Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
17. novembris, 2015
Drukāt

Kad izdosies samierināties ar tuva cilvēka aiziešanu? Sērošana un tās posmi (3)

Foto - 123rf.comFoto - 123rf.com

“Vai esat kādreiz dzirdējuši teicienu, ka Dievs pie sevis aicina tieši labākos cilvēkus? Es esmu pārliecinājusies, ka bieži vien dzīvē tieši tā arī notiek. Bet, kā ar to sadzīvot, un vai tas vispār ir iespējams?” vēstulē jautā portāla DELFI lasītāja, lūdzot psiholoģes padomu.

“Mūsu draugu ģimene, kuri bija visnotaļ labsirdīgi, kā mēdz sacīt, lāga dvēseles, bija laimīgi. Meita bija talantīga baletdejotāja, tādēļ devās mācīties uz ārzemēm. Dēls bija tikko beidzis studijas. Viņi vienmēr bija kopā.

Tomēr notika nelaime. Ģimene brauca sagaidīt meitu, kura tikko bija atlidojusi no ārzemēm, kur mācījusies. Visi kopā laimīgi devās mājup. Bet netālu no mājām viņi avarēja. Neviens nebija lietojis alkoholu. Bet ceļš bija apledojis. Viņi noslīka. Kā dzīvot? Kā dzīvot, ja zinām, ka tuvāko draugu vairs nav mūsu vidū?

Par viņiem atgādina it viss. Tas notika pirms vairākiem gadiem, bet joprojām nespējam samierināties. Par viņiem atgādina albumos fotogrāfijas, no kurām tie noraugās. Par viņiem atgādina nelaimes vieta, kurai jābrauc garām. Četras plaukstas uz pieminekļa. Un dažas aizdegtas sveces ceļa malā…

Varbūt jūs spēsiet dot kādu padomu. Zaudējot viņus, esam pazaudējuši arī daļu sevis. Un katru gadu atceramies, ka esam tikai mēs, viņu vairs nav.”

Konsultē psiholoģe Ilze Jankovska

“Zaudēt tuvus cilvēkus vienmēr ir sāpīgi. Un vienmēr būs jautājums, kāpēc tas notika tieši ar viņiem, tieši ar mums, kāpēc ne ar kādu citu…

Šeit varam runāt par vairākiem līmeņiem, cik dziļi šo situāciju katrs gribam izprast un tajā iedziļināties. Viena lieta, ka katrs zaudējums nes līdzi sērošanas periodu ar visām izjūtām, kas tam seko – šoks (reizēm it kā neadekvāta, citiem neizprotama reakcija uz notiekošo; patiesībā – tā ir tikai aizsargreakcija, organisms sevi pasargā no pārslodzes), neticība, noliegums, dusmas (gan uz sevi, gan aizgājēju), vainas izjūta (ja es būtu darījis tā…, ja es nebūtu pateicis to…, tā nebūtu noticis); tad pamazām nāk samierināšanās un pieņemšana. Gads ir vidējais laiks, lai samierinātos ar notikušo.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Gads,tās ir pēdējās muļķības,aiziet DAUDZI gadi,lai varētu kaut cik samierināties.Pēc vairākiem gadiem lielā sāpe pierimst,bet ir brīži ,arī pēc 20 gadiem,kad joprojām pietrūkst mīļotā cilvēka.
    Visi neesam vienādi,katrs savu sāpi izsāp savādāk,viens ātrāk ,citam tas prasa ilgu laiku.

  2. Dievs noilgojies pēc saviem mīļajiem bērniem un pasauca viņus mājās.Varbūt redzēja,ka viņi šeit uz zemes nav novērtēti.Tik vienkārši.

  3. bet tas tik loti sap.

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+