Kokteilis
Mīli

Kad izdosies samierināties ar tuva cilvēka aiziešanu? Sērošana un tās posmi3

Foto – 123rf.com

“Vai esat kādreiz dzirdējuši teicienu, ka Dievs pie sevis aicina tieši labākos cilvēkus? Es esmu pārliecinājusies, ka bieži vien dzīvē tieši tā arī notiek. Bet, kā ar to sadzīvot, un vai tas vispār ir iespējams?” vēstulē jautā portāla DELFI lasītāja, lūdzot psiholoģes padomu.

“Mūsu draugu ģimene, kuri bija visnotaļ labsirdīgi, kā mēdz sacīt, lāga dvēseles, bija laimīgi. Meita bija talantīga baletdejotāja, tādēļ devās mācīties uz ārzemēm. Dēls bija tikko beidzis studijas. Viņi vienmēr bija kopā.

Tomēr notika nelaime. Ģimene brauca sagaidīt meitu, kura tikko bija atlidojusi no ārzemēm, kur mācījusies. Visi kopā laimīgi devās mājup. Bet netālu no mājām viņi avarēja. Neviens nebija lietojis alkoholu. Bet ceļš bija apledojis. Viņi noslīka. Kā dzīvot? Kā dzīvot, ja zinām, ka tuvāko draugu vairs nav mūsu vidū?

Par viņiem atgādina it viss. Tas notika pirms vairākiem gadiem, bet joprojām nespējam samierināties. Par viņiem atgādina albumos fotogrāfijas, no kurām tie noraugās. Par viņiem atgādina nelaimes vieta, kurai jābrauc garām. Četras plaukstas uz pieminekļa. Un dažas aizdegtas sveces ceļa malā…

Varbūt jūs spēsiet dot kādu padomu. Zaudējot viņus, esam pazaudējuši arī daļu sevis. Un katru gadu atceramies, ka esam tikai mēs, viņu vairs nav.”

Konsultē psiholoģe Ilze Jankovska

“Zaudēt tuvus cilvēkus vienmēr ir sāpīgi. Un vienmēr būs jautājums, kāpēc tas notika tieši ar viņiem, tieši ar mums, kāpēc ne ar kādu citu…

Šeit varam runāt par vairākiem līmeņiem, cik dziļi šo situāciju katrs gribam izprast un tajā iedziļināties. Viena lieta, ka katrs zaudējums nes līdzi sērošanas periodu ar visām izjūtām, kas tam seko – šoks (reizēm it kā neadekvāta, citiem neizprotama reakcija uz notiekošo; patiesībā – tā ir tikai aizsargreakcija, organisms sevi pasargā no pārslodzes), neticība, noliegums, dusmas (gan uz sevi, gan aizgājēju), vainas izjūta (ja es būtu darījis tā…, ja es nebūtu pateicis to…, tā nebūtu noticis); tad pamazām nāk samierināšanās un pieņemšana. Gads ir vidējais laiks, lai samierinātos ar notikušo.

Kā ar to sadzīvot? Ar aizgājušajiem ir jāizrunājas. Parasti mēs nevaram šķiršanos pieņemt tāpēc, ka ir palicis kaut kas nepateikts – varbūt tas, ka mēs viņus mīlējām; vainas apziņa par kaut ko, par ko nepaspējām palūgt piedošanu; tas, cik viņi patiesībā bija mums svarīgi, bet tajā laikā mums tas likās pašsaprotami u.c. Ir dažādi veidi, kā to izdarīt.

Maigajā bioenerģētikā darbā ar sērām mēs bieži izmantojam tehniku Geštalta dialogs – cilvēks runā savā vārdā, pēc tam mainās lomām un runā aizgājēja vārdā. Piemēram: “Kāpēc tā notika!?” Un, ieejot mirušā cilvēka lomā, nāk vārdi: “Tā vajadzēja… man ir labi…, ļauj man iet.” Tā šis dialogs tiek turpināts, līdz abi var pateikt viens otram ardievas un atvadīties. Reizēm pietiek ar vienu sarunu, reizēm vajag vairākas. Var rakstīt arī vēstules, pasakot visu, ko nepaspējāt pateikt, viņiem dzīviem esot.

Var, protams, runāt ar draugiem par savām izjūtām, bet, tad ir svarīgi, lai draugs pats ir skaidrībā par savām agrīnajām šķiršanās traumām, lai viņa paša neatklātā, neapzinātā pieredze netraucētu uzklausīt. Nekur jau mūsu pieredze nepazūd, viss ierakstās šūnu atmiņā (ķermeņa atmiņas) un tad reizēm izspēlē ar mums nepatīkamus jokus.

Ir svarīgi dot sev laiku, ļaujot nākt vārdiem un atmiņām un pamazām dziedinot rētas.
Dzīve tā ir iekārtota, viss mainās. Mēs satiekamies, ejam kādu dzīves posmu kopā, un tad ir šķiršanās, zaudējums. Tā nav tikai nāve – šķiršanās ir arī tad, kad bērni aiziet savā dzīvē, draugi pārvācas dzīvot citur, darba zaudējums, mainās vērtības, un līdz ar to mainās arī cilvēku loks, ar kuriem saprotamies. Arī bērnudārza gaitas ir šķiršanās no mājām un ierastās vides.

Saistītie raksti

Pirmā šķiršanās ir jau tūlīt pēc piedzimšanas – mēs pametam mātes dzemdi, kurā ideālā variantā ir viss – siltums, ēdiens, mīlestība, tā ir kā paradīze. Māte nevar vienmēr būt klāt, un jau zīdaiņa vecumā mēs piedzīvojam nākamo vientulības posmu. Ja mēs nevaram ilgstoši samierināties ar zaudējumu, ir vērts paskatīties atpakaļ bērnībā, vai saknes bailēm pazaudēt nav meklējamas tur. Ja bērnībā tuvu cilvēku mīlestība un atbalsts nav bijis pietiekams, vēlāk dzīvē mēs pieķeramies draugiem, mantai, dzīvniekiem, lai atkal nesāpētu…

Vēl viens, daudz dziļāks aspekts tam, kāpēc notiek tā, kā notiek, ir meklējams dvēseļu līmenī. Jau nākot šeit, uz zemes, mēs zinām, kāda dzīve mūs sagaida un arī to, kādā nāvē no šejienes aiziesim. Tā ir apzināta dvēseles izvēle, kādā ģimenē, kādos apstākļos dzīvot. Un arī veids, kā no šejienes aiziet. Šī daļa ne visiem cilvēkiem ir pieņemama, un tas ir tikai normāli. Katrs mēs vadāmies pēc saviem uzskatiem un ticības. Latviešu valodā ir laba grāmata par šiem jautājumiem – Maikls Ņūtons “Dvēseļu ceļojums”. Ir vecs teiciens – elektrību mēs redzēt nevaram, varam redzēt tās rezultātu – gaismu, bet tas nenozīmē, ka tā neeksistē.”

 

http://www.delfi.lv/vina/veseliba/

LA.lv