Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
7. oktobris, 2014
Drukāt

Kad gļēvulība noved pie agresijas

Publicitātes (Jānis Deinats) fotoPublicitātes (Jānis Deinats) foto

Aleksandra Vampilova viencēlienos “Gadījums ar metranpāžu” un “Divdesmit minūtes kopā ar eņģeli” koncentrējas padomju laiktelpas anekdotisms un absurds. Sižetos par patvaļīgu un bailīgu viesnīcas administratoru un simt rubļu ziedojumu sadzīvo komēdija, traģēdija, drāma, groteska un mistika, un inscenētājam ir daudzveidīgas iespējas izvēlēties, ar kādu atslēgu “atvērt” lugās ierakstīto cilvēku eksistenci un kādas idejas vārdā šodien to darīt. Režisora Mārtiņa Eihes iepriekšējās sezonas “Provinces anekdotes” iestudējums Valmieras Drāmas teātrī iet pa komēdijas un drāmas ceļu, sliecoties caur līdzjūtības un pasmīkņāšanas prizmu tomēr attaisnot cilvēku iekšējo kroplību kā absurdas sistēmas produktu/upuri, taču Jaunā Rīgas teātra izrādē “Provinces anekdotes” Borisa Frumina skats raugās pilnīgi citā virzienā. Režisoru šoreiz neinteresē ne kolektīvā atmiņa, ne publicistiskais līmenis, viņš ļoti nopietni ielūkojas indivīda garīgajā dziļumā, un tas, ko reizē ar viņu ieraugām mēs, skatītāji, ir bezgalīgs tukšums.

Par īpašu pieeju dramaturģijai liecina atsacīšanās no tās padomju realitātes atspoguļošanas aktuālās tradīcijas, kuras spilgtākais piemērs ir Alvja Hermaņa “Revidents” ar daudzām sadzīvei raksturīgām eksotiskām detaļām. Frumins meklē detaļas tikai psiholoģijā, fokusējas tikai uz cilvēka domāšanas un rīcības atbilstībām un motivācijas izvēlēm, palikdams minimālists ārējās izpausmēs.

Uz skatuves abos cēlienos nemainīgs standarta numurs, lai gan darbība risinās vienas viesnīcas dažādos stāvos, par ko liecina vārda “viesnīca” dalīta redzamība vienā un otrā gadījumā. Kreisajā skatuves pusē logs, kas nepieciešams gan sižetiski (caur to skan palīgā sauciens līdzcilvēkiem pēc naudas), gan saturiski – kā atzīšanās vieta un portretisks ierāmējums tam personāžam, kurā fokusējas iekšējās pārvērtēšanas epizode. Telpa (scenogrāfes Monikas Pormales rokrakstu pazīstam pēc “Garās dzīves”, “Kabalas noslēpumi” u. c. krāšņo priekšmetu piesātinātās pasaules) ir brīva no jebkādu reāliju faktūras, tās vietā izrāde piedāvā biezu psiholoģisko realitāti.

Palēninātā kustību un domāšanas ritmā cits pēc cita uz skatuves parādās kādas provinces viesnīcas iemītnieki, un katra iepazīšanai nepieciešams nesteidzīgs laiks. Ikvienam ir sava patiesība. Aktieru ansamblis nesteidzas, četru stundu garumā sniedzot rūpīgi izstrādātu lomu parādi. Vispiesātinātākās krāsas uz personāža paletes triepj Andris Keišs, kaismīgi atveidojot pirmā cēliena galveno varoni Administratoru, kurš saskaņā ar kārtības noteikumiem ir izmetis pa durvīm kādu metranpāžu. Atklājot draudus tikt atlaistam no darba, viņš nonāk krīzes situācijā, un smieklīgais vārda “metranpāžs” nozīmes nezināšanas fakts viņu neattur no gatavošanās visļaunākajam. Ir jāsajūk prātā. Katram gadījumam. Mētāšanos starp cerību un nāvi aktieris spēlē, mijot komandējošu toni ar izmisušam tārpam līdzīgu plastiku. Starp viltus ārprātu un izdzīvošanas komplekta gatavību darīt jebko mīmika aktiera sejā it kā atdalās no ķermeņa (viņš ietinies segā, atbalstot galvu pret sienu), rādot baisu un reizē komisku leļļu teātri. Mehāniskums un atkārtota truluma efekts ir tīši izspēlēts arī citu personāžu darbībās, kāpinot to bezjēdzības pakāpi. No partnera neatpaliek Elita Kļaviņa temperamentīgās savtīguma izsitējas Administratora sievas lomā, kuras spožajam teatrālismam piejaucas liela deva liekulības. Ivetas Poles neitrāli un pirmizrādē mazizteiksmīgi nospēlētā naivā Viktorija, kas dzīvi uztver mazsvarīgāk par grāmatām, šķiet, apzināti tēlota kā neadekvāta. Pārsteidzošākais, ko var atpazīt visos tipāžos, ir padomju pilsoņiem tik raksturīgais bezpersoniskums, paslēpts aiz darbošanās situācijas ietvaros vai absolūtās patiesības deklarācijas. Šajā ziņā spilgti ir Gata Gāgas Metranpāžs un Vara Piņķa trulais Oļegs. Kādas ir viņu patiesās attiecības un vai uz tādām maz ir spējīgas mehāniskām marionetēm līdzīgās būtnes? Epizodē “Divdesmit minūtes ar eņģeli” pārliecinoši ir abi paģirainie mužiki, kuru idiotismu pacietīgi atveido Varis Piņķis un Andris Keišs. Kaitinošā kaimiņu muzikanta tēlā Ivars Krasts pārliecinoši atklāj “mazā Mocarta – brīnumbērna” centības kompleksu, demonstrējot savu patiesību tik absolūti, ka izskrien šermuļi caur kauliem. Un tad uzrodas cilvēks, kurš gatavs dāvināt dzērājiem simt rubļu. Ģirta Krūmiņa labdaris ar savu sīkpilsonisko, kautrīgo, sev pašam neērto vainas sajūtu izraisa katastrofālu apvērsumu apkārtējos. Aizdomīgo “eņģeli” sasien un ilgi un mokoši pratina, liekot raustīties uz krēsla kā ar kniepadatu caurdurtam taurenim.

Kad nesātīgais pilsoņu uzvedības trulums liek sasniegt skatītāju pacietības robežu, izlaužas “eņģeļa” atzīšanās. Vienlaikus kā brīnums un kā kaut kas, ko spējīgi adekvāti novērtēt visi. Tā ir grēksūdze par vainas apziņu un neglābjami zaudēto laiku. Ģirta Krūmiņa lūgsna – lūgums, nospēlēts ar skatu pret debesīm, pieņemt 100 rubļus kā izpirkumu par sešus gadu nēsāto parādu mātei, personāžiem liek atskārst bezgalīgu tukšumu viņos un starp cilvēkiem. Un skatītājiem liek sajust mākslinieku humānu protestu pret to. Lielisks teātra kopdarbs.

Jaunā Rīgas teātra iestudējums

Aleksandrs Vampilovs “Provinces anekdotes”

Režisors: Boriss Frumins, māksliniece Monika Pormale.

Lomās: Andris Keišs, Ģirts Krūmiņš, Varis Piņķis, Iveta Pole, Elita Kļaviņa vai Regīna Razuma un Jana Čivžele, Gatis Gāga, Ivars Krasts.

Nākamās izrādes: 30. un 31. oktobrī.

VĒRTĒJUMS

Režija 5

Scenogrāfija 5

Māksliniece 5

Maksimālais vērtējums – 5 zvaigznītes

Vērtē “kultūrzīmju” žurnālists

“Ir gluži kā mums visiem zināmajā dziesmiņā par bailēm… iestudējumā – no tādas būtnes zemapziņas, kas dreb kā apšu lapa lielākas vai mazākas varas priekšā un sakrājušos gļēvulības žulti izgāž pār cilvēkiem, kas tai it kā pakļauti. Padomju viesnīcas administratoru, kas tikpat labi varētu būt monstrīgs šefs jebkurā mūsdienu ofisā, Andris Keišs atklāj bez nevienas falšas intonācijas. Savukārt otrajā viencēlienā nožēlojamai dzērāju kompānijai par biedu kļūst kāda cilvēka gatavība gluži par velti tai iedot naudu. Kas viņš ir – šis eņģelis? Zaglis, bandīts, kontrolieris? Bet izpalīdzētājs, parasts agronoms (lielisks Ģirts Krūmiņš) nav nekāds eņģelis, bet arīdzan nožēlojams cilvēciņš, kuram sešus gadus nav bijis laika apciemot paša māti. Kompānijas pēkšņajiem līdzjūtības uzplūdiem gan grūti noticēt, tā ir vienīgā vieta, kas iestudējumā krāsas ziņā mazliet lec ārā no kopējā auduma. Varbūt pie vainas pārlieka pietāte pret Vampilovu?”

VITA KRAUJA

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+