Latvijā
Sabiedrība

Gudru galvu, ne stipru dūri. Vita Matīsa – par Raini un Eiropas vērtībām 16


Vita Matīsa
Vita Matīsa
Foto – Anda Krauze

Ar vērīgu Latvijas sabiedrisko un politiskās dzīves norišu vērtētāju Vitu Matīsu tiekamies Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, Baznīcas ielā, jo pavisam drīz – 15. jūnijā – Šveicē tiks atklāts jauns Raiņa un Aspazijas muzejs – tā būs gan jauna ekspozīcija, gan jaunas telpas. Tāpēc mūsu saruna sākas par Raini, bet neizbēgami nonākam līdz šodienas Latvijas politikai.

Dzimusi un augusi trimdā, politoloģe un starptautisko attiecību eksperte V. Matīsa Latvijā ieradās 1992. gadā, izveidojusi un vadījusi Sorosa fondu Latvijā, ieguldījusi daudz darba Stokholmas Ekonomiskās augstskolas Rīgā un Rīgas Juridiskās augstskolas dibināšanā. Joprojām lasa lekcijas Rīgas Juridiskajā augstskolā, savu laiku dala starp Latviju, Šveici un ASV.

Latviešu dzejnieku Raiņa un Aspazijas trimdas vietā Kastaņolā pēckara latviešu trimdinieki piemiņas vietu iekārtoja jau pirms 40 gadiem, un visu šo laiku tas balstījās šveiciešu labajā gribā. Tagad jauno ekspozīciju par saviem līdzekļiem veido Latvijas valsts, šveicieši nodrošina telpas bez īres maksas. “Šī ir pirmā reize, kad ir parakstīts oficiāls dokuments, kas regulē šī muzeja eksistenci, un es varu tikai cerēt, ka tagad, kad ir tāda oficiāla vienošanās, muzeja pastāvēšana būs tikpat veiksmīga un ilga, kā bija ilgus gadus bez jebkāda līguma,” saka V. Matīsa, kura jaunā muzeja veidošanā iesaistījās kā starpniece, jo trīsdesmit gadu laikā viņai izveidojušās ļoti labas un uzticības pilnas attiecības ar šveiciešiem, kuri Lugāno rūpējās par Raiņa un Aspazijas piemiņas saglabāšanu.
 

Kāds ir jūsu devums muzeja ekspozīcijas tapšanā?

Oficiāli man ir līgums ar Memoriālo muzeju apvienību, lai sagatavotu vienu izstādes daļu – Šveices un Latvijas attiecības caur Raiņa un Aspazijas prizmu.

Un tur caurvijas Eiropas tēma. Man tas liekas ļoti svarīgi, jo nedrīkst aizmirst, ka viens no Raiņa un Aspazijas galvenajiem uzdevumiem, sākot no “Jaunās strāvas” perioda, bija ievest Latviju Eiropas saimē. Tas viņiem bija kā tāds svēts uzdevums. Ne tikai Rainis un Aspazija bija pārliecināti eiropieši, bet teju visa šī “Jaunās strāvas” paaudze.

Pagājušajā rudenī vienā seminārā, kur bija klāt daudzi mūsu augsta līmeņa vadītāji, es izteicu tēzi, ka tā paaudze bija eiropeiskāka nekā atmodas laikā 90. gadu paaudze. Negaidīti saņēmu samērā lielu pretestību tēzei, kas man bija pašsaprotama, jo biju lasījusi Paula Kalniņa vēstules perfektā vācu valodā, Annas Ķeniņas vēstules perfektā franču valodā utt. Klāt pie pamatkomplekta – latviešu un krievu valodas – “Jaunās strāvas” paaudze pārvaldīja vismaz vienu, ja ne vairākas Rietumu valodas.

Vai to pašu varam teikt par mūsdienu vadītājiem, pat teju 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas? Es negribu apgalvot, ka Latvijas tauta tolaik bija eiropeiskāka. Taču intelektuālā elite, kas izveidoja, sākot ar “Jauno strāvu”, Latvijas Republiku, bija eiropeiskāka nekā tā elite, kas bija 1990./1991. gadā.

Tas ir vēsturiski viegli izskaidrojams, jo cara laikā tomēr bija atvērta visa pasaule, ja tev vien bija nauda un iespējas, kamēr padomju totalitārajā iekārtā mēs bijām praktiski pilnīgi noslēgti no pārējās pasaules.

Jā, un to ir grūti atzīt. “Jaunās strāvas” paaudzes vecāki jau arī bieži bija tikai lauksaimnieki, kas cītīgi strādāja, bet izglītību viņi uzskatīja par zelta vērtu un sūtīja savus bērnus mācīties. Tajā laikā Krievijas impērijā sievietes nevarēja mācīties universitātēs, tāpēc daudzas no viņām, tajā skaitā arī latvietes, brauca studēt uz Šveici, kur universitātes bija atvērtas sievietēm. Rainis, kad pirmo reizi nonāca ārzemēs Šveicē 1893. gadā, brauca uz starptautisku sociālistu pasākumu, bet viņš reizē apciemoja savu māsu Doru Pliekšāni, kura mācījās Cīrihē. Šveicē un citās rietumvalstīs tolaik izglītību ieguva daudzi latvieši.

Var jau teikt, ka tas ir kaut kāds nenozīmīgs vēsturisks fakts – šīs atšķirīgās elites, bet tam ir ļoti reāla saikne ar mūsdienām. Izvēles priekšā – Eiropa vai Krievijas impērija – Latvijas valsts pamatlicēji nesvārstījās. Viņiem nebija jautājuma, kuru izvēlēties un kādas vērtības viņiem ir svarīgas.

Mūsdienās, un šī ir tāda kutelīga tēze, kuru esmu jau vairākkārt atkārtojusi, – protams, ne visi, bet mēs Latvijas vadībā esam redzējuši ļoti daudzus cilvēkus, kuriem vadošais princips ir konjunktūrisms. 90. gadu sākumā demokrāti ir uzvarējuši, tātad viņi ir tie stiprākie? Labi, tad es arī tagad esmu demokrāts. Divdesmit piecus gadus vēlāk – tagad demagogi ir tie stiprākie? Labi, tad nu es arī esmu autoritārās sistēmas piekritējs. Te redzama diemžēl tāda nepatīkama latviešu rakstura īpašība – pieslieties stiprākajam.

Vēsturiski nosacīts – izdzīvot…

Jā, izdzīvot. Nav tāda iekšējā orientiera pašam, bet vēlme pieslieties un izdzīvot. Brīvvalsts pirmajai paaudzei tomēr bija izteiktāks iekšējais orientieris. Viņi bija sevī uzsūkuši visu 19. gadsimta Eiropas literatūru. Viņi dzīvoja kopējā intelektuālā telpā ar pārējiem Eiropas valstu vadītājiem. Es uzskatu, ka mūsdienu paaudze ir labilāka. Vara un nauda atrodas autoritārā virzienā? Labi, dosimies tur.

Rainim bija slavenais teikums, ko viņš teica Satversmes sapulcē. Proti, Latvijai vajag pie varas nevis stipru dūri, bet gudru galvu. Diemžēl tajā laikā tas īpaši netika ievērots. Mūsdienās arī ir tendence meklēt stipro dūri, nevis gudro galvu, kas orientēsies ļoti sarežģītajā mūsdienu pasaules ainā, kur teju nekas nav melns un balts.

Dzīvot pusgadsimtu totalitārismā jau nav nekāda joka lieta, bet vai jums ir bažas, ka arī jaunākas paaudzes īsti nesaprot: mums eiropeiskās vērtības ir vajadzīgas, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi?

Ja prasītu Latvijā cilvēkiem uz ielas, kas ir eiropeiskās vērtības, es baidos, ka viņi atbildēs: “Viņi ir tie, kas atbalsta visus tos “praidus” un homoseksuāļus.” Domāju, ka tas ar nolūku ir bijis izdarīts, ka šāds vēstījums nonācis līdz cilvēkiem Latvijā un arī Krievijā, lai cilvēkiem eiropeiskās vērtības asociētos tikai ar šo aspektu.

Otra atbilde par Eiropas vērtībām varētu būt par imigrantiem – laist iekšā vienalga kuru un no kurienes. Taču abas divas šīs lietas nav galvenās eiropeiskās pamatvērtības, kaut gan varētu apgalvot, ka viena saistīta ar atvērtību, un otra ar mazākuma tiesībām. Toties abas tikušas izmantotas kā sarkanās lupatiņas, lai sakaitinātu cilvēkus. Starp citu, es uzskatu, ka Vācija kļūdījās, pārāk ātri un nepārdomāti reaģējot uz imigrācijas krīzi 2015. gadā.

Tas, ka šie divi jautājumi, kas ir ļoti jūtīgi daudziem cilvēkiem, ir galvenie, kuri tiek šodien asociēti ar Eiropas vērtībām, ir ļoti bīstami. Šīs divas lietas noteikti nebija tās galvenās vērtības, ar kurām “Jaunās strāvas” paaudze saistīja Eiropu tajā laikā. Kaut gan imigrācija bija aktuāla arī toreiz, bet no cita skatpunkta – tas, ka tev būs drošs patvērums un taisnīga tiesa, ja pēc uzbrukumiem Krievijas impērijā tev laimējās nokļūt Šveicē, tā gan bija Eiropas vērtība.

Toreiz Eiropas vērtība, pirmkārt, bija taisnīguma jēdziens – gan starp līdzvērtīgām tautām, gan starp līdzvērtīgiem indivīdiem, kur nevienlīdzība starp ļoti bagātiem un ļoti nabagiem tiktu sašaurināta. Tāda Eiropa, kur nav šķiru sistēmas ar visvareno caru tur, augšā, un kur katram indivīdam ir tikpat lielas iespējas savā valstī kā vadītājam. Mūsdienās jēdziens “Eiropas vērtības” ir sašķobījies, un pie šīs sašķobīšanās noteikti piestrādāts no tādām pusēm, kurām Eiropas eksistence ir traucējoša.

Jūs kādā rakstā par Raini citējat viņa salīdzinājumu, ka “šveicietis var paļauties uz sevi un savu demokrātiju – un mēs? Mēs pakaļ ķēmojamies monarķismam un aristokrātismam”. Mūsdienās nekur tālu neesam tikuši, paši esam radījuši lielu nevienlīdzību un demokrātiju neesam pieņēmuši kā sev ļoti būtisku.

Mums joprojām eksistē ļoti izteiktā “klanu” sistēma. Ja jūs neatrodaties kādā varas apritē – klans ir zināms varas sakopojums –, tad jums iet grūti. Darbi, biznesa iespējas, pat piešķīrumi kultūrai bieži ir atkarīgi no tā, vai jūs esat vai neesat pietuvināts kaut kādam varas lokam.

Man bieži prasa, kādēļ es neeju politikā? Es nekad neesmu bijusi un nekad neiešu politikā, bet ne tādēļ, ka es nerespektēju politiku un nedomāju, ka politiķi dara ļoti vērtīgu darbu. Iemesls ir cits. Jebkurai autoritārai sistēmai ir raksturīgs tas, ka tā telpa, kur tu kā indivīds vari darboties brīvi, neatkarīgi un nesaistīti ar politiku, ir ļoti šaura, vai dažos gadījumos kā totalitārās valstīs – tā ir neeksistējoša.

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka laiku, kas man ir piešķirts, gribu izmantot, lai papūlētos paplašināt šo brīvo telpu šeit Latvijā. Lai indivīda dzīves telpa, kas nav atkarīga no politikas, būtu mazliet plašāka, jo Latvijā tā joprojām ir ļoti šaura, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. Latvijā ir pretruna – no vienas puses, nedaudzi cilvēki aktīvi darbojas partijās, no otras puses, politika – “it’s the only game in town”, kā saka angliski (vienīgā spēle pilsētā). Varbūt man pietrūkst iztēles, bet es neredzu, kā var strādāt pie tā, lai paplašinātu to telpu, kura ir neatkarīga no politikas, reizē būdams politikā.

Latvijā joprojām ir šī sistēma, par ko arī Rainis minētajā citātā runā. Cilvēki ļoti labi saprot: ja nebūs pietuvināti varas centram – monarhija ir varas centrs, aristokrātisms ir varas centrs, tad viņiem klāsies ne tik labi un gludi.

Pēc dažiem mēnešiem Latvijā būs Saeimas vēlēšanas, tagad ir uzpeldējušas vesela virkne jaunu partiju. Man tām visām ir jautājums. Jo es redzu ne vienā vien jaunajā partijā cilvēkus, kas ir ieņēmuši samērā atbildīgus amatus jau “Latvijas ceļa” laikā, bijuši pie “Jaunā laika” izveidošanas utt.

Mani ne tik daudz interesē, ko šīs partijas domā darīt turpmāk, jo tām visām būs kaut cik necik līdzīgs stāsts, ko vajadzētu izdarīt. Mani vairāk interesē kļūdu analīze: kādas, lūdzu, ir tās konkrētās kļūdas, kuras tika pieļautas iepriekšējās partijās. Tas būtu labs darbs jums, žurnalistiem, – visās partijās identificēt tos cilvēkus, kuriem ir kāda iepriekšējā partiju pieredze, un iztaujāt viņus visus pēc kārtas par kļūdām, kuras šoreiz, cerams, neatkārtosies.

Es gribētu vispirms dzirdēt, lai mani pārliecina, ka viņi tiešām ir domājuši un izdarījuši secinājumus no iepriekšējās pieredzes, lai šīs kļūdas neatkārtotu jaunajā veidojumā. Tas man ļoti palīdzētu izvēlēties, par kuru partiju balsot. Man ļoti krīt uz nerviem, kad dzirdu kādu politiķi sakām šo dežūrfrāzi: “Neskatīsimies pagātnē, skatīsimies uz priekšu.” Es tūlīt viņu izsvītroju, jo tas ir rādītājs, ka neko negrib analizēt un saprast. Otra lieta, ko es gribētu redzēt, – politiķi, kurš publiski atzīs, ka, jā, būt politikā – tā nav visneizdevīgākā izvēle Latvijā, tur ir savs nodrošinājums, bet, ja pie reizes kaut ko labu varu izdarīt arī Latvijai – tas saņems manu plusu.

Latvijā šobrīd redzu, ka televīzijas reklāmā “Saskaņa” ļoti gudri rīkojas. Viņi dara tieši to pašu, ko savā vēlēšanā kampaņā ASV darīja Donalds Tramps. Viņi ir identificējuši īstas problēmas – nevienlīdzību, plaisu starp bagātajiem un nabagajiem, dzīves līmeņa atšķirības starp vidusmēra latvieti un vācieti vai zviedru un tagad spēlējas ar tām. Tramps arī solīja, ka iztīrīs to purvu – līdzšinējo ASV politisko eliti – un ka ir vienīgais, kas runā taisnību un pārstāv cilvēku intereses pret eliti. Tramps sevi pozicionēja kā autsaideru, kurš nav atbildīgs par pieļautajām kļūdām. To pašu dara “Saskaņa”. Cilvēki dzirdēja to daļu, bet neaizdomājās mazliet tālāk, ka Tramps savā reālajā darbībā iepriekš bija gan ar savu universitāti iztukšojis nabaga studentu kabatas, gan apkrāpis īrniekus savos īpašumos, gan ņēmis no nabadzīgiem un ne tik nabadzīgiem, lai vairotu savu personīgo bagātību.

Vēlētājiem priekšplānā palika vēstījums, ka šī ir ļoti netaisnīga sistēma un viņi ir tie cietēji. “Saskaņa” dara tieši to pašu. Vai vēlētājs aizdomāsies par to, ka starp “Saskaņas” līdzskrējējiem ir arī tie, kas ir kļuvuši par miljonāriem uz nabaga kredītņēmēju rēķina, jo ir līdzīpašnieki ātro kredītu firmās? To viņi priekšplānā neredzēs, diemžēl ne jau tikai “Saskaņa” ir sastiķējusi tās koruptīvās shēmas. Tas ir tas, ko vēlētājs uztvers – tie tur ir bijuši pie varas visu laiku, un, redziet, kāda nevienlīdzība ir izveidojusies.

Atzīt un labot savas kļūdas prasa ļoti lielu cilvēcisku spēku. Vai mēs neprasām par daudz no saviem politiķiem? Vai citās valstīs ir tādi piemēri?

Pirmkārt, citās valstīs nav katrā vēlēšanu ciklā tik daudz jaunu partiju. Es par to runāju, jo mums ir šī problēma: risinājums tam, ja kāda partija nonāk strupceļā, gandrīz vienmēr izskatās tāds – dibināsim jaunu partiju. Otrkārt, ar kļūdu atzīšanu ir kā nu kurā zemē. Šveicē politiķi ir spiesti atzīt savas kļūdas, jo tauta to prasa, nemitīgi ir referendumi. Viņi ļoti labi zina: ja viņi neatzīs savas kļūdas, viņi ļoti ātri “lidos”.

Lai patiesi atzītu kļūdu, ir jābūt spējai nemelot. Politiķi ir vienmēr melojuši, un politika ir samērā melīga vide. Latvijā melīgāka nekā citur. Krievijā melīgāka nekā Latvijā. Tas viss ir ļoti relatīvi. Politiķi ir vienmēr melojuši, bet mani šobrīd uztrauc tas, ka tā melošana ir uzņēmusi tādus apgriezienus kā nekad, un es nezinu, vai cilvēki vairs spēj atšķirt, kur ir melošana, kur patiesība.

Man jāatzīst, ka daudzi Latvijas politiķi ir ļoti talantīgi melotāji. Es dažreiz vienkārši brīnos, kā var, acis nemirkšķinot, ar tādu pārliecību melot. Deviņdesmito gadu sākumā es biju diplomātiskāka un saucu to par blefošanu.

Mēs jau redzam Trampa gadījumu – tāds aktiera talants. Tādi meli! Pat lielāki nekā PSRS vadoņu laikā. Viņš to pasniedz ar lielāku aktiera talantu un atraktīvākā veidā, nekā PSRS vadoņi to darīja savā laikā. Man nav pārliecības, vai Latvijas iedzīvotājs, kas samērā labi “atkoda” melus PSRS laikos, šodien tik labi to spēj. Rīki, ar ko melus izplata, ir palikuši daudz rafinētāki. Vai jaunajai paaudzei ir ielikts pamats un sūrā pieredze, lai spētu atpazīt?

Atgriežoties pie eiropeiskās pasaules uztveres. Viena lieta ir tie, kas dzīvojuši pusgadsimtu totalitārā iekārtā, bet daļa mūsu tautas dzīvoja trimdā brīvajā pasaulē, nenošķirti no Eiropas vērtībām. Daļa no trimdas atbrauca uz Latviju. Arī jūs bijāt starp tiem, kas mēģināja kaut ko darīt šeit, bet tagad jūs Latvijā vairs neesat pastāvīgi?

Pēdējos gados man bija tīri personīgi iemesli, kādēļ biju prom uz ilgāku laiku. Šajā laikā ASV nomira abi vecāki utt. Tagad jau esmu šeit biežāk.

Es atbraucu un sāku strādāt Latvijā jau 1992. gadā, biju šurp braukusi jau padomju laikos, piemēram, 1990. gadā rīkoju “Forum Lugano”. Man nekad nebija rožainais, trimdas iluzoriskais priekšstats par Latviju. Es biju daudz lasījusi dažādās Eiropas bibliotēkās, kur varēja tikt klāt “Dienas Lapai” u. c. “Jaunās strāvas” izdevumiem, kā arī brīvās Latvijas presei, kad pētīju ar Raini un Aspaziju saistītas lietas. Tā man bija reālā Latvija. Ja jūs lasāt tā laika presi, tad Latvija nemaz tik rožaina nebija, jo problēmas bija līdzīgas kā mūsdienās. Arī Raiņa dienasgrāmatās pēc atgriešanās Latvijā parādās vēlme bēgt atpakaļ uz Šveici, jo tā Latvija, ko viņš bija izsapņojis, atšķīrās no realitātes.

Man šī teorētiskā bagāža, iegūta no tā laika Latvijas izdevumiem, ļoti palīdzēja. Kad es atbraucu šeit 1992. gada sākumā, man bija jādara tiešām melnie darbi – ar celtniecības un remontu jautājumiem nodarbojos vairāk, nekā varat iedomāties. Mēs kādus septiņus objektus šeit renovējām un jau tad sapratu, ka celtniecība ir viena no korumpētākajām nozarēm visā Latvijā. Neatbilstība starp to, kas bija uz papīra, un realitātē, bija milzīga. Deviņdesmito gadu sākuma pieredze man bija ļoti vērtīga.

Es visus šos gadus esmu rīkojusies un strādājusi tā, kā biju audzināta. Es uzaugu zināmā vietā un laikā, kur materiālā puse un nauda nekad nebija galvenās vērtības. Varbūt brīnīsieties, jo es tomēr piedzimu Amerikā, un visiem ir tāds priekšstats, ka Amerika ir kapitālisma cietoksnis, tur visi raujas pēc naudas. Tajā laikā, kad es augu un veidojos, ASV nauda tomēr nebija galvenā vērtība.

Valsti var uzbūvēt tikai tad, ja ir apziņa un uzņēmība strādāt kopējam labumam. Ja mēs skatāmies uz valstīm, kuras ir veiksmīgas – Zviedrija, Šveice, agrāk ASV –, tas ir tādēļ, ka bija vairākas paaudzes, kas sevi upurēja kaut kādam augstākam labumam, augstākam ideālam. ASV tas viss mainījās kaut kur 80. gados, šodienas Amerika ir man gandrīz neatpazīstama zeme ļoti daudzos veidos. Tagad tur nauda un materiālās vērtības ir noteicējas.

Kad pēc tam pārcēlos uz Šveici, tur joprojām bija tāda noskaņa, ka jūs strādājat kaut kādam kopējam labumam. Šveicē vēl joprojām ir ļoti slikts stils plātīties ar savu bagātību.

Es ar šādu vērtību sistēmu atbraucu uz Latviju un samērā ātri saskāros ar realitāti. Vērtību sistēma, ka tu ziedo kaut ko no sava pašlabuma kaut kāda augstāka sabiedriska labuma dēļ, Padomju Savienībā tika devalvēta ar visādiem “stahanovismiem”. Deviņdesmito gadu sākumā te bija tāda situācija, kur katrs rāvās, kā nu varēja, lai izdzīvotu un “uzvārītos”. Ja jūs tajā lietā nepiedalījāties vai nepiederējāt pie kāda varas centra, tad jums dzīve varēja būt pasmaga.

Ja runājam par pensijām un netaisnīgumu, tad par šiem jēdzieniem bieži tiek runāts tā filozofiski, bet es minēšu vienu konkrētu piemēru. Mēs pirms vairākiem gadiem dzirdējām, ka tā brīža prezidents Andris Bērziņš ļoti cēli paziņoja, ka ziedos savu prezidenta algu sabiedrībai, jo viņam ir pensija. Viņam pensija bija 4500 eiro mēnesī, kamēr prezidenta alga bija kādi divi tūkstoši.

Ja viņš tiešām gribēja būt cēls valstsvīrs, domāt par sabiedrību, rādīt priekšzīmi un mazināt nevienlīdzību, viņam bija jārīkojas pilnīgi otrādi – jācenšas izdzīvot ar algu un jāstrādā, lai mainītu pensiju sistēmu, lai tā līdzinātos, piemēram, ASV un Šveicei. Tur augstākā robeža pirmā līmeņa pensijai ir apmēram 2500 eiro mēnesī, abām valstīm līdzīgi. Acīmredzot ne Šveice, ne ASV nav tik bagātas, lai varētu atļauties Latvijas pasakainos ciparus. Tas nozīmē, ka arī zemākajā galā pensijas nav pārāk zemas.

Tas, ko mēs redzējām 90. gados šeit – daži cilvēki izmantoja likumu tik veikli, ka tagad saņem pasakainas summas. Tas ir ļoti nepareizi un negodīgi. Būtu jānosaka griesti, un jādara tā, lai nav tik lielas plaisas starp lielākajām un mazākajām pensijām. Bet daudzi jau atrodas šī privileģētā statusa iekšpusē, un tad “iegriezt” sev, lai būtu labāk sabiedrībai, ir ļoti grūti.

Domāju, tā ir liela Latvijas un daudzu Austrumeiropas valstu problēma, ka šis gruzdošais nemiers vai rūgtums, kas ir daudzos cilvēkos, ir tādēļ, ka viņi redz – uzvarētāji ir tie, kas ir bijuši tie negodīgie, domājuši tikai par savu personīgo labklājību. Un tad jums atliek izvēlēties – vai nu jūs viņiem pievienojaties netīrajās spēlītēs šajos varas centros, vai jūs emigrējat, vai jūs paliekat principiāli un nabagi, cerēdami, ka kaut kas mainīsies. Mani dara bažīgu, ka daži mani draugi – cilvēki, kas pārdzīvojuši padomju laiku –, sākuši runāt par jēdzienu, ko sen nebiju dzirdējusi, – par iekšējo emigrāciju, jo ir zaudēta ticība, ka kaut ko varētu mainīt.

Jūs esat daudz laika un darba veltījusi Latvijai. Ko gribētu teikt mūsu valsts simtgadē?

Daudzās pasaules valstīs musdienās dzirdam līdzīgu vadmotīvu: vajag stipru dūri valsts vadībā. Bet Rainis savulaik teica, ka Latvijai vajag tieši pretējo – gudru galvu, nevis stipru dūri. Acīmredzot viņš saprata latviešu tieksmi uz autoritārismu, tieksmi pielāgoties tā, lai atkristu kāds lielāks gabaliņš no kunga galda. 2018. gadā, simtgades gadā, es lūgtu Latvijas iedzīvotājiem padomāt, kāda ir bijusi viņu reālā pieredze ar vadoņiem. Vai visiem Latvijas iedzīvotājiem bija labi, vai tikai tiem, kuri atradās vadoņa pietuvinātā lokā?

 

Galerijas nosaukums

 

Uzziņa

– Dzimusi 1955. gadā ASV rietumkrastā, kur bēgļu gaitās nokļuvuši vecāki Rūdolfs Matīss un Fanija Hartmane Matīss.

– Pedagoģe, politoloģe, publiciste.

– Doktora grāds politiskajās zinātnēs un starptautiskajās attiecībās (Ženēvas universitātes starptautisko zinātņu institūts Šveicē).

– Publicējusi vairākus rakstus par Raini un Aspaziju, t. sk. grāmatu “Robežas. Rainis un Aspazija starp Latviju un Šveici”. Lugāno/Latvijas sakaru veicinātāja.

– Iesākusi Sorosa fonda darbību Latvijā 1992. gadā, darbojusies līdz 1996. gadam.

– Strādājusi vairākās universitātēs gan kā profesore, gan vieslektore, t. sk. Ženēvas universitātē, “American College of Switzerland”, Latvijas Universitātē, Rīgas Juridiskajā augstskolā.

– Nekad nav piederējusi vai bijusi saistīta ne ar vienu politisku partiju ne Latvijā, ne arī citās valstīs.

LA.lv