Dabā
Medības

Medniekstāsti. Kad kuilis nāk ciemos 16

Foto: no Shutterstock

Katra mednieka dzīvē ir mirkļi, par kuriem tā vien gribas pastāstīt citiem, taču bail, ka kļūsi par zobgalību upuri.

Tā arī kādam manam paziņam Jānim, kurš medī ne vienu vien gadu desmitu, sirdi nospieda kāds atgadījums, kuru tā vien gribējās, taču bija kauns stāstīt citiem. Kādā jautrā kompānijā mednieku stāstu karuseļi griezās ar pilnu sparu. Atminējos savas pirmās mežacūku medības, kurās devos pēc garas jo garas siena talkas. Visai loģiski, ka, vakara vēsmas ieaijāts, tornītī aizsnaudos un pamodos no tā, ka man blakus kāds tumsiņā garšīgi šmakšķina leknās zirņauzas. Tajā brīdī manī ieslēdzās neizprotams ballistiskais kalkulators. Biju dzirdējis, ka ruksis, tiklīdz tam uzspīdina lukturi, pa galvu, pa kaklu skrien virzienā, no kurienes atnācis. Tā nu aprēķināju, ka citādi nepaspēšu izšaut, kā vien sagaidot ruksi skrējienā uz mežu. Sagatavojos šāvienam, ieslēdzu lukturi… taču ruksis bija tik apmulsis, ka nemaz nemēģināja skriet. Uztraukumā tēmēju virsū, taču mirklī, kad spiedu bises mēlīti, suķis sadūšojās uz olimpiskā sprintera cienīgu zemo startu. Lieki teikt, ka arī otrais lādiņš aizlidoja pēc piena un ruksis tikai pielika soli.

Tajā brīdī Jānis, mazliet ieklepojies, iesāka arī savu stāstu.Esot sēdējis pie koka pieslietā luktā netālu no barotavas. Putni jauki čivinājuši, arī odi likuši mieru, un viņš iesnaudies līdzīgi kā es. Sapņojis par lielisku braucienu laivā pa krāčainu upi. Viļņi laivu mētājuši no vienas krāces uz otru, bijis stingri jāturas pie bortiem. Pamodies no tā, ka patiesībā lukta tā šūpojusies, ka viņš no tiesas ieķēries elkoņu balstos. Paskatījies lejup un ieraudzījis milzu kuili, kurš, pacēlies uz pakaļkājām, nesaprotama iemesla dēļ bija ieķēries augstākajā pakāpienā un to sirdīgi purināja.

Plinte nokritusi zemē, bet ar jostai piestiprināto duncīti nekāda aršana nesanāktu pat tad, ja tornītis neizturētu un būtu jākrīt zemē. Par laimi, neizturējis tikai pakāpiens. Kuilis to noplēsis un, vēl mirkli papurinājis, aizlidinājis krūmos, kurp pēc mirkļa svarīgā gaitā devies arī pats. Ne dzīvs, ne miris Jānis esot nosēdējis līdz pat rīta gaismai – neesot bijis pārliecināts, ka kuilis turpat tuvējās eglītēs nav palicis uz vakti. Tikai ar labu gaismiņu izdevies nokāpt zemē, atgūt plinti un doties uz auto pusi.

LA.lv