Kultūra
Kultūrpolitika

Kad Latvijā, runājot latviski, rodas diskomforts17


Sociolingviste, Latvijas Okupācijas muzeja vadošā pētniece Vineta Poriņa uzskata, ka latvieši joprojām pārāk maz nosprauž lingvistiskās robežas.
Sociolingviste, Latvijas Okupācijas muzeja vadošā pētniece Vineta Poriņa uzskata, ka latvieši joprojām pārāk maz nosprauž lingvistiskās robežas.
Foto: Zane Bitere/LETA

Kamēr citās valstīs nesaskaņas starp dažādu kultūru pārstāvjiem rodas reliģisku, sadzīvisku u. c. atšķirību dēļ, Latvijā latviešu respondentu vidū joprojām starpkultūru attiecībās priekšplānā izvirzās valodas jautājums.

Tā secinājusi sociolingviste, Latvijas Okupācijas muzeja vadošā pētniece Vineta Poriņa, kura jau vairāk nekā desmit gadus anketē Latvijas iedzīvotājus, lai noskaidrotu, kāds bijis satraucošākais gadījums saskarsmē ar citas tautības Latvijā dzīvojošu cilvēku.

Šo pētniecības metodi sauc par Kritiskā atgadījuma (incidenta) metodi, un tā sākotnēji izmantota organizāciju psiholoģijā, lai noteiktu, kas visvairāk traucē darbinieku sadarbību, un to novērstu. Pēcāk to sāka izmantot arī izglītības zinātnē un starpkultūru attiecību pētījumos.

Intervijā “Latvijas Avīzei” pētniece stāsta, ka sākusi izmantot šo metodi jau 2004. gadā, kad starptautiskā Eiropas Komisijas finansētā pētījumā sadarbībā ar Getingenas universitāti pētīja starpkultūru komunikāciju. Anketās respondentiem bija jāapraksta viskritiskākais gadījums, kāds bijis saskarsmē ar citas kultūras pārstāvi, kas dzīvo šajā pašā valstī.

V. Poriņa anketējusi gan latviešus, gan cittautiešus, bet diskomfortā, lietojot valsts valodu, nonāk tieši latvieši.

Arī citās valstīs respondenti mēdz minēt situācijas, kas saistītas ar valodas lietojumu. Taču citviet diskomfortā mēdz nonākt tie, kuri neprot valsts valodu atbilstošā līmenī. Latvijā toties diskomfortā nonāk un ar diskrimināciju saskaras valsts nācijas pārstāvji, tātad latvieši, lietojot valsts valodu!

“Tā Eiropas līmenī ir novitāte. Kad sākām šo pētījumu, valoda šādā aspektā priekšplānā iznāca tikai Latvijā, un tas nebija iepriekš prognozēts. Francijā arī priekšplānā iznāca valoda, taču diskomforts bija tiem, kuri nesen dzīvo Francijā un nesaprot franču ātro runu,” stāsta pētniece. “Latvijas situācija veco Eiropas dalībvalstu pārstāvjiem sākotnēji šķita neticama, viņi pat domāja, ka pētījuma veikšanā ir pieļauta kāda kļūda.”

Vairāk “uzspiežam” latviešu valodu

Latvijā visos pētījuma posmos respondenti galvenokārt bijuši pedagogi, skolu administrācijas pārstāvji un pirmo kursu studenti.

Šī ir kvalitatīvā pētniecības metode, un ar to ievāktās anketas satur dažādus, bet Latvijas situācijai tipiskus stāstus.

“Izmantojot šo metodi, var uzzināt tādus stāstus, kādi nekad neparādītos, ja izmantotu tikai kvantitatīvās metodes,” teic V. Poriņa. “Taču analizēt šos materiālus nav viegli: katrā no anketām ir aprakstīts spilgts cilvēka dzīves brīdis.”

Tomēr stāstus var sadalīt četrās lielās tematiskās grupās. Pirmajā ietilpst lingvistiskās diskriminācijas situācijas darba tirgū, otrajā – diskomforts, lietojot latviešu valodu dažādās situācijās, trešajā – latviešu pielāgošanās valodiskajai situācijai, bet ceturtajā – lingvistiskās uzvedības maiņa (kad latvieši aizstāv savas tiesības runāt latviski).

Viens un tas pats starpgadījums gan var atbilst vairākām grupām. Piemēram, V. Poriņas pūrā ir stāsts par kādu latvieti, kas strādā cittautiešu kolektīvā, kur visi ar viņu runā tikai krieviski. Latvietis cieš, tomēr pakļaujas situācijai, samierinās un neizrāda savu diskomfortu. Te ir gan diskriminējošā situācija darba tirgū, gan pielāgošanās.

Ik pa četriem gadiem V. Poriņa atkārtojusi anketēšanu, kopumā šo gadu laikā iztaujājot vairākus simtus cilvēku. Pēdējā anketēšana ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu veikta no 2016. līdz 2018. gadam.

Būtiskas izmaiņas stāstos dažādajos pētījuma posmos nav novērotas. Tomēr ir dažas pozitīvas nianses. Piemēram, latvieši sāk vairāk pastāvēt uz savām tiesībām runāt latviski.

Kaunina par krievu valodas neprasmi

Respondenti varēja minēt gan pēdējo gadu, gan daudz agrākus (arī padomju laiku) kritiskos atgadījumus. Satraucoši, ka līdzīgas situācijas Latvijas iedzīvotāji piedzīvojuši gan okupācijas gados, gan neatkarīgā Latvijā.

Piemēram, 1973. gadā bijis gadījums tagadējā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā: bērns latviski lūdzis medmāsai palīdzēt izkāpt no gultas, bet medmāsa nav sapratusi un izgājusi no palātas. Bērns izkritis no gultas.

Pērn līdzīgi gadījies Daugavpils slimnīcā, kur ārsti gan runājuši latviski, bet vidējais un zemākais medicīniskais personāls ne. Paciente – 2. klases skolniece – krieviski nav mācējusi. Par laimi, mūsdienās ir mobilie telefoni. Meitene zvanījusi mammai, kura telefoniski tulkojusi bērna un mediķu saziņu.

Skumjākais šajā stāstā gan ir tas, ka citas mazās slimnieces meiteni kauninājušas par to, ka viņa neprot krievu valodu.

Tieši medicīnas nozarē vērojamas vēl kādas lingvistiskās diskriminācijas pazīmes: kaut normatīvajos aktos medicīnas studiju absolventiem nav prasības zināt krievu valodu, eksāmenā viņiem var nākties izmeklēt krievvalodīgu pacientu un tulka nebūs.

Tātad, ja nezini krievu valodu, var sanākt tā, ka nokārtosi eksāmenu sliktāk, jo nebūsi sapratis pacienta teikto! Daļai jauno ārstu viens no iemesliem, kāpēc doties rezidentūrā uz ārzemēm, ir tieši krievu valodas nezināšana.

Respondenti sūdzējušies par gadījumiem, kad pircēji veikalos pieprasa pārdevējiem runāt krieviski. “Krievu tūristi gadījumos, kad pārdevējs nemāk krieviski, sazinās ar žestiem vai cenšas runāt angliski. Savukārt vietējie krievvalodīgie iedzīvotāji mēdzot pat kliegt, ja viņus nesaprot, jo uzskata, ka tas ir pašsaprotami, ka visiem jāzina krievu valoda,” stāsta V. Poriņa.

Ne tikai veikalos, arī citur apkalpojošajā sfērā klienti mēdz pārmest darbiniekam, kurš neprot krievu valodu, ka viņš nav kvalificēts, un sūdzas darba devējam. Pozitīvā ziņa ir tā, ka pēdējos gados darba devēji tādos gadījumos savu darbinieku aizstāv un iesaka “neņemt galvā” agresīvus klientus.

Daudzās situācijās, kas aprakstītas anketās, redzami gan Valsts valodas likuma, gan citu normatīvo aktu pārkāpumi, taču V. Poriņa uzsver, ka viņa ir pētniece, nevis valsts valodas inspektore, turklāt anketas ir anonīmas, līdz ar to risināt katru šo atsevišķo gadījumu ar likuma svirām nav iespējams.

“Manuprāt, latvieši jo­projām pārāk maz nosprauž lingvistiskās robežas,” teic V. Poriņa. Dažās anketās kā kritiskais incidents minēts tieši novērojums, ka citi latvieši sarunā ar cittautiešiem pāriet uz krievu valodu, pat ja cittautietis sākumā runājis latviski.

V. Poriņa apņēmusies šo pētījumu ik pa laikam turpināt līdz brīdim, kad “valoda vairs neiznāks priekšplānā”. “Demogrāfi saka, ka ap 2030. gadu latviešu un cittautiešu attiecības arī valodas lietojumā būs daudzmaz normalizējušās,” tā pētniece.

“Lai situācija uzlabotos, būtu arī jāgādā, lai cittautiešu bērni jau agrā bērnībā sāktu mācīties latviešu valodu un to iemācītos līdz skolas vecumam. Tāpat skolās visiem bērniem būtu jāmācās latviski. Vajadzīgi arī grozījumi Darba likumā, lai Latvijā darbiniekiem pietiktu ar latviešu valodas zināšanām. Tā kā ir profesijas, kur tiešām vajag svešvalodu prasmes, šīs profesijas būtu īpaši jāuzskaita Ministru kabineta noteikumos.”

V. Poriņa cer, ka ar laiku kritiskie incidenti mazināsies ne tikai valodas jomā, bet starpkultūru saziņā kopumā.

Arī tagad tomēr esot gadījumi, kad potenciālais respondents atzīst, ka nekā kritiska saziņā ar cittautiešiem nav piedzīvojis.

Kritiskā atgadījuma piemēri no V. Poriņas pētījuma anketām

Jauniete, kas ieguvusi optikas tehniķa izglītību un meklē darbu, divos optikas salonos tiek atraidīta, jo nezina krievu valodu. Trešajā salonā viņu pieņem darbā, taču vadība uzdod visiem darbiniekiem ar jauno kolēģi runāt tikai krieviski, lai viņa ātrāk iemācītos krievu valodu. Nevienu no potenciālajiem darba devējiem neesot interesējušas viņas profesionālās prasmes.

Daudzvalodīga jauniete, kas nezina krievu valodu, apkalpojusi garderobi Kongresu namā. Bieži vien krievvalodīgie pasākumu apmeklētāji nav gribējuši vai spējuši komunicēt latviski. Taču kritiskākais gadījums bijis reiz, kad krievu valodā runājošā kundze sākusi kliegt uz jauno garderobisti, jo meitene nav sapratusi krieviski teikto.

Ārzemju latviete, biznesa vadības eksperte, tulkotāja 1999. gadā pārcēlusies uz dzīvi Latvijā, cerot atrast darbu valsts pārvaldē. Gribējusi strādāt Finanšu ministrijā. Taču jau iepriekš brīdināta, ka bez krievu valodas zināšanām darbā netiks pieņemta. Tagad strādā Luksemburgā.

Saistītie raksti

Skolas psiholoģe strādā mazākumtautību skolā, kur ik rīta īsās sanāksmes notiek krieviski. Viņa gājusi pie skolas vadības un draudējusi sūdzēties presei. Tagad sapulcēs krievu valoda skan retāk.

Vēlēšanu iecirkņa komisijas locekle skaidrojusi, kā aizpildīt biļetenu. Kāda vēlētāja bijusi dusmīga, ka neizskaidro krieviski.

LA.lv