Latvijā
Politika

Egils Līcītis: Latvietis grib pats būt kungs, pats saimnieks3


Egils Līcītis
Egils Līcītis
Foto: Timurs Subhankulovs

Administratīvi teritoriālās reformas sakarā negaisi krājas visā Latvijā. Vētras tuvojas, lejpusē no pilsētai zem liepām piegulošiem apvidiem sākot un ar valsts augšdaļā revolucionāri noskaņotiem rūvēniešiem, naukšēniešiem beidzot.

Savrupais latvietis grib pats būt saimnieks, pats kungs savā stūrītī, kaktiņā zemes un caur pieri skatās uz oficiālo reģionālās politikas iztulkotāju un valdības sūtīto teritoriālo izmaiņu skaidrošanas delegātu VARAM ministru Juri Pūci.

Saspīlējumu ar provinces ļaužu klusām čalām un neapmierinātu čaboņu pret robežu mainīšanu pamazām nomaina spriedzes stāvoklis ar gaidāmu karadarbību.

Sapratuši, ka ar elsāšanu nekā nepanākt, protestētāji pošas uz Rīgu. Dzirdama zemes dimdēšana – darbinātu traktoru rūkoņa, smagās tehnikas klabēšana, motorzāģa trokšņošana un tamlīdzīgu mehānismu dzensiksnu šņākšana.

Vīlušies, ka centrālā pārvalde nejūt pietiekamā mērā ticību un mīlestību pret laukiem, perifērijas cilvēki grasās ar lieljaudniekiem nosprostot šauro pudeles kaklu Vecrīgas Peldu ielā (kur izvietota Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija), aizdambēt piebraukšanas vietas valdības ēkai, kas zina, slēgt un nostopēt kustību uz visiem ceļiem, kas ved uz Rīgu.

Vai paredzama arīdzan šaušana? Vairs nav izlūgšanās laiki, lai brauktu pie mērnieklielskunga ar sivēnu ratos, Rīgā braucēji bruņosies ar spodrām lāpstām, uzasinātiem sekumiem, kapinātām izkaptīm un rūsainām vīlēm.

Ne tik asinskārie reformas pretinieki meklē sakarus vairākuma koalīcijā. Āre, “KPV LV” jau piepūtusies, lai Liepāju atdala no Lejaskurzemes, un, ja ne, tad grūti sastīpotā valdība kritīs.

Reģionālo lietu ministrs nopūlas gan šā, gan tā. Domu spraigumā izliekas par patīkamu sarunu partneri. Tēvišķās pamācībās un asā polemikā apgalvodams, ka pārkārtojumi notiek pēc izskaitļota normatīva, laipnu vārdu netaupīdams un parādīdams sevi kā aizraujošu runātāju. Augsti mācītā rīdzinieka runā pazib pa latīņu vārdam, pa tehniskam terminam, pa starptautiski lietotam izteicienam, bet saprašanās nav panākama.

Pūce afišējas, ka ir nelokāmi stiprs zemju pārvietošanā un gatavs to paveikt tik vieglītēm, kā Himalaju kalnus pārvilkt gabaliņu tālāk. Viņš nāk kā barona Osmana, kurš pārbūvēja Parīzes viduslaiku pilsētas iežņaugtās ieliņas par plašiem regulāriem bulvāriem, mantinieks kultūras un civilizācijas ieviešanā. Lielais Peldu ielas sapņotājs liek galvu ķīlā, ka viss, kas darīts reformas serdē, būs novados dzīvojošo cilvēku tālumnieku attīstībai.

Dažas skudriņas it kā notic krusttēva Jura vaļsirdīgam, mierinošam skaidrojumam par pārmaiņu dziļo būtību un pozitīvo virsuzdevumu, it kā ne, bet daudzviet Pūce sacēlis dusmas un liesmas. Kā tad tā? Te ir cilvēku mājas – viņu smēdes, ratnīcas, vāgūži, šķūņi, kūtiņas, pagrabi, lauki, iestaigātas tekas no bērna kājas!

Saistītie raksti

Te aruši un sējuši tēvutēvi, te ir senču kapiņi, dzimtā bērzaine, ziedošais jasmīns, smaršojošais lupstājs un ceriņu krūms! Un tagad drūms, bargs audžutēvs Pūce grib apcirst dzimtas saknes, ar šaubām un neziņu par nākotni turpināt iztukšīt laukus, turklāt vēl pašvaldības vecākajam aizzīmogot kantorgrāmatu un atņemt novada atslēgas!

Lai vecis cik ierūsējis, piederīgs ZZS partijai un liels resgalis, bet daudzu mīlēts, cienījams vīrs! Un ogu maizi arī ministrs nedāvina reformpaklausīgiem. Tāpēc sirdis Rīgā un vārīgās dvēseles pašvaldībās nepukst vienā ritmā, tāpēc burbuļo neapmierinātība, tāpēc atbilde no laukiem skan – administratīvi teritoriālā reforma ir uz zila gaisa stutēta, bez lielākas jēgas un nozīmes!

Tikām rīdziniekiem nāsīs sitas svaigi raktu kūtsmēslu smaka. Jau brauc, jau kara taure sauc?

LA.lv