×
Mobilā versija
Brīdinājums +27.4°C
Marija, Marika, Marina
Svētdiena, 22. jūlijs, 2018
10. aprīlis, 2018
Drukāt

Kad dzejā dzīves maska krīt… (2)

Foto - Lita Krone/LETAFoto - Lita Krone/LETA

Autora pozīcija no visiem literatūras žanriem visvairāk atsedzas tieši dzejā, un Ivetas Ratinīkas teksti tam ir tiešs pierādījums.

Otro Ivetas Ratinīkas (1978) dzejoļu krājumu “tikko & tikai” no viņas debijas grāmatas “Rūgts” (2011) šķir septiņu gadu liels laika nogrieznis. Ierasts, ka lielu interesi vienmēr raisa autora otrā grāmata, jo tikai tad tā pa īstam var redzēt viņa radošo rokrakstu un varēšanu vai nevarēšanu.

 

Uzdrošināties atkailināt dvēseli

Autora pozīcija no visiem literatūras žanriem visvairāk atsedzas tieši dzejā, un Ivetas Ratinīkas teksti tam ir tiešs pierādījums. Jau debijas krājums apliecināja Ivetas Ratinīkas dzejnieces dzirksti un liriskā “es” spēju atkailināties līdz mielēm, un šis krājums vēl vairāk pārsteidz ar personiskumu un atklāj visdziļākās un trauslākās autores emocijas, kas patīkami disonē ar pašas dzejnieces veidoto ierasti ārišķi skaļo, tiešo skolotājas, literatūrkritiķes, politiķes publisko tēlu. Dzejā dzīves maska krīt un atklājas ļoti ievainojama un trausla sievišķība ne vien izjūtās, bet arī izteiksmē, jo, starp citu, krājumā neatradīsim slengu vai asu izteiksmi, drīzāk to var raksturot kā plūstošu un harmonisku valodas skanējumu.

Psihologi parasti iesaka traumatiskos brīžus no savas dzīves grāmatas norakstīt rakstot, tādējādi top ne viens vien izcils memuāru literatūras paraugs, un, lasot krājumu, rodas iespaids, ka smagmes norakstīšana ir bijusi aktuāla arī autorei, īpaši krājuma sākumā šis aspekts atklājas visnotaļ spilgti un ieskanas vientulības, mazliet pat sevis žēlošanas stīga. Taču, gadiem ritot, rētas sadzīst, “kad sāpes izšķīst laikā kā cukura putekļi” (izdevums veidots bez lappušu norādes), un dzīvē ienāk jauns, gaišs, daudzsološs posms, kad “caur tumsu, pēc siltuma plēsdamies, / spraucas no zemes, / no zemādas / pumpuri”.

 

Dzejas poētikas šķautnes

Iveta Ratinīka. "tikko & tikai". "Zvaigzne ABC", 2018.Iveta Ratinīka. "tikko & tikai". "Zvaigzne ABC", 2018.

Krājumā iezīmējas dažas spilgtas metaforu un citu tēlainās izteiksmes līdzekļu izjūtu kategorijas, proti, ādas, pirkstu, laika, pilsētas poētika. Viena no dominantēm ir laika tēma. Laiks, gan tieši piesaukts, gan abstrakcijās tverts, ir kā dzīves kods, filozofiska bezgalības un Visuma (Ratinīkas dzejā raksturīga mākslinieciskās telpas dimensija) vienība un atskaites punkts gan sāpēm, gan liriskā “es” atdzimšanai (“sapņi ir tikai sapņi. / un viņiem grūti iemācīt / nemeklēt/ mūs / starp laika un mūžības / piedzītiem / palagu / herbārijiem”), gan reālajam laikam, kad liriskā “es” emocijas ietvertas konkrētā gada rituma mēnesī – nereti jūlijā (gada mēneša norādes raksturīgas arī debijas krājumā). Mazliet krājumā pārsteidz piesauktā novecošanas tēma, jo autores dzīves pieredze vēl ir pašos spēka gados, un tādēļ šī šķautne vairāk asociējas ar autores ieņemtu “vientulībai nolemtās” sievietes pozu, koķetēriju ar laiku (“es skatos, / kā novecot sākusī sieviete”, “mans mīļais, / tik savādi / novecojam), taču vienlaikus nevar arī nepiekrist autores trāpīgajam novērojumam: “kad viņi, / mūsu novecot sākušie prinči, / beidzot padosies / mūsu grumboties sākušajam / šarmam.”

Abos krājumos būtiska vieta ir atvēlēta ādas poētikai. Ādas poētiskās metamorfozes tvertas visplašākajā amplitūdā, un to var pat dēvēt par Ivetas Ratinīkas dzejas rokraksta firmas zīmi (“āda fotogrāfiski konstatē / tava attēla izdzišanu”, “vārdi kā āda / un mēs jau plīstam”, “klusēt ar ādu” u. c.). Īpaša vieta dzejnieces tekstos ir t. s. pirkstu poētikai, citiem vārdiem, ādas un pirkstu jutība Ivetas Ratinīkas dzejā reprezentē jūtu gammu. Vēl tikai Guntara Godiņa dzejā esmu saskārusies ar ļoti spēcīgu pirkstu poētiskajiem akcentiem.

Ivetu Ratinīku, dzimušu Latgalē (Viļānos), jau daudzus gadus var saukt par rīdzinieci, līdz ar to nepārsteidz liriskās varones dzīves telpas akcenti pilsētvidē. Dzejniecei urbānā vide nav tverta nolieguma formā, drīzāk tā ir kā līdzāspastāvēšanas un līdzpārdzīvojumu dabisks fons: “nopērciet, mīļie, man laiku, / ko iedzīt šai pilsētai elpceļos/ tajos rītos, kad mūs sakroko / atkusnis plēsīgs un mātes pārvēršas eņģeļos”. Jāpiebilst, ka krājumā ietverti arī veltījuma dzejoļi, īpaša smeldze ieskanas veltījuma dzejolī mūžībā aizgājušai māmiņai: “kad pēc tevis raud logi un debesis, / ielas – atvērtas sūces, / bet mēs gluži iekalstam / kā tavas puķes un atklātas brūces”.

Krājuma noskaņu padziļina mākslinieka Rolanda Krutova grāmatas dizains. Attēlu estētiskā noslodze ietverta dziļā simbiozē ar Ivetas Ratinīkas tekstu, tādējādi dzeju veidojot padziļināti personiskāku un lasītājos atmodinot emocionāli plašu līdzpārdzīvojumu.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Kā ar gejiem Ratinīka un bļadj skolā?

Draugiem Facebook Twitter Google+