Anda Līce
Anda Līce
Foto: Valdis Ilzēns

Anda Līce: Nespējam mierīgi diskutēt, skan vienīgi galēji viedokļi un paštaisni apgalvojumi 38

Klāt atkal rudens, un, izrādās, daudzi tam nav gatavi, jo ir ļāvušies bezrūpībai. Pirms divdesmit gadiem mēs nebijām gatavi brīvībai, un ļoti daudzi tai nav gatavi arī šodien. Mēs nevaram kļūt iekšēji brīvi, ja nespējam pārvarēt savu egocentrismu un savaldīt iegribas. Līdz ar to pienācīgi nenovērtējam nedz labo, kas ar mums pagātnē ir noticis, nedz arī ļauno.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 42
Lasīt citas ziņas

Tikai tagad kļūst redzams, cik postoši ir izrādījušies piecdesmit okupācijas gadi. Šķita, novilksim vateņus, uzkārsim uz mietiem un viss sakārtosies arī iekšējā pasaulē. Taču tā nenotika. Mēs joprojām nespējam mierīgi diskutēt ne par vienu jautājumu, skan vienīgi galēji viedokļi un paštaisni apgalvojumi. Mēs cenšamies otru vai nu pārkliegt, vai pārspēt apvainojumos, un nav brīnums, ka viens otru nedzirdam. Cīnīdamies pret ļaunumu, kļūstam paši ļauni. Spožs piemērs ir pirms gadiem astoņiem nodrukātais Agneses Krivades dzejolis, kas 2015. gadā pēkšņi ir sašķēlis sabiedrību tā, kā to nespēja izdarīt nebeidzamas finansiālās afēras un melīgās priekšvēlēšanu kampaņas. Tās itin labi iekļaujas mūsdienu morāles un tikumības normās, kamēr daži necenzēti krievu valodas vārdi, ar kuru palīdzību ir raksturots sabiedrības morālais noslīdējums, izraisa tādu sašutumu, ka no mūsu individuālajiem ekrāniem acumirklī pazūd gan Ukraina, gan karš Sīrijā. Cik neticami viegli var pārslēgt cilvēku uzmanību!

Vai visi tie, kas tagad ņemas ap šo dzejoli, ir piedalījušies skolotājas Ivetas Ratinīkas vadītajā latviešu literatūras stundā? Vai tāda pati reakcija būtu, ja krievu rupjo vārdu vietā būtu angļu vārdi? Kas dod tiesības katram sevi uzskatīt par dzejas kritiķi un analizēt mācību stundas, kurās pat nav būts klāt? Starp citu, vārdu un teikumu izraušana no konteksta padomju laikā bieži kalpoja kā apsūdzība pretvalstiskā darbībā. Izskatās, šajā ziņā šodien nekas daudz nav mainījies. Tas ir vistaisnākais ceļš uz cenzūru, pēc kuras ilgojas visi Latvijā dzīvojošie blēži un tā laika varenie. Iet pie direktora, lai saskaņotu stundas saturu, nozīmē atdzīvināt ainas no Orvela grāmatām. Jāatceras, ka ne vienam vien dzejniekam jaunībā kādu brīdi ir gribējies būt literāram huligānam. Vai vēlāk par to viņš būtu jāšauj nost?

CITI ŠOBRĪD LASA

Mēs būsim brīvi, kad līdzīgi iesētiem gtraudiem ļausimies iekšējām pārmaiņām, bez kurām asni nevar nonākt līdz vārpām. Iekšēji brīvam cilvēkam mainās skatījums gan uz sevi, gan citiem un vairs nav jāravē dzejoļi un jāapkaro literatūras skolotāji. Bet viņam arī vairs nav pieņemama ar likumu nostiprinātā visatļautība skolās, kur skolotājus var pazemot bērni, viņu vecāki, skolas vadība un ikviens, kam vien nav slinkums pamēļot par morāli. Taču pagaidām mēs uzvedamies kā jau nebrīvi ļaudis – savas važas cenšamies aplikt ap rokām un kājām kādiem citiem.