Viedokļi
Komentāri

Anda Līce: Kad pazūd izšķirtspēja 16


Anda Līce
Anda Līce
Anda Līce

Novembris. Migla. Sauli gandrīz neredz. Tuvās gaismas vairs nav drošas. Liels braukšanas ātrums ir bīstams. Vāja izšķirtspēja ne tikai uz ceļiem, bet arī informatīvajā telpā. Visu laiku jātrenē acis, ausis un prāts un jāsalīdzina dažādi ziņu avoti. Jāvēro ne tikai sava sēta, bet arī tas, kas notiek aiz žoga kaimiņu pagalmā. Lai kā mūs interesētu Amerika vai Ķīna, mums blakus ir un vienmēr būs Krievija. No milzīgās un tik neparedzamās valsts pāri robežai Latvijā ieklīst ne tikai lāči un mežacūkas, bet arī ideoloģija un tās pārnēsātāji. Ne jau rakstnieka Ibsena, bet gan Kremļa “troļļu” ražojumi daudzās valodās iet pa visu pasauli, un cilvēku vairākums nemaz neapjēdz, ka jau krietnu laiku dzīvo dezinformācijas okupētā telpā. Vairākums kā vienmēr drudžaini nododas sacensībai dzīves patērēšanā un nedomāšanā.

Kurzemes jūrmalā viļņi ik pa laikam izskalo dzintaram ļoti līdzīgus, jūrā reiz nogremdētas kaujas vielas gabaliņus, un atradējus tie apdedzina ne jau uzreiz. Arī dezinformāciju pirmajā brīdī ir grūti atšķirt no patiesības – ēters ir pilns ar piekritēju vervētāju balsīm, tās var skanēt daudzās valodās, bet nākt no viena avota. It kā uz pētījumiem, aptaujām un skaitļiem balstīts puspatiesību un klaju melu mikslis klausītāju vispirms šokē un tad uz viņa jautājumiem piedāvā gatavas atbildes. Tās apmierina tos, kuri neizmanto citus izziņas avotus, piemēram, vēstures pētījumus un liecības, un ir kūtri salīdzināt faktus un domāt, viņi (kā liecina vēsture) neizbēgami kļūst par fašistu, komunistu, rasistu, seksistu vai kādas citas apsēstības sekotājiem. Nav brīnums, ka populisms šodien visā pasaulē sit augstu vilni.

Mani apstulbināja skatītāju daļas sašutums par to, ka Latvijas televīzija Lāčplēša dienā rādīja Viestura Kairiša filmu “Melānijas hronika”. Kāpēc tādā dienā esot jāskatās kaut kas tik depresīvs? Pirmkārt, mīļie nedomātāji, tāpēc, ka tā ir varoņu piemiņas diena, un Melānija Vanaga nu reiz ir šī vārda cienīga. Ja kāds vēl to nezina, lai izlasa viņas grāmatu “Veļupes krastā”. Viņa uzvarēja šķietami nevienlīdzīgajā cīņā ar noziedzīgu ideoloģiju un tās īstenotājiem un atgriezās, lai pastāstītu jums patiesību. Apliecināt dzīvību – vai gan tas nav mūsu katra uzdevums? Paviršībā pret savu dzīvi un mūsu kopējo vēsturi mēs esam aiztrallinājušies tik tālu, ka vairs neapjēdzam – piemiņas dienas ir vajadzīgas, lai mēs paši, mūsu bērni un mazbērni nepārvērstos par pūli, ko no jebkuras pasaules vietas var vadīt ar pulti.

LA.lv