis būs bērniem mantojumā tēvu zemes mežs.” Rakstīts gluži kā nupat izveidotajai skumji ironiskajai vietnei “100 kailcirtes Latvijas simtgadei”.

Skujenieks ir mazliet citos ieskatos: “Šodien vairs nav nevie-nas tik lielas, slepeni lolotas idejas, kā tolaik bija Latvijas brīvība. Visas šodienas nebūšanas lielākoties ir ekonomistu un policistu darbs. Tās nav dzejas priekšmets. Dzeja, paldies Dievam, ir kļuvusi par greznumpreci, un tādai tai ir jābūt, jo visām aģitācijām parasti ir ļoti maza poētiskā vērtība. Ir ļoti bīstami rakņāties pa aktualitātēm. Dzejai vajag vienatnes elpu un spēku.”

Jānis Peters secina: “Padomju laikā bija maz pieejas avotiem, dažādām plurālām ideoloģijām. Toties valsts izdevniecības ar lieliem budžetiem varēja uzturēt sevi un samaksāt rakstniekiem. Nu jaunās izdevniecības dzīvo uz komercpamatiem. Šodien dzeja nāk ar citām izpausmēm. Neatkarības laika dzejnieki kaunas par Āriju Elksni, jo viņas teksti, lūk, neesot nekāda dzeja, pārāk vienkārša. Šodien nevēlas rakstīt par sabiedriski saviļņojošām lietām. Viens otrs jau raksta, bet tas netrāpa. Un kāpēc netrāpa? Jo tautai jau netiek piedāvāta dzeja. Tās vietā drīzāk drukā bikšturu un krūšturu reklāmas. Savulaik, kad piektdien “Literatūrā un Mākslā” nodrukāja Imanta Ziedoņa dzejoli, pirmdienas rītā to apsprieda visos kantoros un tramvajos. Kad Ojārs Vācietis uzrakstīja par Balto māti, Māti Latviju Brāļu kapos, to tālāk nesa no mutes mutē, jo šie vārdi vēstīja kāda jauna laika priekšnojautu un milzu gaidas. Tagad ir vārda brīvība, vaļā baznīcu durvis un pasaules robežas. Esam pavisam citā, daudz plašākā garīgā pasaulē.

Galerijas nosaukums

Uzziņa

• Pirmās Dzejas dienas pie Raiņa pieminekļa notika 1965. gadā.

• Ikgadējie Dzejas dienu izdevumi nāca klajā no 1967. līdz 1991. gadam izdevniecībā “Liesma”’.

• Pēc neatkarības atjaunošanas sākās tukšie gadi – ar izņēmumu 1991., 2000. un 2001. gadā.

• Viens no pēdējiem Dzejas dienu izdevumiem iznāca 2004. gadā apgādā “Elpa”. To aizsāka Māris Čaklais, bet pabeidza viņa draugs Jānis Peters.

LA.lv