Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
21. janvāris, 2016
Drukāt

Mirt ar cieņu. Kāpēc daudzi mediķi atsakās no reanimācijas? (19)

Foto no Leta un Takprosto.ccFoto no Leta un Takprosto.cc

Kens Mjureijs* (Ken Murray) – ir medicīnas doktors, kurš ierosinājis runāt par ļoti būtisku tēmu. To reti apspriež, taču – arī ārsti mirst. Un viņi mirst ne tā, kā citi cilvēki… Par pāraprūpi  jeb “veltīgu ārstēšanu” medicīnā, no kuras cilvēki cieš.

“Veltīga ārstēšana” patiesībā ir briesmīga. Ārsti, kuri strādājuši neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādē vai reanimācijā, ļoti bieži ir pret to, lai viņus pašus reanimētu, min ārsts. Kad pacients ir neārstējami slims, stipri gados vai viņam ir letāla diagnoze, labs iznākums pēc reanimācijas ir praktiski neiespējams, turklāt ciešanu iespējamība izdzīvojot, ir teju 100%.

Ārsti atsakās no reanimācijas 

Kens stāsta par ārstu, viņa mentoru Čārliju, vīrieti solīdos gados. Kad viņam atklāja aizkuņģa dziedzera vēzi, medicīnas darbinieks atteicās no jebkādas ārstēšanās, kaut viņu aprūpēja vislabākais ķirurgs, kurš pat piedāvāja jaunu metodi, ar kuru iespējams trīskāršot viņa iespējas dzīvot (no 5 līdz 15%), tiesa, sliktā dzīves kvalitātē. Čārlijs atteicās. Viņš devās mājās, slēdza savu ārsta praksi, ne kāju nespēra pie sava ārstējošā ārsta un visu atlikušo dzīves laiku (vairākus mēnešus) pavadīja mājās, savas ģimenes lokā un nomira, tuvinieku ieskauts. Viņš mira mājās. Neārstējās ne ar ķīmijterapiju, ne ķirurģiski, ne citām metodēm.

Par to reti mēdz runāt, bet, protams, mirst arī ārsti. Un arī viņi negrib mirt. Bet viņi zina: katrs ir pelnījis cienījamu nāvi. Kā neviens, ārsts zina, ko var darīt viņa gadījumā, un zina, kā dzīvē atgriež cilvēkus, kā lauž ribas, veicot netiešo sirds masāžu.

Pētījums Japānā rāda, ka 95000 gadījumos, veicot sirds un plaušu reanimēšanu 2010. gadā, tikai 8% pacientu pēc tam spēja nodzīvot vairāk nekā mēnesi pēc tās un tikai 3% atgriezās normālā dzīvē. Turklāt šis mēnesis bija pilns moku.

Ārsti nosliecas “pārārstēt” un darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai glābtu cilvēka dzīvību. Jo dzīvības glābšanu garantē likums, un ārsti baidās tikt saukti pie atbildības, ja to nepildīs. Slimnieka tuvinieki arī uzstāj uz visām iespējamām dzīvības glābšanas iespējām…

Pievienot komentāru

Komentāri (19)

  1. LOTI VERTIGI ATZINUMI

  2. Tāpat kā nav universālu zāļu, tāpat šādos gadījumos nav arī universālu metodiku. Katrs gadījums ir individuāls. Mana mamma bija medmāsa lauku ciema ambulancē, un es jau bērnībā esmu redzējis daudz ko no tā, par ko stāstīts rakstā. Tagad man ir 60, esmu paveicis visus cilvēka mūžam par svarīgiem sauktos darbus un uzskatu, ka jau esmu nodzīvojis gana ilgu mūžu. Tāpēc es nevēlos, lai, pienākot TAM brīdim, ātrās palīdzības ārsti veiktu man mākslīgo elpināšanu un atdzīvināšanu ar tiem briesmīgajiem elektriskajiem aparātiem un visu pārējo, kas nu ir viņu arsenālā, bet kas kalpo tikai šķietamības radīšanai un dumju mietpilsoņu pārliecināšanai, ka “tika darīts viss iespējamais”. Taisnību sakot, sāku jau apsvērt iespēju uztaisīt tetovējumu līdzīgi kā fotogrāfijā redzamajam ārstam vai kā citādi dokumentēt savu vēlēšanos nomirt bez mediķu sadistiskām izdarībām.
    Patiesībā jau dzīvība nepavisam nav tas dārgākais, kas cilvēkam ir. Cilvēkiem vienkārši ir nepareiza attieksme pret nāvi. Nāve ir tas, kas mums tiek garantēts, jau piedzimstot. Mūsu ceļš uz miršanu sākas jau ar pirmo elpas vilcienu un pirmo kliedzienu. Svarīgi ir nodzīvot mums atvēlēto laiku kvalitatīvi un pilnvērtīgi un nevis censties izdiedelēt vēl kādu stundu, dienu vai gadu, maksājot par to sāpju, moku un ciešanu cenu. Manuprāt, dārgākais cilvēkam ir veselība, pret kuru lielākā daļa izturas ar plānprātīgu nevērību. Kāda jēga būt dzīvam, ja pats esi pielicis visas pūles, lai sabeigtu savu veselību, un tava pacienta karte ir bieza kā Andreja Upīša “Zaļās zemes” sējums?

  3. Paldies redakcijai par rakstu! Domāju, ka neesmu tāds vienīgais, kurš gadu un veselības dēļ ir aizdomājies par šo tēmu – aiziešanu. Es arī esmu starp tiem, kuri sen jau izlēmuši – kad pienāks laiks, atteikšos no jebkādas ārstēšanas, ja būs skaidrs, ka izārstēt vairs neko nevar. Dzeršu pretsāpju zāles un viss. Šis raksts tikai stiprina manu pārliecību, par lēmuma pareizību. Gribētu jau nomirt tā, kā tie divi vīri ap 70, par kuriem nesen rakstīja prese, arī LA – tīra sniegu,..pakrīt un ….visam beigas. Bet ne katram tāda laime dota!

  4. Ļoti ceru, ka visi pārgudrie komentētāji, kuriem tik ļoti patīk šī “patiesība”, turēsies pie saviem vārdiem un nomirs pie pirmās iespējas, neprasot nekādu palīdzību.

  5. Es arī negribētu.

  6. 65+18 tā ir mana vecmāmiņa, kas viena pati dzīvo laukos, sakopj māju, audzē puķes un vēl mazbērnus ar cienastu sagaida.

  7. Pilnīgi normāla rīcība. Pirmkārt – mazāk par 1/5 no reanimācijām ir veiksmīgas, un arī – ja cilvēks ir atdzīvināts , tas nenozīmē, ka viņš piecelsies un ies, visbiežāk paliks par dārzeni, īpaši pēc ilgas, mokošas reanimācijas ar daudzām defibrilācijas epizodēm. To varoņstāstu otru puai jau nestāsta, kad varonīgi uz ielas reanimētais , vēl pāris gadus novelk kā dārzenis, bez smadzenēm. Reiz radi, kas ķērca – brēca uz NMP, ka tā nevar laikā atbraukt, nevar to, nevar šito, bet paši pat nebija sākuši reanimēt savu tuvinieku, pēc tam tikpat skaļi brēca, ka labāk nebūtu reanimēju;ši, jo šis cilvēks vēl 4 gadus pavadīja dārzeņa stāvoklī. Neviens negrib būt dārzenis, tikai atšķirībā no nemediķiem, mediķi zin, ar ko parasti beidzās reanimācijas. Protams, ir procents veiksmes, ja pacients ir gados jauns, viņam ir vesela sirds. Veiksmīgāk tiek reanimēti bērni un jauni cilvēki. Tā nu tas ir. Un kamēr sabiedrība skatīsies pseidomedicīniskos seriālus, tikmēr domās, ka reanimācija vienmēr ir veiksmīga un cilvēks pēc tās pieceļās un aiziet savām kājām.

  8. Tas pats ar jaunajiem. Ar mūsdienu medicīnas līmeni izvelk neglābjamos un pēc tam tie tik dzīvo uz medicīniskām manipulācijām. Veido nereālas rindas, pieprasa ziedojumus kaut gan dzīvotāji nebūs.Tas viss tā vietā lai laiku un resursus veltītu tiem kurus reāli glābt lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi.
    P.Andersonam ziedojums vāca -nomira pēc gada
    Vaišļam vāca – nomira pēc 2 nedēļām
    Tai meitenei plaušu pārstādīšanai -nomira
    Šiem 3 jau virs pusmiljona un jēgas nulle, tikai rokas pasildīja ziedojumu vācēji un medicīnas iestādes

    • 100% piekrītu pēdējām rindkopām.Teiks ka mēs abi ciniski,tas nekas,bet esam patiesi!

    • Jā tā ir manu dēlu,kurš dzima 24.ned.reanimēja neskaitāmas reizes,pirmie 4.mēneši bija mokoši,neskaitāmas infekcijas un pneimonijas,operācijas narkozes utt.varētu uzskaitīt un uzskaitīt,dievs gribēja viņu paņemt vēl maziņu,lai neciestu,ārsti darīja savu darbu un atgrieza šajā pasaulē.
      Šobrīd viņam ir 16.gadi,viņš neredz,nedzird,autisms,hidrocefālija,kaulu pareperēze,epilepsija, celiakija,neskaitāmi vēl un vēl sindromi un nekāda saskarē ar šo pasauli,cieš viņš un arī es jo grūti ir noskatīties uz tādu eksistēšanu un ciešanām.
      Tagad protams nespēju pat iedomāties dzīvi bez viņa,vēlos un vēlu viņam tikpat garu vai īsu dzīvi cik man,ceru,ka dievs mūs paņems kopā,jo nespēju iedomāties sevi bez viņa.
      Es viņu mīlu,tādu kāds viņš ir,jo viņš ir un paliks mans mazulis.
      Tāda lūk pieredze,kad ārsti glābj,zinot,ka pilnvērtīgi nekad tādi nedzīvos.
      Un tagad,ja vajag kādu izmeklēšanu vai ārstēšanu,neviens neņem pretīm,jo uzskata viņam tāpat nav cerību…. Tas sāp,ja bērns cieš un neviens nepalīdz,tikai bļaujot un lūdzoties kādu,tas aizķer un tad tā negribīgi sniedz vāju palīdzību.
      Skumīgi,bet fakts…

  9. Lielisks raksts! Vai gadījumā arī olimpiskā čempione Inese Jaunzeme neattiecās no pārmērīgas vēža ārstēšanas? Sakārtoja mantas un neapgrūtināja tuviniekus!

  10. Pilnīgs murgs, ne raksts. Ja veselības nozarē trūkst naudas ,tad apstrādāsim cilvēku smadzenes ar šādiem rakstiem un viss būs kārtībā. Lai tik visi mirst, valstij mazāki izdevumi. Manā radu lokā ir trīs reanimēti cilvēki, kuriem visiem tajā liktenīgajā brīdī bija virs un ap 65 g., visi tagad dzīvo pilnvērtīgu dzīvi nu jau 10-18 gadus. Paši sevi uztur un ir brīnišķīgi vectētiņi un vecmāmiņas saviem mazbērniem. Protams, ir arī neveiksmes, bet pēc uzrakstītā sanāk ,ka nevienam nav jādod iespēja atgriezties dzīvē .Nu ļoti, ,humāns,, raksts.

    • 65+18 – varbūt vari pastāstīt sīkāk par reanimēto PILNVĒRTĪGO dzīvi!
      … es gan gribētu kā multenē par begemotu – “čik, un viss!”

    • Iveta,kad ir noticis,kas negaidits, dazhkart ari infarkts, bet ne ieildzis, reanimacija ir izeja. Bet, kad cilveks ir novaardzinats ar citam slimibam, vai vienkarahi izvaardziw, nekaa ar reanimaciju nepanaks. Principiali ir daudz faktoru,kas noteikts vai reanimacija bus veiksmiga. Bet mana atminja no slimnicas laikiem – tantitei ap 70, smagas gastroenterologijas problemas, reanime kaa minimums reizi dienaa, pie samanjas neatgriezhas vispar, bet radi joprojam neatsakas no reanimacijas. Pec teju septinjam reanimacijas reizem naktii(jo lielakoties tados gadijumos laiki starp dzivibas raditaju krishanos samazinas un samazinas), tantinja aizgaja lifta… Jo vedot uz intensivo persons ar tantuku iespruuda liftaa. Tur ari aizgaja,kamer tika no lifta aaraa..

    • Murgs tew buss kad atreanimes tevi un tu mociisies
      ..rakstiit pastulbus komentarus neiedzilinoties lietas buutiibaa- to tik prot…

    • Nav brīnums, ka straujāk augošais preses izdevums šai valstī ir “Ko ārsti jums nestāsta”

  11. Piekrītu katram vārdam.

  12. Spēcīgs raksts, paldies!

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+