Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
6. oktobris, 2016
Drukāt

Kad ļoti gribas dziedāt

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Augstākās sabiedrības dāmas Florenses Fosteres Dženkinsas kvēlākais sapnis – kā dziedātājai uzstāties klausītāju pilnā zālē – ir Stīvena Frīra jaunākās filmas “Florense Fostere Dženkinsa” kulminācija, pagājušā gadsimta 40. gadu dekorācijās izspēlējot komisma un traģikas cauraustu likteni, kas ir pa spēkam nu jau leģendārajai amerikāņu aktrisei Merilai Strīpai.

Leģendas kā Florenses Fosteres Dženkinsas uzstāšanos pārcietuši daudzi pagājušā gadsimta Amerikas mūzikas skatuves dižgari, ir dažādas, un tās visas daiļrunīgi norāda uz šīs dāmas absolūto muzikālās dzirdes neesamību, jo kā gan citādi, piemēram, Kols Porters, visu viņas uzstāšanās laiku būtu sev dūris kājā ar spieķi, jo tikai sāpes spējušas aizēnot viņa teju nevaldāmo vēlēšanos izspurgt skaļos smieklos. Taču viņš nudien nav vienīgais, kurš ar savu klātbūtni pagodināja Florenses koncertus vai bija viesis viņas mājā. Šī dāma, patiešām leģendāra Ņujorkas muzikālās dzīves aizbildne – no tēva mantotie līdzekļi to pieļāva, tāpat kā dzīvesveidu ar gana plašu vērienu –, no mazām dienām auklēja sapni par muzikālo karjeru, jo reti kura maza meitene Baltajā namā uzstājusies pašam ASV prezidentam un uzreiz nodēvēta par “mazo Fosteres jaunkundzi”. Diemžēl sapnis par pianistes karjeru bija jāatmet tāpat kā centieni saglabāt laulību, un viņas pirmā vīra “dāvaniņa” jau kāzu naktī – sifiliss – līdz mūža galam pavadīja šīs ekscentriskās lēdijas takas, taču pat morfija valdītās sāpes neatturēja viņu no muzicēšanas.

Frīrs savu filmu sāk bez paskaidrojošiem tekstiem, un skatītāja acu priekšā ir Merilas Strīpas Florense Fostere Dženkinsa, nogrimēta un saģērbta atbilstoši laikmetam, ar parūku galvā un daudzām rotām, kas arīdzan pauž viņas visai cienījamo statusu sabiedrībā. Viņai ir cienījamu draudzeņu pulciņš, kas – gluži kā senos laikos – vien retos brīžos gatavas atteikties no tiārām un citām aristokrātijas aprindu relikvijām, viņai ir fantastisks dzīvesbiedrs – britu aktieris Senklērs Beifīlds, kurš, kā ļoti ātri noprotams, gan dzīvo dubultu dzīvi un, kaut arī mīļš un gādīgs pret Florensi, tomēr naktis pavada kopā ar gados krietni jaunāko Ketlīnu Vīterliju. Un viņa beidzot ir nobriedusi kāpt uz lielas skatuves, taču, pirms to darīt, vēl jāizkopj dziedāšanas prasmes, tāpēc uz plašajiem apartamentiem šikā viesnīcā tiek saaicināts bariņš ar muzikantiem, no kuriem viens kļūs par viņas laimīgo klaviermeistaru. Šis gods, pateicoties bērnības atmiņu muzikālajam pavadījumam, tiek Kosmem Makmūnam, atbilstoši stereotipiem – nabadzīgam, bet aizrautīgam pianistam, kurš gandrīz aizrijas, izdzirdot, ka Florense gatava viņam maksāt 150 dolārus par dažām stundām nedēļā, kas pavērtu krietni cerīgāku nākotnes ainu un, iespējams, pat ļautu izsisties uz Ņujorkas muzikālās skatuves, protams, ar Florenses un viņas ietekmīgo draugu – arī Arturo Toskanini – palīdzību. Taču Florenses pirmajā dziedāšanas stundā, kur klātesošs ir gan Senklērs, gan viens no “Metropolitena” operas diriģentiem Karlo Edvardss – viņas vokālais pedagogs –, Kosmes seja izstiepjas varen gara, un tam ir iemesls: Florense patiešām ir pasaules sliktākā dziedātāja, tikai nevienam nav pieticis drosmes viņai to atklāt.

Saimons Helbergs – Hovards Volovics no kulta seriāla “Lielā sprādziena teorija” – savā pirmajā lielajā kinolomā ir lielisks, un tādi šajā filmā ir daudzi, arī Hjū Grānts, kura varonim uzkrauts dramaturģiski smagākais nesums. Bet Merila Strīpa kārtējo reizi ar apbrīnojamu entuziasmu iejutusies reālas personas tēlā, gan savai sejai, gan kustībām un, protams, dziedāšanas manierei atmetot nost visu lieko, kas varētu ļaut vilkt paralēles ar aktrises iepriekšējām lomām, un ir patiešām grūti nenoticēt, ka Strīpa nav Florense. Balti pūderētā seja, krunciņas un matronas cienīgais viduklis, ekstravagantie skatuves tērpi burtiski liek pārcelties uz 1944. gadu, kad 76 gadus vecā Florense, noīrējusi Kārnegiholu, gribēja parādīt, ka spēj cīnīties pretī nolemtībai. Kad sanākušie beidzot izdzirdēja nožēlojamos pīkstienus, izraisot neapskaužamu situāciju zālē, kas gan tiek atrisināta pavisam neierasti, nav brīnums, ka šis koncerts uzreiz kļuva par Ņujorkas sabiedriskās dzīves vienu no visvairāk apspriestajiem notikumiem, kā arīdzan pašas Florenses gulbja dziesmu – piecas dienas pēc tā un to pavadošajām iznīcinošajām recenzijām viņa devās mūža mierā.

Florensei bija daudz fanu – arī viena no 40. gadu slavenākajām aktrisēm Talula Benkheda bija viņas koncerta klausītāju vidū –, un viņas ierakstus ir vērts paklausīties brīžos, kad šķiet, ka sliktāk vairs nevar būt. Jo amatierisms kopā ar šīs kundzes dzelžaino pārliecību par savu talantu un varēšanu Stīvena Frīra režijā – Florenses dzīve iedvesmojusi piecu lugu un nu jau otrās mākslas filmas autorus – ir savīts aizkustinošā kino biogrāfijā, ar aplausiem un platiem smaidiem uzteicot viņas balss autentiskumu un neatkārtojamību, ar retām sentimentālākām epizodēm ieskicējot viņas garā mūža ne tos laimīgākos brīžus un apzinoties savu, naudas kāšamās dāmas, statusu, jo, kā viņa pati norāda, viņa vienmēr gribējusi dziedāt. Un, pat par spīti šausmīgajai balsij, to arī darīja.

 

UZZIŅA:

“Florense Fostere Dženkinsa”/”Florence Foster Jenkins”

Lielbritānija, 2016.

Režisors: Stīvens Frīrs

Lomās: Merila Strīpa, Hjū Grānts, Saimons Helbergs, Rebeka Fērgusone

No 7. oktobra “Kino Citadele”, “Cinamon”, “Multikino”, kā arī kinoteātros Valmierā, Liepājā, Siguldā, Ventspilī, Cēsīs – Vidzemes koncertzālē

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+