Kad krustojas vēsture un literatūra 0
Pārdomas pēc Ē. Jēkabsona grāmatas “Uzbrukums Padomju Savienības diplomātiskajiem kurjeriem…” izlasīšanas .
Vēstures doktors, LU asociētais profesors Ēriks Jēkabsons savā nesen izdotajā grāmatā “Uzbrukums Padomju Savienības diplomātiskajiem kurjeriem pie Ikšķiles 1926. gada 5. februārī” skrupulozi un precīzi apraksta slepkavības ārējos faktus, uzskaita publikācijas, izmeklēšanas materiālu kaudžu kaudzes. Vienīgi nav atraktas nozieguma saknes, nav tā, uz ko spēj atbildēt romāns, luga, scenārijs. Pat visslepenākos arhīvos neuzzināt, kurā dienā kāda melna un izmanīga roka savam tumšajam mērķim izvēlējās brāļus Gabrilovičus un virzīja viņu likteņus.
1975. gadā Rīgas kinostudijas režisors Aloizs Brenčs iecerēja uzņemt “kriminālu gabalu” par diplomātiskā kurjera nogalināšanu. Uzrakstīt scenāriju uzaicināja mani. 1976. gada 29. martā Rīgas kinostudijas scenāriju redakcijas kolēģija “nolēma scenāriju atbalstīt un virzīt Mākslas padomei”.
Mākslas padome apstiprināja, bet, atgriežoties pa kinostudijas gaiteni darbistabās, kinostudijas direktors Heinrihs Lepeško draudzīgi ierosināja: “Laimoni! Man scenārijs ārkārtīgi patīk. Tikai samaini vārdus un uzvārdus, un es apstiprināšu.” Nelieši drīkstēja būt tikai latvieši. Piedāvājumu noraidīju, atbildot: “Bet, biedri direktor! Šī scenārija dramaturģija taču ir tikai dokumentalitātē.”
Protams, vēsturniekam nav jāaizdomājas, kas varēja no Maskavas nodot kādam Rīgā un no Rīgas krodziņam Jonišķos ziņu, ka 1926. gada 3. februārī plkst. 23 vilcienā iekāpj divi padomju diplomātiskie kurjeri. Tādējādi uzbrucēji pagūst 4. februārī ierasties Rīgā un 5. februāra naktī iekāpt liktenīgajā vilcienā Rembates stacijā. Netes šāvēja Broņislava Gabriloviča pirmsnāves vēstule draugam Jevgeņijam Kozlovam nonāca lietas izmeklētāja A. Evana rīcībā: “Tu pats zini, cik grūti dabūt labu darbu, bet iztikt bez naudas un zaudēt prātu ir vēl sliktāk par nāvi; ja cilvēks mazliet baudījis dzīvi un turpmāk vairs nav iespējams to darīt, tad viņš kļūst briesmīgāks par zvēru” (tulkojums mans).
Gabriloviču traģēdija
Lietuvā netālu no Jonišķiem esošās Sadkunas muižas saimniecības pārziņa, katoļu ticībā pārgājušā ebreja Josifa Gabriloviča ģimeni pazudināja naudaskāre. Pēc tēva nāves māti Jūliju un viņas dēlus Broņislavu (20), Janu (22), Antonu (27), meitas Ludviku (28) un Jevgeņiju Mheidzi, kas, no vīra šķīrusies, atgriezās ģimenē, – viņus visus izlika no muižas dzīvokļa, iemitināja graustā. Dēls Stefans bija kritis Pirmajā pasaules karā pie Daugavpils, dēls Josifs 1912. gadā nošauts medībās. Leopolds (35) – kā apgalvo vēsturnieks Jēkabsons – virsnieks Polijas armijas sapieru daļā (faktiski dien ģenerālštāba otrajā nodaļā, tātad izlūkošanā, un tolaik bija uz gadu komandējumā Francijā). Dēls Vladislavs (43) ir boļševiks, dzīvo Padomju Savienībā, Alfons (40) jau 1907. gadā nokļūst ASV, vairoties no iesaukuma cariskajā armijā, un mājinieki saņem vēsti, ka miris; meita Leokādija (38), apprecējusies ar turīgu ASV lietuvieti, arī dzīvoja ASV. Tieši Leokādijas parādīšanās Lietuvā un materiālais devīgums radīja manī aizdomas.
Uzbrucējus kurjeriem sašāva. Viņi ieklunkurēja vagona pavadoņu kupejā. Izmeklētājs Evans strikti apstiprināja pašnāvību: galvas ādā tuva šāviena apdegums. Vai uzbrucēju nošāvējs nevarēja pielikt savu ieroci tikpat tuvu?
Izmeklētājam garām paslīd liecība, ka Rēzeknē vagonā iekāpj divi pasažieri, kuri Rīgas stacijā kā ārzemnieki netraucēti aiziet kopā ar citiem. Manā scenārijā viņi kļūst zināmi. Literatūra dod iespēju pasacīt vairāk nekā vēsturnieka caurskatītie dokumenti.
Ē. Jēkabsonam bija izdevība savā grāmatā pavērt plašāku skatījumu notikušajā, bet viņš saskaitījis tikai šāvienus, patronas, ielicis mājienus par kurjeru bagāžas saturu. Scenārijs kā literārs darbs būtu devis iespēju ieskatīties notikumā pie Ikšķiles, Gabriloviču ģimenes drausmajā traģēdijā un laikmetā plašāk un dziļāk. Jēkabsona grāmatā pamanīju izvairīgus rakstījumus, piemēram, Jānis Fridrihsons bijis tikai Politiskās policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks… Nē, viņš vietnieks bija kā slepenās aģentūras daļas vadītājs. Tāpat vagona vecākais pavadonis Kazimirs Brīze.
Kas bija Brīze?
Ap pavadoņiem ne reizi vien radās konflikti starp Latvijas un PSRS iestādēm. Bez Brīzes palīdzības uzbrucēji Gabriloviči nevarēja zināt, kurā kupejā iekārtojušies abi diplomātiskie kurjeri. Kas manas aizdomas vēl vairāk nostiprināja? Tagad, glābjoties no nepatikšanām, augsti priekšnieki “saslimst” – Brīzi toreiz tūlīt nogādāja slimnīcā iekaisušās aklās zarnas operācijai, tai sekoja nesteidzīga brukas operācija un, kad viss norima, vagona pavadoņa pieticīgās aldziņas saņēmējs Pārdaugavā nopirka dzīvojamo namu. Pirmā pasaules kara laikā Brīzi kā vācieti cariskais režīms bija internējis nometnē, taču padomju vara bija neticami labvēlīga – par to var izlasīt manā “Aizejot atskaties”. Tur pastāstu arī, ka pēc raksta “Padzeltējušās papīru mapes…” nodrukāšanas “Literatūrā un Mākslā” saņēmu rakstnieka Jāņa Anerauda aicinājumu atnākt uz Latvijas PSR Komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, uz iestādi, kuru centos apiet ar līkumu. Viņš mani iepazīstina ar juridisko zinātņu doktoru, P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes profesoru Jāni Vēberu, kurš PSRS Augstākās tiesas tiesneša Brīzes vārdā piedraud pret mani ierosināt civilprasību par neslavas celšanu tiesneša tēvam, ja neuzrādīšu dokumentālus apstiprinājumus. Piecēlos un paziņoju, ka Padomju Savienībā šādus jautājumus nerisina personiskās sarunās, šādiem nolūkiem ir attiecīgi orgāni. Biju apskaities. Nosūtīju vēstuli, ka man draud kā rakstniekam par patiesības rakstīšanu. Viss apklusa. Arī es klusēju.
Ko lieki spurāties, ja Kazimira dēls Brīze drīz kļuva par vienu no PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietniekiem, ieguva popularitāti visā Padomju Savienībā: viņš vadīja skandalozo tiesas procesu pret kādu Melnajā jūrā nogrimuša pasažieru kuģa izdzīvojušo kapteini un Černobiļas katastrofas vaininiekiem.
Viņš nodzērās. Nomira. Arī Jānis Vēbers, Latvijas ZA akadēmiķis, Latvijas Republikas Civillikuma atjaunošanas grupas vadītājs miris. “Aizejot atskaties” esmu kļūdījies – viņa bēres notika Jelgavas, ne Ulbrokas kapos. Kļūdīties ir cilvēcīgi. Kļūdījies arī profesors Jēkabsons, apgalvojot, ka padomju varas nacionalizēto Groznijas naftas atradņu bijušā īpašnieka, Anglijā dzīvojošā ASV pilsoņa Henrija Vilhelma Augusta Deterdinga Londonā nodibinātā “The Asiatic Petroleum Company /Baltic States/ LTD” nav pazudusi, bet “1927. gada decembrī vienkārši tika pārdēvēta par pazīstamo britu uzņēmumu “The Shell Company of Latvia”. Nē, no Kaļķu ielas 1, dzīv. 8 “Baltasiatic” pazuda, prāvus nodokļus nesamaksājot. Nepazuda tās dibinātājs, nupat pieminētais misters – nosauktajā jaundibinātajā firmā viņš atkal ir īpašniekos.
Patiesību vienmēr ir vieglāk noslēpt nekā melus atklāt. Man, iekāpušam 91. mūža gadā, nudien ir vienalga, vai mani apbērēs dienu agrāk vai dienu vēlāk. Bet maza jēga vēsturei, kas saskaita tikai izšautās patronas, bet necenšas atbildēt patiesāk un būtiskāk, šoreiz – kas patronas apmaksāja un kāpēc radās šāvēji?
Viedoklis Kritikai jābūt objektīvai  Atbilde Laimonim Puram “Ar interesi iepazinos ar kopš agras bērnības patiesi cienītā rakstnieka Laimoņa Pura pārdomām par 1926. gada februārī notikušajam uzbrukumam padomju diplomātiskajiem kurjeriem vilcienā Maskava–Rīga veltīto manu darbu. Nevēlēdamies pārliecīgi iedziļināties minēto pārdomu analīzē, atzīmēšu, ka joprojām dziļi cienu godājamo rakstnieku par izcilajiem vēsturiskajiem romāniem un detektīva cienīgo darbu minētajā padomju kurjeru lietā, ko arī esmu atzīmējis savā darbā. Tādēļ dziļi nožēloju, ka esmu spiests atbildēt uz pārmetumiem, kurus uzskatu par nepamatotiem šādu iemeslu dēļ. Principā neizprotu galvenā pārmetuma cēloņus, jo grāmatas beigu daļā ievietotajos secinājumos izdarīts pieņēmums, kas daļēji pat saskan ar rakstnieka apgalvojumiem (ka iesaistīts britu izlūkdienests). Vienīgā atšķirība – tas darīts, balstoties vispusīgākā avotu bāzē, faktos, nevis literāta pieņēmumos. Rakstnieks pats atzīst, ka uz jautājumiem “labāk” varētu atbildēt “romāns, luga, scenārijs”. Tur tā lieta, ka vēsturnieka darbs jābalsta vienīgi uz faktiem, kas pieejami arhīvā un citu avotu krātuvēs. Ja es būtu rakstnieks, ļoti ticams, ļautu vaļu fantāzijai, un secinājumi varētu būt vēl tālejošāki. Bet tagad man jākonstatē tikai tas, kas šobrīd pieejams mūsu arhīvos, tajā skaitā arī – kas šāva pirmais, jo tas ir pietiekami būtiski, pretēji L. Pura apgalvotajam. Un vēl jāatzīmē, ko vēsturnieks nākotnē atšķirībā no rakstnieka, dzejnieka, dramaturga, scenārista varēs izdarīt tikai pēc iepazīšanās ar Lielbritānijas un Krievijas pagaidām slēgtajiem arhīviem! Un tas ir izdarīts. Vietas trūkuma un cieņas dēļ pret god. rakstnieku aprobežošos ar konstatējumu, ka patiesi cenšos izprast viņa aizvainojumu par manis apšaubītajiem viņa literāta – vēstures interesenta izdarītajiem secinājumiem (piemēram, ka Latvijas varasiestādes izmeklēšanu veikušas pavirši un nepilnīgi, iespējams pat, slēpjot nozieguma pēdas, ko rakstnieks apgalvo līdzīgi PSRS Ārlietu tautas komisariātam).
Būtībā nepamatoti un atspēkojami ir visi rakstā minētie pārmetumi, no kuriem uzskatāmības dēļ minēšu tikai dažus.
Kas attiecas uz manu šķietamo kļūdu par “The Asiatic Petroleum Company” pārdēvēšanu, skatiet Finanšu ministrijas apstiprinātos noteikumus žurnāla “Ekonomists” 1928. gada 15. janvāra numurā. L. Purs un arī padomju vēsturnieki izteikuši domu, ka abus uzbrucējus nošāvis kāds trešais – tāda varbūtība arī manā darbā netiek apšaubīta, vienkārši izteiktas šaubas, vai abi jaunie, nebūt ne nāvējoši ievainotie vīrieši atļautu sevi rātni apsēdināt uz sola līdzās un tad tikpat rāmi pēc kārtas nošaut, pieliekot šaujamo precīzi vienādā attālumā galvai. L. Pura arguments par “izmeklētāju nepamanīto” liecību, ka Rēzeknē vagonā iekāpuši divi nezināmi pasažieri: šādas liecības izmeklēšanas četros biezajos materiālu sējumos vienkārši nav, toties ir ļoti precīzas liecības par vagonā esošo cilvēku skaitu un to, ka VISI pasažieri braukuši no Maskavas! Personas godu neapšaubāmi aizskarošie apvainojumi nelaimīgajam K. Brīzem par šķietamo palīdzēšanu uzbrucējiem, turklāt kā argumentus minot subjektīvus, kaut arī talantīgam scenārija autoram pieļaujamus “faktus”, vispār jāatstāj bez komentāriem. Uzskaitījumu varētu turpināt, taču augstāk minēto apsvērumu dēļ to nedarīšu, vien nobeigumā vēlreiz apliecinu cieņu god. rakstniekam un apņēmību arī turpmāk cerēt, ka literātu un vēsturnieku sadarbība vēsturisku mīklu atminēšanā turpināsies. Savstarpēji papildinoties un uzklausot kritiku. Vēlams objektīvu. Un vērīgāk izlasot arī ļoti subjektīvu iemeslu dēļ personiskas antipātijas izraisošus darbus.
Ēriks Jēkabsons, grāmatas autors |
