Viedokļi
Komentāri

Dagmāra Beitnere-Le Galla: Prezidentam ir par maz būt tikai labam cilvēkam 43


Dagmāra Beitnere-Le Galla, kultūrsocioloģe
Dagmāra Beitnere-Le Galla, kultūrsocioloģe
Foto – Ieva Makare/LETA

Autore: Dagmāra Beitnere-Le Galla, kultūrsocioloģe

 

Modernā un demokrātiskā valstī vienmēr ir aktīva sabiedrības daļa, kura interesējas par politiskajiem procesiem un tāpēc skaidri apzinās, ka pirmajām personām valstī ir svarīga nozīme. Nozīmīga ir viņu pilsoniskā, politiskā un morālā stāja un spēja precīzi un skaidri paust savas domas publiski. Latvijā prezidenta uzrunas ir daļa no politiskā rituāla, tāpat kā daudzviet citās valstīs. Jebkura pirmās personas politiska uzruna ir vēstījums, kurā apstiprina izveidojušos kārtību, reizēm to atgādina, ja valstī rodas krīzes situācija. Mūsu valsts nav prezidentāla republika, mūsu politiskās varas stabilitāti veido svarīgs varas trīsstūris: Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs un Ministru prezidents. Katra no šīm pirmajām personām atbilstoši tradīcijai un protokolam saka uzrunas sabiedrībai. Tās ir daļa ne tikai no politiskā rituāla, bet lielā mērā piedalās svarīgā procesā – klausoties uzrunas, sabiedrībā netieši tiek centrēta pašizpratnes un nepieciešamu vērtību orientieru veidošana. Tā ir runa, ar kuru politiķis var iegūt vai zaudēt klausītāju simpātijas un atbalstu.

Analītiskajā literatūrā ir uzsvērts, ka prezidentu uzrunās ir vārdu maģijas spēks, ko runātājs piešķir starp vārdiem un iespējamo darbību, tā ir līdzvērtīgā saskaņā starp politiķa iespaidu uz klausītājiem un viņa runas veidu. Politiķa uzruna ir balstīta pagātnē un vērsta uz nākotni, kurai ir jāiespaido sabiedrības izpratne un jārada enerģija sasniegt nospraustos mērķus. Veiksmīga prezidenta uzruna ir neredzama vārdu radīta brīvība, ko rada runātājs, lietojot universālus konceptus, vai arī pretēji – prezidenta nedrošība un vājas retorikas spējas ar vārdiem sēj nedrošības sajūtu klausītājos.

Lai arī neesam prezidentāla republika, taču 20. gadsimta spilgtākie prezidenti un viņu uzrunas ir kļuvušas par leģendām un izvirzījušas prasības sekot šiem standartiem. Pasaulē šos standartus nosprauda ASV prezidents Dž. F. Kenedijs. Viņa politiskā harisma kļuva par atdarināšanas piemēru. ASV prezidents R. Reigans tika dēvēts par lielu komunikatoru, izmantoja “es” formu, un panāca emocionālu tuvību ar klausītājiem. Viņš mācēja pārliecināšanas runā precīzi no “es” formas pāriet uz “mēs”, tā iegūstot auditorijas atzinību, jo klausītāji uztver vārdus un vēstījuma stilu nedalīti. Politiķiem ir svarīgi pārvaldīt retorikas mākslu, jo, pareizi lietojot “mēs” formu, tiek radīta kopības sajūta starp runātāju un klausītājiem. R. Reiganu atceras kā prezidentu, kurš iespaidoja amerikāņu pašapziņu.

Vai Latvijas prezidenti ir iespaidojuši mūsu pašapziņu? Vai esam tauta vai nācija? Jautājums, kuram meklēju atbildi starpkaru prezidentu runās. Visi publiskajās uzrunās lietoja tikai tautas jēdzienu. Nācijas jēdzienu lietoja Z. A. Meierovics sarunā ar lordu Dž. Belfūru 1918. gadā un saruna bija angļu valodā. Pašizpratne pazuda “tulkojumā”. Vairāk nekā pusgadsimtu nodzīvojām okupācijas varas uzrunās kā padomju tauta. Atjaunotās Latvijas prezidenti G. Ulmanis un V. Vīķe-Freiberga lietoja tuvāko un saprotamāko tautas jēdzienu. Līdz Satversmes preambulas apspriešana 2014. gadā mūs konfrontēja ar pašizpratnes pamatiem. Kas mēs esam – tauta vai nācija? Arī valstsnācijas jēdziens izklausījās tik bīstams, ka to tā arī neiekļāva preambulas tekstā.

Svarīgi iegaumēt, ka tauta, kura ir ieguvusi savu valsti, ir nācija.

Pašizpratni un pašapziņu palīdz veidot politiski ietekmīgā – valsts prezidenta personība. Stāja un attieksme, kad prezidente V. Vīķe-Freiberga stāvēja līdzās karaliskām personām, mūsu pašapziņai bija dziedinoša. Viņai nebija jāsaka, ka esam lieli un vareni, jo viņas tēls pateica mums vairāk nekā vārdi.

V. Zatlers kļuva par spilgtu prezidentu tieši savas prezidentūras beigās. Viņa viedoklis arī šodien ir svarīgs, jo izlēmīga rīcība viņu mirklī radīja par tautas prezidentu.

Pirms 2019. gadā Latvijā Saeimas deputāti vēlēs nākamo valsts prezidentu, mums ir jāmāk noformulēt, ko no valsts pirmās personas – valsts prezidenta – gaida sabiedrība.

Latvijai ir nepieciešams intelektuāli spēcīgs un pārliecinošs prezidents, kura stāja un zināšanas būtu mūsu visu ideāls. Ir par maz, lai būtu labs cilvēks. Prezidentam ir jābūt apveltītam ar spēju sarunāties ar lielu audienci, to vadīt un iespaidot.

Latvijai vajadzīgs prezidents, kurš spēj vienot diasporu un dzimteni, kurš spēj bez runu rakstītāju palīdzības teikt uzrunas, kuras dod sabiedrības vērtību un morālos orientierus. Svarīga ir ne tikai runa (teksts), bet arī politiskā līdera stāja un spēja raidīt vēstījumu.

Tāda personība mums ir. Tas ir Egils Levits, kurš ir 4. maija Neatkarības deklarācijas un Satversmes preambulas autors. Viņš ir valsts speciālists, un tieši tāds cilvēks var nostāties mūsu priekšā – intelektuāli spēcīga personība ar starptautisku pieredzi.

LA.lv