Pasaulē
Eiropa

Kad Maksam un Moricam uzbrūk Mehmets un Igors: Vācijas iedzīvotāju nedrošības sajūta aug 16

Foto-LETA/EPA

Gandrīz ne mēnesis nepaiet bez ziņām par dažādiem satraucošiem noziegumiem Vācijā: teroraktiem, slepkavībām, izvarošanām, uzbrukumiem. Noziegumu pastrādātāji bieži ir patvēruma meklētāji. Vai arī: noziegumiem, kuros iesaistīti bēgļi, mediji mēdz pievērst sevišķu uzmanību, tādēļ tie biežāk nonāk ziņu virsrakstos. Lai kāds arī nebūtu īstais iemesls, rodas iespaids: pēdējos gados Vācijā iebraukušie apmēram pusotrs miljons patvēruma meklētāju sev līdzi atnesuši noziedzības uzliesmojumu.

Vācijas iekšlietu ministrs Horsts Zēhofers turpretī apgalvo: iespaidi neatbilstot realitātei. Gluži otrādi. “Vācija ir kļuvusi drošāka,” tā maija sākumā, informējot par noziedzības ainu Vācijā, vērtēja Zēhofers. Pierādījumi: 2017. gadā Vācijā reģistrēts par 9,6 procentiem mazāk noziegumu salīdzinājumā ar 2016. gadu. Noziedzības līmenis ir zemākais kopš 1992. gada: “Arī vardarbības noziedzības, piemēram, slepkavību, laupīšanas, izvarošanas un to mēģinājumu, tāpat kā smagu miesas bojājumu nodarīšanas gadījumu skaitā iezīmējas samazinājums.”

Tikmēr ar citu versiju par Vācijas noziedzības ainu nupat nācis klajā ASV prezidents Donalds Tramps, savā Twitter kontā paziņojot: “Noziedzība Vācijā pieaugusi par vairāk nekā 10 procentiem (amatpersonas nevēlas ziņot par šiem noziegumiem), kopš tiek pieņemti migranti.” Viņa aizdomām pievienojusies partija “Alternatīva Vācijai”.

“Donalds Tramps ar savu izlūkdienestu starpniecību acīmredzami par noziedzību Vācijā ir precīzāk informēts nekā Vācijas valdība,” sacījis partijas vadītāja vietnieks Georgs Pazderskis: “Ja par tādiem noziegumiem kā kabatzādzības un veikalu zādzības vai narkotiku tirdzniecība, kā arī seksuāliem noziegumiem upuru kauna dēļ netiek ziņots vai arī tiek ziņots mazos apmēros, tad šie noziegumi neiekļūst statistikā.”

Kuram ticēt? Un ciktāl vispār faktisko noziedzības raksturo kriminālstatistika?


No “pelēkās” uz “melno” zonu

Ir pavasarīga darbdienas novakare, kad omulīgo atmosfēru pils parkā pie Bonnas universitātes iztrūcina piepešs policijas “uzlidojums”. Nez no kurienes uzradušies vairāki desmiti melnā tērptu likumsargu. Viņi aplenc pie parka soliņiem sapulcējušos jauniešus. Pārbauda dokumentus, pārmeklē. Dažus sagrābj aiz elkoņiem un aizved.

Skaidrību par to, ko īsti nozīmē šis notikums, sniedz nākamās dienas vietējā avīze. Izrādās, tā bijusi rūpīgi plānota policijas operācija pret narkotiku tirgotājiem. “Ārkārtīgi veiksmīga,” lepojies policijas runasvīrs. Tirgoņu gūstīšanā bijuši iesaistīti ne vien formās ģērbtie, bet arī turpat līdzās civilā apģērbā dežurējoši likumsargi. Pie pārbaudītajiem jaunajiem vīriešiem, kuru vairākums nākot no “arābu telpas”, atrastas vairāk nekā 80 dažādu narkotiku vienības. Seši no viņiem apcietināti.

Šī aina iegulst atmiņā ne tikai tādēļ, ka reti gadās klātienē nejauši vērot tik vērienīgus policijas reidus. Tā zīmīga ar to, ka maina skatu uz ierasto un it kā pašsaprotamo.

Fakts, ka šajā Vācijas pilsētas parkā bez problēmām var nopirkt marihuānu, nav nekāds jaunums. Ne tikai tiem, kas paši meklē iespēju iegādāties, bet teju visiem, kuri šai vietā mēdz uzturēties un atpūsties. “Zālītes” pārdevējus, kuri tur rosās cauru diennakti, ar laiku iemanās sazīmēt pēc uzvedības un izskata. Kaut kā jau pašiem tā dēvētajiem dīleriem ir jādod zīme saviem pircējiem, jo gluži demonstratīvi tirgošanās tomēr nenotiek.

Pircēju marihuānai nudien netrūkst. Tā galu galā ir populārākā no nelegālajām narkotikām Vācijā. Lai gan… Grūti pateikt, ciktāl un vai vispār tā ir nelegāla. No vienas puses, tās pārdošana, turēšana īpašumā un audzēšana ir aizliegta. Turpretī lietošana – atļauta. Taču kā gan iespējams lietot kaut ko, kā nav lietotāja rīcībā? Turklāt katrā pavalstī ir savi noteikumi, cik gramu “aizliegtās” vielas drīkst atrasties pie vienas personas, lai policija pret to vērstos kā pārkāpumu. Tātad nelielos daudzumos “nelegālā” viela tomēr nav “aizliegta”…

Lai vai kā būtu ar likumiem un noteikumiem, praksē ir tā, ka marihuānas aromāts pieder pie pilsētas tipiskajām smaržām. Kā benzīna tvaiki uz ielas, svaigi ceptu maizīšu smarža rītos pie beķerejas vai grila dūmi pie upes vasaras vakaros, tā vakaros dodoties cauri parkiem, uz ielu stūriem, bāros un klubos klātesoša ir marihuāna. Pēc “zālītes” regulāri smaržo pat vannasistabā, kur tās dūmi pa ventilācijas šahtu nāk augšup no kaimiņa dzīvokļa. Tā ir tik ikdienišķa lieta, ka ar noziedzību un noziedzniekiem lāgā neasociējas.

Te piepeši – sakarā ar šīs tik pazīstamās smaržas avotu dīleriem – vērienīga policijas operācija ar aizturētajiem… Protams, nav teikts, ka pie aizturētajiem atrasta tikai marihuāna. Visticamāk, viņu tirdzniecības arsenāls saturējis arī spēcīgākas narkotikas. Tomēr šī aina ir kā simbolisks atgādinājums: izrādās, pašsaprotamais “pilsētvides elements” tik nevainīgs vis nav. Ja vien policijai ir vajadzība, tā vēršas arī pret “nelegālo normalitāti”.

Otrkārt, tamlīdzīgām operācijām ir statistisks efekts. Šīs tirgoņu grupas aizturēšana, lai gan nedaudz, bet tomēr par kādu daļiņu statistiski palielinājusi reģistrētas noziedzības rādītājus. Citiem vārdiem: nebūtu pastiprinātas vēršanās pret noziedzību vai sūdzību, formāli nebūtu arī pašas noziedzības.

Statistikas labirintos

Tā ir problēma ar noziedzības statistiku. Bez papildu interpretācijas tā var nozīmēt jebko. Gan noziegumu skaita faktisku palielināšanos (narkotiku noziegumu skaits Vācijā ir viens no tiem noziegumu veidiem, kuros pērn reģistrēts pieaugums), gan apzinīgāku ziņošanu. Gan policijas cītīgāku darbu, gan gluži otrādi – pasivitāti.

Cits piemērs. Vācijā par 23 procentiem samazinājies zādzību skaits ar ielaušanos dzīvokļos. Grūti ticēt, ka ielaušanās mājoklī ir tāds noziegums, par kuru apzagtie jūtas tik ļoti nokaunējušies vai arī vērtē par tik niecīgu skādi, ka vienkārši salabo logu vai atslēgu, lieki netērējot laiku ar zvanīšanu policijai. Jāsecina, ka dzīvokļu zagļu aktivitāte patiesi mazinājusies.

Varbūt iemesls ir tas, ka bailēs no zādzībām iedzīvotāji nodrošina dzīvokļus ar izturīgākām atslēgām vai signalizāciju. Nav arī izslēgts, ka zagļus izbiedējušas pastiprinātās robežkontroles (pie dzīvokļu zādzībām Vācijā bieži tiek vainotas organizētas zagļu bandas no Gruzijas, kas bija viens no iemesliem, kādēļ Vācija tik ļoti atturīgi izturējās pret bezvīzu režīma ieviešanu ar šo valsti).

Līdzīgi ir ar auto zādzībām. Arī to skaits Vācijā pērn sarucis. Var jau būt, ka ir tādi autoīpašnieki, kuri tur slepenībā faktus par saviem pazudušajiem auto un nevēlas pieteikties uz apdrošināšanas atlīdzību. Bet nez vai tāda uzvedība ir masveida fenomens.

Bēgļu kriminalitāte kā atsevišķs jēdziens

Tikmēr citādi ir ar miesas bojājumu nodarīšanu un seksuālo vardarbību. Kā atzinuši Vācijas presē noziedzības tendences komentējušie kriminologi, fiziskā vardarbība bieži notiek ģimenes vai pazīstamo lokā. Tādēļ varbūtība, ka upuri to noklusē un īstenos noziedzības apmērus oficiālā statistika neatspoguļo, ir augsta.

Tas pats attiecas arī uz noziegumiem bēgļu mītnēs. Daudzi patvēruma meklētāji nāk no kultūrām, kur uzticība policijai ir zema. Tā nav institūcija, pie kuras pirmkārt meklēt palīdzību. Traucē arī valodas barjera, zināšanu trūkums par institūcijām Vācijā vispār. Ir visai droši, ka daudzas bēgļu patversmēs notiekošas zādzības, piekaušanas, izvarošanas u. c. nenonāk policijas reģistros.

Par “bēgļu kriminalitāti” kā atsevišķu jēdzienu Vācijā medijos un politikā tiek runāts samērā atklāti jau kopš 2016. gada Jaungada nakts Ķelnē. Piemēram, pieredzējušā kriminologa Kristiana Feifera nesen veiktais pētījums liecina, ka Lejassaksijas pavalstī 2014. un 2015. gadā par 10 procentiem pieaudzis vardarbības noziegumu skaits (laupīšanas, smagi miesas bojājumi, slepkavības, seksuāli noziegumi). Un par 92 procentiem šī pieauguma atbildīgi noziedznieki, kuri ir bēgļi.

Kāpēc tas tā ir? Ar vienu faktoru to ir neiespējami izskaidrot. Pirmkārt, līdz 2016. gadam patvēruma meklētāju/bēgļu skaits Lejassaksijā ir vairāk nekā divkāršojies. Pat ja iebraukušo vidū tendence uz vardarbības noziegumiem būtu ne augstāka kā vidēji sabiedrībā, noziegumu skaits absolūtajos skaitļos neizbēgami būtu pieaudzis, jo audzis arī iedzīvotāju skaits.

Konstatēts arī, ka starp noziegumu veicējiem Lejassaksijā uzkrītoši lielā īpatsvarā ir nevis “bēgļi vispār”, bet gan tieši patvēruma meklētāji no Ziemeļāfrikas. Jauni vīrieši, kuru izredzes uz patvērumu ir tuvu nullei vai arī patvērums jau noraidīts, taču arī deportēti viņi netiek. Sajūta, ka “vairs nav ko zaudēt”, kā arī bezdarbība bēgļu mītnēs tendenci uz pārkāpumiem pastiprina. Turpretī patvērumu ieguvušie noziegumus izdara reti.

Vēl iespaidu atstāj noziegumu upuru attieksme. Ja noziegumu pastrādā iebraucējs, lielāka iespējamība, ka tas arī tiks reģistrēts. “Ja Makss uzbrūk Moricam, tātad ir runa par diviem vāciešiem, par to tiek ziņots 13 procentos gadījumu. Ja uzbrucēju sauc Mehmeds vai Igors, tad varbūtība, ka tiks ziņots, aug vairāk nekā divkārt,” Vācijas sabiedriskajam radio skaidrojis Feifers.

Ir stacijas… un ir stacijas

Vēl viens statistikas ziņojums, kam nesen pievērsās vācu mediji, ir noziedzība dzelzceļa stacijās. Stacijas Vācijā kļūstot par arvien nedrošākām vietām. Daži mediju publicētie šaušalīgie procenti (zādzību gadījumi Leipcigas stacijā kopš 2010. gada palielinājušies par 575%, Drēzdenē – par 440%, vardarbības noziegumi Frankfurtes stacijā – par 245% utt.) gan ir atsevišķas aplūkošanas vērti. Šie procenti, izteikti absolūtos skaitļos, mēdz būt palielinājumi no dažiem desmitiem uz pāris simtiem gadījumu gadā. Piemēram, Minhenē seksuālo noziegumu skaits audzis pat par 1100 (!) procentiem. Skaitļos tas nozīmē: no viena gadījuma 2010. gadā līdz 11 gadījumiem 2017. gadā.

Tomēr staciju noziedzības vispārēju pieaugumu nenoliedz arī pētnieki. Viens no galvenajiem izskaidrojumiem: stacijās apgrozās vairāk cilvēku. No vietām, kur sagaidīt un iekāpt vilcienā, tās gadu gaitā pārvērtušās par milzīgiem tirdzniecības centriem: ar restorāniem, kafejnīcām, apģērba veikaliem. Kur cilvēku masa lielāka, tur arī vairāk ļaužu ar nelāgiem nolūkiem un vairāk noziegumu.

Tālāk: pilsētu iekšējā ģeogrāfija. Centrālās dzelzceļa stacijas dažādās pilsētās ir ar dažādu “iekšējo nozīmi”. Minhenē, piemēram, centrālā stacija, kurā kopumā ik dienas apgrozās ap pusmiljonu cilvēku, jau daudzus gadus ir arī ielu noziedzības centrs. Narkotiku tirdzniecība, prostitūcija, bezpajumtnieki, alkohola lietošana – tas viss koncentrējas tieši stacijas tuvumā. Tikmēr Ķelnē centrālā stacija kopš 2015./2016. gada Jaungada nakts ir viena no visvairāk apsargātajām vietām pilsētā. Tajā nemitīgi par drošību gādā liels policistu skaits. Uz stacijas laukuma novietots stacionārs policijas iecirknis, un milzīgi prožektori jau pāris gadus naktīs šo laukumu dara gaišu kā dienā.

“Balto” un pārējo apkaklīšu noziegumi

Tādā veidā saskaldot pērn Vācijā reģistrētos noziegumus (5,76 miljoni) pa arvien sīkākām sastāvdaļām, gan var turpināt ilgi un bezgalīgi. No dažādām perspektīvām var uzlūkot itin visu. Pat bēdīgu slavu izpelnījušos rajonus, kādi ir jebkurā pilsētā. Jā, nabadzīgi, par “geto” dēvēti kvartāli, kur regulāri notiek kautiņi, uzbrukumi, laupīšanas, asociējas ar kriminalitātes perēkļiem. Tur apdraudējumu var redzēt savām acīm, ne tikai par to lasīt avīzēs.

Bet kā ar villu rajoniem ar augstām sētām un dārgām automašīnām? Tur nedz nereģistrētas, nedz reģistrētas ielu noziedzības tikpat kā nav. Tomēr: cik daudzi no šo rajonu iemītniekiem izvairās no nodokļu maksāšanas, naudu glabājot ofšoros, veic citus liela mēroga nelikumīgus darījumus un ne vienmēr tiek pieķerti?

Viens no svaigākajiem piemēriem: sakarā ar “dīzeļgeitu” nesen aizdomās par pierādījumu slēpšanu aizturēts autokoncerna “Audi” šefs Ruperts Štadlers. Viņš aizturēto statistikā ir viens no daudziem. Taču šajā gadījumā ir par daudziem miljardiem eiro un autoražotāju manipulācijām ar slāpekļa dioksīda programmatūru, tātad arī cilvēku veselību un dzīvību, jo slāpekļa dioksīda piesārņojuma dēļ Eiropā ik gadus priekšlaicīgi mirst tūkstošiem cilvēku. Arī tā ir noziedzība.

Lai noziedzības “bilde”, savstarpēji salīdzinot “kriminogēnus” rajonus, būtu pilnīga, “pēc adreses” objektivitātes labad būtu jāprezentē arī šie – tā dēvēto balto apkaklīšu noziegumi. Tad, kas zina, “sliktie” rajoni noziedzības līmeņa ziņā var izrādīties līdzīgāki “labajiem”, nekā pieņemts uzskatīt.

Kāda jēga statistikai?

Raibās noziedzības bildes dēļ vietā ir jautājums: vai no šādas vispārējas noziedzības statistikas izziņošanas, pasludinot visu valsti par “drošāku” vai “nedrošāku”, vispār ir jēga? Izņemot, protams, iespēju to izmantot sabiedrības nomierināšanai no valdošo politiķu un apdraudētības sajūtas uzkurināšanai no opozīcijas puses.

Tieši šādas šaubas paudusi kriminoloģiju studējusī Zaļo partijas deputāte Irēne Mihalika, kura pati ir arī bijusī policiste. Kreisi noskaņotā Zaļā partija, protams, izmanto ik izdevību, lai kritizētu iekšlietu ministru Horstu Zēhoferu. Tomēr atšķirībā no, piemēram, “Alternatīvas Vācijai”, tā nemēdz publiski mētāties ar skaļiem paziņojumiem par augošu kriminalitāti valstī, kuru amatpersonas cenšoties notušēt. Par spīti tam, arī Zaļās partijas politiķe ministrijas noziedzības statistikas atskaiti vērtē skeptiski. Apgalvojumu, ka “Vācija ir kļuvusi drošāka, no datiem no policijas kriminālstatistikas nav iespējams apstiprināt”, saka Mihalika. Šie dati atspoguļojot policijas darbu, nevis drošības situāciju.

Piemēram, pērn Vācijā tika veikta būtiska seksuālās vardarbības tiesību reforma. Kopš tā laika ir pieaudzis iesniegumu skaits policijai. Tomēr joprojām neuzskaitīto noziegumu skaits arvien varētu būt ļoti augsts, lēš eksperti. Tādēļ I. Mihalikas priekšlikums ir: ar likumu noteikt, ka kriminalitātes statistika turpmāk būtu publicējama komplektā ar zinātnisku drošības situācijas analīzi. Tāda prakse esot bijusi jau divtūkstošo gadu sākumā, bet vēlāk pārtraukta.

Jūtas nedrošāk

Taču no šīs pašas tēzes izriet: tātad varbūt “Alternatīvai Vācijai” ir taisnība? Īstenībā noziedzība strauji pieaug, nevis samazinās, un ASV izlūkdienests to zina labāk par Vācijas iestādēm?

Apgalvojuma otrajai daļu iebilst nav iespējams, kamēr “Alternatīva Vācijai” nav nākusi klajā ar detalizētākiem skaidrojumiem, kā tad īsti ASV izlūki reģistrē noziedzību Vācijā. Vai tiem būtu pieejama kāda policijas “dubultā” statistika? Vai varbūt amerikāņu spiegi Vācijā paši slēpņos uzskaita autozādzības, dežurē parkos, novēro izvarošanas un slepkavības, lai tās pierakstītu?

Savukārt par pirmo daļu, ka faktiski noziedzības situācija, visticamāk, atšķiras no reģistru sniegtā iespaida, ir vienisprātis arī ar politiskām partijām nesaistīti kriminologi. Kā tieši, precīzi gan izzināt nav iespējams.

Ārpus šiem rādītājiem gan ir vēl viens, ne mazāk būtisks: izjustā drošība jeb iedzīvotāju priekšstats par kriminogēno situāciju emocionālā līmenī. Izjustās noziedzības pieaugumu savā atskaitē pieminēja arī Horsts Zēhofers. Kā norādījis Vācijas kriminālpolicistu asociācijas vadītājs Andrē Šulcs: “Tas patiesi ir fenomens, paradokss.” Kamēr faktiskie rādītāji uzlabojas, iedzīvotāju nedrošības sajūta palielinās. Ar statistikas atskaitēm to kliedēt īsti nav iespējams.

LA.lv