Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
18. februāris, 2013
Drukāt

Kad Latgalē sākās posts

Foto - LETAFoto - LETA

Izlasīju Eiropas pētījumu institūta vadītāja un krievu valodas referenduma iniciatora Aleksandra Gapoņenko teikto, ka gandrīz pie ikvienas varas latgalieši esot bijuši pabērnu lomā, bet šobrīd tiem klājoties tik grūti kā vēl nekad. Tādēļ vienīgā iespēja savas valodas un kultūras saglabāšanai esot pieprasīt reģiona autonomiju.

 

Šādas domas klāstītas nesen krievu valodā izdotajā grāmatā “Latgale – jaunas esamības meklējumos” (skat. Ģ. Zvirbuļa rakstu “Gapoņenko kūda latgaliešus”, “LA”, 5. 02. 2013.).

 

Grāmatā cenšas atspēkot “mītu par zelta dzīvi” Latvijas valstiskuma periodā starp abiem pasaules kariem. Patiesībā tas esot bijis sociāli un ekonomiski smags laiks, kas novedis pie diktatora Kārļa Ulmaņa nākšanas pie varas. Augšupeja Latvijā esot sākusies tikai pēc “atbrīvošanas” Otrā pasaules kara beigās. Varbūt, ka šīm pasaciņām noticēs jaunatne, bet ne tie, kas šos laikus paši ir piedzīvojuši.

Lūk, manas atmiņas par okupāciju Latgalē. 1940. gada 17. jūnijā brālis Andrejs atbrauca no Ludzas un pastāstīja, ka Ludzai cauri brauc krievu tanki Rīgas virzienā. Māsa Ruta arī todien bija Ludzā un redzēja, ka krievu tanki brauc pāri laukumam pie krievu baznīcas. Viņa bija noslēpusies krūmos, jo bija bail. Cilvēku ielās nebija. Visi bija nobijušies. To uzzinājusi, mamma ļoti raudāja. Man bija 17 gadi, sapratu, ko tas nozīmē, kritu pie zemes un raudāju par to, ka esam zaudējuši savu tēvzemi. Tūliņ likās, ka saule vairs nespīd tik spoži.

Un nu tik sākās – krievu puišeļiem tika iedotas šautenes un sākās šaušana pa labi un pa kreisi. Tā, ka cilvēki baidījās kaut kur iziet. Vienā dienā uzzinājām, ka Ludzas Greizajā kalnā esot nomocīti cilvēki un rīt glabāšot Mērdzenes Šalaju kapos. Svētdien gājām uz kapiem. Tur jau bija pilns ar cilvēkiem. Gaidīja atvedam zārkus ar nomocītajiem cilvēkiem. Ko gan tā pagasta sekretāra sieva, trīs mazgadīgu bērnu māte, bija kādam nodarījusi, ka viņu tik nežēlīgi noslepkavoja? Un visi noslepkavotie vīrieši bija tikai zemnieki. Raudāja bērni, sievas un līgavas, raudāja visi atnākušie cilvēki. Jo pie mums visi bija dzīvojuši mierīgu dzīvi. Visi kapi dūca kā bišu stropā. Okupanti darīja savus darbus. 14. jūnijā uz Sibīriju izsūtīja māsīcu ar četriem mazgadīgiem bērniem. Vīru nošķīra un noslepkavoja. Visām saimniecībām uzlika nodevas un klaušas.

Tā vienās bailēs dzīvojām, līdz beidzot sākās karš. Krievu komunisti bēga uz Krieviju. Tur viņi dabūja patvērumu. Mēs jutāmies atbrīvoti. Karš ir karš, brālis aizgāja leģionā. Karš beidzās, brālis nokļuva gūstā un tika aizsūtīts uz Tālajiem Austrumiem.

Atnāca mājās no gūsta, atspirga, sāka strādāt saimniecībā. Bet kas to deva, vienalga arestēja un notiesāja uz 25 gadiem par dzimtenes nodevību! Tur saslima ar vidusauss iekaisumu, viņu ielika karcerī, kur auksts ūdens tecēja virsū, un brālis Krasnojarskā nomira.

Jaunākie brāļi vēl mācījās skolā. Bija pavasaris, brālis arestēts, tēvs vecs, zeme jāapstrādā. Es strādāju krejotavā, nācu mājās un aru laukus. Labība izauga, nopļāvām, bet atbrauca un aizveda visu projām. 1949. gada rudens pusē sabrauca ar daudziem pajūgiem un sāka kraut ratos no istabām, no klēts un no kūts lopus. Krāva visu, klētī nepalika ne miltumiņa. Kā tādam Gapoņenko pacēlās roka rakstīt, ka Latgalē tūlīt pēc kara dzīves līmenis uzlabojās, ja viss ir otrādi?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+