Latvijā
Politika

Egils Līcītis: Kad runā Ulmanis1

Foto: Evija Trifanova/LETA

Kad pēc Saeimas virsvadītājas Ināras svētku runas pierima vētrainie aplausi, sarīkojumā lūgtā publika plūda ārā no Nacionālā teātra – uz Brīvības pieminekļa pusi vai Daugavmalu, kur jau šāva lielgabali un gaidīja parādi ar pārstāvētām visām mūsu ieroču šķiru vienībām. Pievienojos vecam kolēgam, Latvijas radiofona žurnālistam un Zemnieku savienības Goda priekšsēdētājam Aivaram Berķim.

Divatā mērojām netālu ceļu paspiest 18. novembra simtgadē bronzas roku Vadonim.

Berķis bija bez apsardzes, bet reālus draudus apkārtējiem neradīja. Pie Kārļa Ulmaņa monumenta nacionālā jaunatne grēdoja lāpas tautas gājienam, pamatnē gūla krizantēmu un mārtiņrožu pušķi, adītāju nesti dūraiņi, lai doktoram, kurš vaļā pasistā mētelī saslējies steigt darīt Latvijas labā, nesalst rokas. Valsts dibinātāja, Prezidenta un valstsvīra piemiņa šķita gana godināta.

Mēs noņēmām cepures, domīgi stāvējām pieminekļa kolosa priekšā, atgādādamies Latvijas zelta gadus. Kad piepeši skaidri izdzirdām balsi no augšas – kāpostus jau ieskābējāt? Lini iemērkti? Ja nebūtu balsta pleca, goda priekšsēdis būtu kritis četrrāpu kā zibens trāpīts vai kā kāds piegrūdis Aivaram ar karstu dzelzi. Pats ar jutos kā auksta zeltera apliets.

– Sakait, latvieši ir drošā vairākumā pie teikšanas mūsu valstī? – piemineklis iedunējās. Berķis iztrūcināts vīstīja cepuri un sauca – saimnieki savā zemē! Mūsējie valda, labo darbu čempioni! Tikko latvieši vinnējām Saeimas vēlēšanas!

– Prātiņ, nāc mājās, esat iepūtuši jaunu dvašu pļāpātavai? Atkal salaidāt iekšā agrāko naudas noguldītāju un citu cietušo partijas, mēlgaļus, būdeļniekus, amatu diedelniekus! – nu Ulmanis bargi ducināja, – vismaz Zemnieksavienību neesat nobumbulējuši, izputinājuši?

– Nekādi ne! – partijas goda aizstāvis atsaucās, – jauns agronoms priekšgalā, jūsu audžudēls. Idejiskais. Lielsaimnieks no Pūres, Brigmanis vārdā.

– Labi, lai stāv uz dzīvību un nāvi, – bronzas valstsvīrs pauda apmierinātību. – Tik komūnistus, zociālistus nelaidiet pie varas, tie ir noziedznieki, nākotnes nīdētāji! Bet zemes kopēji, darba darītāji, lauki – tautas saknes un dzīvie avoti. Un ģimene ir sargājama, ceļama, jo no veselīgām ģimenēm sastādās veselīga tauta. Referējiet par stāvokli valstī!

Berķis atskaitījās, ka lati krājas, bekonu un mežmateriālus eksportējam, Ulmaņa mantinieki ir godīgi, atbildīgi pēcteči, reformas Kučinska vadībā, bet, lai labklājība vairāk pieaugtu, ir daži sasāpējuši saimnieciski jautājumi. Bij jūtams, ka Berķa kunga teorētiskās sagatavotības līmenis, nestostoties atskaitīties partijas tēvam – dibinātājam, varētu būt arī augstāks.

– Nekritizēt, bet strādāt! Manis būvētās cukurfabrikas taču ražo saldmi? – bronzas tēls gribēja zināt. – Oi, sarkanie sagrāva, baltvācieši, Tautu savienība Briselē, – bij. žurnālists izsamisis lauzīja rokas, bīdamies, ka Vadonis aizsvilsies kā latols. – Bet atjaunosim, bērsim pa karotei cukura kapejā no katra fabrīķa.

Ar labiem nodomiem nevienu rēķinu nesamaksāsi, – Kārlis sirdījās.

– Redzu, grūti gājis, – nopūtās bronzā kaltais, – bet kāpēc sev apkārt dzirdu tik daudz svešu valodu?

– Ā, minoritātes, neliela krieviņu kopiena, daži kebabu ēdāji, caurmērā lojāli cilvēki, tik ar valsts valodu tā ne visai, – Berķis taisnojās. – Gādājiet, lai pieslejas latviskajam! – Ulmanis cieti pamācīja. – Manis celtie skolas nami pilni ar bērnu čalu?

Berķis vēlējās uznākam rudens aukas brāzmu, kas iepūstu dziļāk Basteja apstādījumos, bet nebij ne pūsmiņas. Nopukstēja – kaut kas man ar ausīm, jaunībā Alfrēdu Vinteru un brāļus Laiveniekus uz pilnu klapi klausījos. Noklepojās – lauku skoliņas… mūsu nacionālā bagātība. Tad strauji mainīja tematu. – Prezident, svinam Latvijai simtu gadu, un jūs tik daudz esat darījuši…

Latvijas cēlājs atvairīja glaimību: – Simt un tūkstoškārt svarīgāks par vārdiem ir piemērs un priekšzīme. Stingru vīru virsvadībā mūžam dzīvos Latvija! Svinat? Smetona ar Petsu atbraukuši, Baltijas Antante nodibināta?

– Smetonam… lidaparāts salūza, – goda priekšsēdis izgrūda, – Petss gan klāt. Nu varbūt ne gluži Petss… Antanti vēl mēģinām…

Bronzas Kārlis stiepa apjukušam Aivaram pretī rokas, gribēdams spiest pie vestes partijas līdzbiedri, un uzmundrināja: – Nezaudē dūšu. Daudzreiz tikai pati beidzamā atslēga visā sainī ir īstā, ar kuru atslēgt durvis!

Nāca ļaudis. Piemineklis pamāja mums ar platmali un sastinga granītciets.

LA.lv