Foto: Shortcut.tv

Kad ekrāns kož acīs. Sabiedriskās televīzijas jaunās sezonas labumi 24

Latvijas televīziju auditorijas mērījums rāda, ka oktobrī līderpozīcijas ieņēmuši komerckanāli TV3 un PBK, tiem seko sabiedriskās televīzijas programma LTV1. Olimpiskās medaļas pasniedz no trešās vietas – palūkosim, ko labu jaunajā sezonā piedāvā arī par mūsu naudiņu finansētā LTV1.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Neko darīt, esmu gardēde un sākšu ar kulinārijas raidījumiem, bez kuriem solīda televīzijas programma mūsdienās vairs nav iedomājama. Iepriekšējo gadu “hitam” – Mārtiņa Sirmā gastronomiskajiem ceļojumiem – šosezon pievienojies jaunums par Ilzes Jurkānes ciemošanos pie ēdienu blogeriem. Nosaukums “Es mīlu ēdienu” liek atcerēties, ka latvieši savu mīlestību lielākoties velta dzīvām būtnēm, bet ēdiens gan mums parasti ir garšojis. Patlaban izskatās, ka katra raidījuma veiksme vairāk atkarīga no izvēlētā blogera runātīguma un atraktivitātes, jo vadītājas zināšanas un pieredze kulinārijā, kuru dēļ, kā noprotu, viņa šim pasākumam izvēlēta, paliek ārpus pārraides. Taču tā gribētos, lai ēdiena gatavošanas laikā veidojas raita un asprātīga saruna, kāda mēdz raisīties, kad virtuvē satiekas divi aizrautīgi “šefi”. Radošas izdomas pietrūcis režisoram – cik var atrādīt veikalu plauktus un tradicionālo apdāvināšanu?

“Sirmais. Kulta ēdieni” vadītājam pēc vārda nav jāmeklē – pļāpā pat ar pilnu muti. Pa kādai “blusai” iesprūk arī šajā gabalā – Kanādas ceļojumu ievadā izmantotais bezgala novalkātais ielu interviju paņēmiens tikai tukši notērē raidījuma laiku, savukārt bildes skaidrībai vietumis pietrūkst aizkadra informācijas. Citādi gan – garšīgs piedzīvojums!

CITI ŠOBRĪD LASA

Ar nosaukumu nav paveicies arī pašas LTV produktam par dažādām nebūšanām valstī – “4. studija”. Tā īpašo nozīmi, šķiet, pa spēkam novērtēt tikai numerologam, taču tā vēl maza bēda… Kam būtu jānotiek, lai vadītāji šajā raidījumā to patiešām sāktu vadīt, nevis manekenu stīvumā lasītu tekstus? Savukārt sižeti (vismaz tie, kurus redzēju) tiek mākslīgi stiepti garumā un juceklīgi veidoti, piemēram, stāsts par jaunajām apdzīvoto vietu zīmēm bija tik samudžināts, ka pat radījuma vadītāja atzina – joprojām nekas nav skaidrs.

Kad Gundars Rēders “1:1” cenšas iedzīt stūrī kādu politiķi vai ierēdni, bet šie, laikam jau mediju treniņos apmācīti, izsprūk sveikā, gribas jautāt – kas traucē Latvijas “hard talk” kļūt par patiesi “smagu sarunu”, aizraujošu divkauju, nevis figūru bīdīšanu? Varbūt par maz intelektuālo spēku – titros redzu tikai žurnālista un redaktores uzvārdus. “Kož acīs” arī studijas pārlieku sadrumstalotā un sarunas dalībniekiem neērtā uzbūve bez vienojošā elementa un vadītājam praktiski nepieciešamā galda pa vidu. It kā detaļas, taču televīzija ir vizuāls medijs, kurā katram elementam kadrā jāieguļ kā puzles gabaliņam.

Ar studijas iekārtojumu labāk veicies erudīcijas raidījumam “Veiksme.Intuīcija.Prāts.” – šosezon dabūjis jaunu ietērpu, izskatās glīti.

Par sabiedriskās televīzijas vērtīgāko ieguvumu joprojām uzskatu Gunta Bojāra pievienošanos LTV žurnālistu komandai. Nesenais skandāls ar raidījumu “Aizliegtais paņēmiens”, kas skaidroja grāmatu augsto cenu veidošanos, lika domāt, ka trāpīts izdevējiem sāpīgā vietā. Viņu histēriskā reakcija tikai apliecina senseno teicienu par baļķi savā un skabargu cita acī.

Šai reizei pietiks – jāatpūtina acis, bet nākamreiz dalīšos pārdomās par Latvijas televīziju līderi TV3, pēc tam parunāsim arī par dziedāšanas svētkiem tālrādē.