Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
31. jūlijs, 2012
Drukāt

Kad izārstēsim alerģiju?

Ilustrācija - Daina GirgensoneIlustrācija - Daina Girgensone

Vides piesārņojums, ko izraisa rūpniecība, sadzīves ķīmija, sintētiskie materiāli, kosmētika, pārtika – tas viss pēdējā pusgadsimta laikā un jo īpaši attīstītajās valstīs radījis apstākļu kopumu, kas veicina strauju alerģisko slimību izplatību. Taču, pateicoties jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem, tās iespējams uzveikt.

 

Lai tiktu galā ar vīrusiem un baktērijām, organisms pielieto dažādas aizsardzības stratēģijas. Viena no tām ir notvert iebrucēju (antigēnu) un padarīt to nekaitīgu. To paveic antivielas – asins olbaltumi, ko organisms veido atbilstošus konkrētam antigēnam. Pirmā kontakta laikā līdz antivielu izveidei vēl nekas nenotiek. Imūnsistēmai ar ienaidnieku vispirms ir jāiepazīstas. Taču, saskaroties ar alergēnu otrreiz, imūnsistēma reaģē un parādās sūdzības.

Antivielas cirkulē ne tikai asinīs, bet klejo arī audos. Limfātiskajā sistēmā, deguna un mutes gļotādā, elpceļos un zarnās tās sastop citu aizsardzības šūnu veidu – tā dēvētās tuklās šūnas. Tās satur neskaitāmus graudiņus, kuros atrodas mediatori, piemēram, histamīns. Uz šo šūnu virsmas ir antivielu piesaistīšanas vietas – receptori. Ja divas antivielas ir saķērušas vienu un to pašu iebrucēju tā, ka tas veido tiltu starp abām, tad tuklā šūna atbrīvo graudiņos esošos mediatorus. Nokļūstot apkārtējos audos, tie izraisa iekaisumu. Paplašinās arī asinsvadi. Atkarībā no tā, kur process norisinās, rodas sūdzības – nieze, šķavas, izdalījumi no deguna, graušana acīs un to asarošana, ādas reakcijas un citas.

 

Imūnsistēma garlaikojas

Ar ko izskaidrojama alerģisko slimību izcelsme, konkrētu atbildi zinātniekiem pagaidām nav izdevies rast. Zināms, ka viens no galvenajiem riska faktoriem ir ģenētiskā nosliece jeb iedzimtība.

Ja vienam no vecākiem ir alerģija vai astma (50 procentos gadījumu astmas pamatā ir alerģija), pēcnācējiem varbūtība sasirgt ar šīm slimībām pieaug – risks saslimt ir 30–50 procenti, bet, ja abi vecāki cieš no alerģijas vai astmas, bērniem risks saslimt ir 50–80 procenti.

 

Tātad pat tajos gadījumos, kad alerģija ir abiem vecākiem, 20 procentiem pēcnācēju tā tomēr neattīstās.

 

Mēdz būt arī tā, ka neviens no vecākiem ar alerģiju un astmu nesirgst, bet ir 20 procentu liela iespējamība, ka atvasēm šīs slimības tomēr radīsies. Tas liecina, ka iedzimtību nevar vainot alerģisko slimību izcelsmē, secina alergologs, pneimonologs medicīnas doktors Māris Bukovskis.

Alerģijas izcelsmi precīzāk izskaidro tā sauktā higiēnas teorija. Tās pamatā ir ideja, ka mūsdienu cilvēka imūnsistēma ir pārāk maz noslogota, var sacīt: tai īsti nav ko darīt. Piemēram, alerģiskajā imunoglobulīnā E un eozinofīlos leikocītos, kas ir imūnsistēmas sastāvdaļa, ieprogrammēts uzdevums cīnīties ar parazītiem, bet parazītu infekcijas mūslaikos ir reti sastopamas. Būtiski ierobežota arī bakteriālo un vīrusu infekciju izplatība. Salīdzinot mūsdienas un tos apstākļus, kādos cilvēki dzīvoja senatnē, pastāv ļoti liela atšķirība. Agrāk cilvēka imūnsistēmai bija čakli jāstrādā, lai tiktu galā ar milzīgu skaitu nelabvēlīgu mikroorganismu.

Tāpat būtiska nozīme alerģisko slimību izcelsmē ir ēdienam. Pirms gadiem divdesmit pētnieki salīdzināja Zviedrijas un Igaunijas jaundzimušo bērniņu zarnu floru. Izrādījās, ka Igaunijā dzimušie bērni retāk slimoja ar alerģiju, jo tur tolaik nebija pieejami gandrīz nekādi sausie piena maisījumi. Mazuļus lielākoties ēdināja ar mātes pienu un citu dabisku pārtiku. Tāpēc igauņu mazuļu zarnu traktā bija vairāk lakto, bifido un citu veselīgo probiobaktēriju, turpretī Zviedrijā dzimušajiem bērniņiem – aptuveni 40 procenti gramnegatīvo un citu nevēlamu baktēriju. Bet šīs nepareizās baktērijas, kā zināms, izraisa lielāku alerģisko slimību attīstības risku, uzsver Māris Bukovskis.

 

Vai jāatgriežas senatnē?

Pirms vairākiem gadiem alerģisko slimību pētnieki kādā zinātniskajā laboratorijā izvirzīja hipotēzi, ka alerģiju var iegūt, nonākot tiešā fiziskā kontaktā ar alergēnu. Šim pieņēmumam ASV un Eiropas valstu zinātnieki veltīja virkni epidemioloģisko pētījumu. Vienā no eksperimentiem bērniem ar augstu alerģijas risku (jo vienam vai abiem vecākiem ir alerģija vai astma) mākslīgi radīja sterilus apstākļus – samazināja putekļu ērcīšu daudzumu, novērsa saskari ar dzīvniekiem – taču pretēji gaidītajam alerģizācijas iespējamība nevis samazinājās, bet pieauga.

 

Pētījums pierādīja, ka, saskaroties ar niecīgu alergēnu daudzumu, alerģija sāk izpausties, bet, kontaktējoties ar lielu alergēnu devu, veidojas pieradums. Tas liecina, ka alerģisko slimību izplatību varētu samazināt, dzīvojot alergēniem bagātīgākā vidē.

 

Tomēr atgriezties pie tādiem dzīves apstākļiem, kādi ļaudīm bija senatnē, nepavisam nebūtu ieteicams, jo tie veicināja par alerģiju daudz bīstamāku slimību izplatību. Tātad zinātniekiem jāturpina meklēt citus ceļus, kā tikt galā ar alerģiju.

 

Kurš īsti vainīgs

Lai par to runātu, vispirms jāizskaidro alerģisko slimību būtību. Kas tad īsti ir alergēns, piemēram, viens no Latvijā izplatītākajiem – bērza ziedputeksnis? To veido daudzas olbaltumu (glikoproteīdu) molekulas, pret kurām organismā veidojas specifisks alerģisks imunoglobulīns E (IgE) un rodas alerģiskas reakcijas, kas izraisa apsārtumu, niezi, šķaudīšanu, acu asarošanu un citus simptomus.

Bērzam, timotiņam, mājas putekļu ērcītei, kaķa apmatojumam, kas daļai cilvēku izraisa saasinātu imūnsistēmas reakciju, ir vairākas alergēnu molekulas. Daļa no tām raksturīgas tikai un vienīgi šim alergēnam, bet citas ir universālas. Tāpēc, piemēram, bērza ziedputeksnis izraisa alerģiju ne tikai pret sevi un radniecīgiem augiem, bet veidojas arī krusteniskā reakcija. Tas nozīmē, ka tā sauktie universālie determinanti (faktori, kas izraisa kāda procesa iznākumu) provocē alerģiju pret daudziem alergēniem. To dēļ cilvēks, kurš cieš, piemēram, no bērza ziedputekšņu alerģijas, uzturā nevar lietot arī riekstus, ābolus, bumbierus, ķiršus, aprikozes, persikus un burkānus.

 

Dakteris Māris Bukovskis spriež, ka nākotnē būtu aktuāli radīt specifiskā IgE ādas testu, kas ļautu noteikt katru konkrētu determinantu un atrast katram pacientam individuālu rezultātu, kas īsti viņam izraisa saasinātu imūnsistēmas reakciju. Tad arī varētu izveidot absolūti individuālu vakcīnu, ar kuru to ārstēt, neizraisot pārspīlētu organisma jutību pret citiem alergēniem.

 

“Tas būtu ideālais ceļš, kas nodrošinātu personalizētu pieeju, bet vienlaikus prasītu ļoti sarežģītu diagnostikas un ārstēšanas procesu. Nosakot vienu alergēnu, nepietiktu ar vienu analīzi, vajadzētu veikt piecas sešas. Un nederētu arī viens universālais ekstrakts – nāktos radīt katram pacientam savu. Par šīs metodes ieviešanu spriež jau gadus desmit, bet process norit lēni, un līdz klīniskam pielietojumam tā nav nonākusi.”

 

Ne tikai ārstē, bet izārstē

Pagājušajā gadā apritēja simt gadi, kopš medicīnas praksē pirmo reizi pielietoja alergēnu imūnterapiju. Tās mērķis ir iedarboties uz imūnsistēmu, mazinot organisma pārspīlēti jutīgo reakciju uz alergēniem. Var teikt, ka alergēnu imūnterapija organismā izslēdz slēdzi, kas atbildīgs par alerģijas attīstību.

Apvērsums alerģisko slimību ārstēšanā notika pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad atklāja specifisko alerģisko imunoglobulīnu E. Terapijā sāka pielietot alergēnu ekstraktus. Ievadot lielu to devu, izraisīja pieradumu. Ekstrakti gan tolaik nebija augstākās kvalitātes. Arī medikamenti nebija īpaši efektīvi, turklāt ar diezgan lielām blaknēm. Būtisks lēciens uz priekšu notika deviņdesmito gadu sākumā, kad parādījās efektīvi medikamenti – dažādi inhalatori, kas satur glikokortikoīdus, un otrās paaudzes antihistamīni. Alergēnu imūnterapija, pateicoties farmācijas kompāniju ieguldījumam alerģijas ārstēšanā, palika otrajā plānā. Deviņdesmito gadu beigās mediķi nonāca pie secinājuma, ka ar medikamentiem var labi kontrolēt slimības norisi, taču izārstēt to nevar.

Pašlaik zinātniskajā pētniecībā atkal tiek ieguldīts daudz darba alergēnu imūnterapijas attīstībā. Galvenais pētniecības virziens ir pāreja no injicējamām zāļu formām uz iekšķīgi lietojamām – aerosoliem, pilieniem, tabletēm.

“Grūti iedomāties vēl efektīvākus medikamentus par tiem, kas pašlaik radīti. Jaunākās paaudzes medikamenti – glikokortikoīdi – bloķē iekaisuma gēnu aktivitāti. Bet ar alergēnu imūnterapiju var panākt to, ka daļai pacientu izzūd visi alerģijas simptomi, citiem – 50 līdz 75 procenti slimības pazīmju. Tas nozīmē, ka daļu slimnieku ar šo metodi var pilnībā izārstēt, citus – gandrīz izārstēt,” uzsver Māris Bukovskis.

Imūnterapiju izmanto to pacientu ārstēšanā, kuriem ir smagas alerģijas izpausmes un jutība pret vienu vai vairākiem alergēniem. Ārstējot alerģiskus bērnus, iespējams, viņiem vēlāk terapiju nāksies atkārtot, bet pieaugušajiem no 35 gadu vecuma, visticamāk, pietiks ar vienu ārstēšanas reizi. Terapijas kurss ilgst divus līdz trīs gadus.

 

Ne visiem pacientiem ir pacietība tik ilgi gaidīt ārstēšanas rezultātu. Šveices zinātnieki atklājuši, ka, injicējot zāles limfmezglā, alergēnu imūnterapijas ārstēšanas kursu var saīsināt līdz dažiem mēnešiem.

 

Šī metode ļauj ne vien ietaupīt laiku, bet arī samazināt izmaksas un blakņu risku, kas ir tieši atkarīgs no veikto injekciju skaita un devas. Bet, izmantojot intralimfātisko metodi, lai sasniegtu vēlamo efektu, pietiek ar nelielu injekciju skaitu, un katras potes deva ir simt reizes mazāka par standartuzturošo dozu.

“Īpaši labi ar intralimfātisko injekciju metodi padodas putekļu ērcīšu, ziedputekšņu un dzīvnieku izraisītās alerģijas ārstēšana. Domāju, ka tā ir nākotnes metode, ar kuru alerģiju ne vien ārstēs, bet pacientu atbrīvos no tās uz visiem laikiem,” pārliecināts Māris Bukovskis.

 

 

Slimības dosjē

* Alerģija ir imūnsistēmas darbības traucējumi, kas rodas, organismam izteikti reaģējot uz kādu apkārtējā vidē esošu vielu – ziedputekšņiem, dzīvnieku spalvām, putekļu ērcītēm, pārtikas produktiem u. c.

* Vielas jeb kairinātājus, kas izraisa alerģisku reakciju, sauc par alergēniem. Tie nekaitē cilvēkiem, kuri nav pastiprināti jutīgi pret kādu konkrētu vielu vai produktu, taču alerģiskam organismam izraisa saasinātu reakciju – niezi, iesnas, acu asarošanu, elpošanas vai asinsrites traucējumus.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+