Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
28. augusts, 2015
Drukāt

Uldis Šmits: Polijas prezidents aicina par drošību rūpēties kopā. Kad runās Rīga? (8)

Foto-LETA/AFPFoto-LETA/AFP

Polijas prezidents Andžejs Duda

Polijas prezidenta Andžeja Dudas ierosinājums veidot ciešāku sadarbību – pirmām kārtām drošības jomā – starp Austrumeiropas un Centrāleiropas reģionu valstīm, kurām “ir kopīga 20. gadsimta otrās puses pieredze”, Latvijā neradīja īpašas atbalsis, taču būtu detalizētākas apspriešanas vērts. Jo mums ir ne tikai kopīga pieredze, ko savulaik noteica atrašanās dzelzs priekškara austrumu pusē, bet, kā sacīja Duda, “nereti arī kopīgas mūsdienu problēmas”. Jaunievēlētais Polijas Valsts prezidents pirmajā ārvalstu vizītē devās uz Tallinu, kas ir zīmīgs notikums, turklāt zīmīgā datumā – 23. augustā. Atceroties, ka Baltijas valstis un Polija bija Hitlera un Staļina pakta upuri. Polijas valsts galvas izdarītā izvēle ierasties Igaunijā netieši apliecināja, ka Tallina ir šā brīža Baltijas politiskais centrs, kas uzrunājams vispirms, un droši vien sava nozīme bija tam, ka igauņi jau ilgstoši ar lielu atbildību pievēršas valsts aizsardzības lietai.

Latvija un sevišķi Igaunija labprāt dēvējas par ziemeļvalstīm un politikā paļāvīgi lūkojas uz Skandināviju, taču drošības jomā realitāte liek atzīt, ka vienīgā mums ģeogrāfiski tuvā valsts, kura Baltijas telpas apdraudējuma gadījumā spētu izvērst pretdarbību ne tikai vārdos, bet arī darbībā, ir Polija. Tāpēc arī Tomass Hendriks Ilvess uzsvēra Varšavas īpašo lomu reģiona interešu aizstāvēšanā, un pašlaik šīs intereses prasa, lai mūsu NATO klātbūtne Austrumeiropā būtu ievērojamāka un pastāvīga, ne tikai “rotējoša”. Pret to iebilst, piemēram, Vācija, aizbildinoties, ka tas būtu pretrunā ar NATO un Krievijas 1997. gada vienošanos (“NATO – Krievijas sadarbības izveidošanas aktu”), kas ir apstrīdams un būtībā diezgan absurds arguments, jo pati Krievija jau sen kā pārkāpusi minēto vienošanos, bet līdz ar Krimas aneksiju un agresiju Austrumukrainā arī veselu virkni fundamentālu līgumu un principu, ieskaitot ANO statūtos noteiktos. Berlīnes iebildumi neiztur kritiku. Taču Vācija ir gluži psiholoģiski sasaistīta, vēstures smaguma nospiesta un, protams, biznesa lobiju iespaidota. Rīga diez vai ir tiesīga vāciešiem to īpaši pārmest, kad pie mums atrodama Eiropas Savienībā vienīgā “sociāldemokrātiskā partija”, kura nekādu Krievijas agresiju pret Ukrainu joprojām nav saskatījusi. Cits jautājums, vai Latvijas valdošajiem politiķiem tomēr nevajadzētu ar Berlīni vairāk diskutēt. Jo iemesli ir. Piemēram, Varšava nav apmierināta, ka Polija drīzāk tiek uzlūkota par kaut ko līdzīgu buferzonai starp Krieviju un Vāciju, nevis par NATO pilnvērtīgu locekli un alianses Austrumu flangu, kas būtu pienācīgi nostiprināms un sagatavojams aizsardzībai atbilstoši situācijai. Tas tomēr nav ticis izdarīts pat pēc, kā sacījis Andžejs Duda, Krievijas imperiālistiskajām izrīcībām Gruzijā un Ukrainā. Šīs tēmas droši vien tiks apspriestas novembrī gaidāmajā NATO Austrumeiropas valstu samitā Bukarestē, taču baltiešiem pats svarīgākais ir to darbu saraksts, kuru paveikšana atkarīga no viņiem pašiem.

Vēl mazliet atgriežoties pie kopīgās vēstures, nevilšus nāk prātā, ka pēc Pirmā pasaules kara jaunās un no impērijām atbrīvojušās valstis – Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija – vēlējās izveidot ciešāku savienību, notika vairākas tam veltītas konferences (Bulduru konferencē 1920. gadā piedalījās arī uz īsu laiku neatkarību ieguvušās Ukrainas pārstāvji), taču iecere pajuka dažādu apstākļu un galvenokārt Lietuvas un Polijas teritoriālā konflikta dēļ. Vēl šodien Viļņas un Varšavas attiecības nav saulainas. Latvija toreiz vismaz Baltijas līmenī centās būt par vienotāju un nevairījās uzņemties iniciatīvu. Tagad esam pieraduši, ka idejas pārsvarā nāk no Varšavas vai Tallinas. Mēs tikai piebalsojam, tāpēc Rīga nav pārāk labi sadzirdama.

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. … Cerams driz … Bet neliekas, ka bez valdibas un attiecigo ministru izmainas … Bezabrene spes vai velesies runat, brivi no sirds un dveseles … !

    … Zel … !

  2. Uldis Šmits mēģina iedvest apstrādājamai mērķauditorijai- ir tikai viena Eiropa, viena politika, un tikai vienpusēja līgumu traktējums…liberālā divkosība savā košumā. Polijas loma Eiropā ir vairāk kā divkosīga un īpaši divkosīga attiecībā pret Latviju un Krieviju. Poļi savlaik uzveica trockistu Eiropas karagājienu, paglābjot Eiropu no boļsevizācijas un trockismu atvirzot uz laiku pagātnē, toties Polija neglābjami sakompromitējusi sevi gan ar vienošānās mēģinājumu ar Hitleru- karagājiena piedalīšanās daļa lielas Krievijas teritorijas- vācieši konstatēja, ka šādi pieņemot polijas sadarbību, viņiem karagājienā Drang nach Ost nav ko darīt- loģiski, bija sekojoši krievijas – Vācijas vienošanās ar visām no tā izrietošām sekām..īpaši, pēc poļu sāktā genocīda un terora pret vācu tautības monoritāti Polijas teritorijā. Polija kopā ar Lietuvu savlaik bloķēja Baltijas valstu savienības izveidi…. loģiski, ka poļi atkal grib revanšēties… un atkal vēlas dabūt pa zobiem…katreiz, kad Polija sāk savu mentālo ambīciju piepildījumu, viņa dabū un katreiz tiek radīti mīti par nabaga Poliju, kura tiek pazemota, apdraudēta un… ir varonīga.
    Šmita kungs un citi liberāļi nevēlas saprast- nav viena Eiropa un nebūs viena Eiropa, lai kā to vēlētos liberāļi, Merkele, Duda un Dombrovskis. Liberālie Eiropas eksperimenti un avantūras kopīgas Eiropas vārdā ir pārāk daudz maksājuši gan Eiropai, gan pasaulei, īpaši Ziemeļāfrikā. Par visu būs jāmaksā- un skaisti vārdi par kopīgumu, vienotību nenosegs nelietības

  3. Как были колонией, так и остались! Только сменили хозяина. Пикинессы!

    • Speciāli kretīnam anonymousam atgādinu – mēs nekad neesam bijuši kolonija. Pat kremļa troļļiem nevajadzētu būt mazgadīgiem idiotiem!

  4. Latvijas politiķi nevar būt vienojošs spēks ne tikai aizsardzības jomā,jo mūsu politiskajā ekonomikā trešā daļa valsts iedzīvotāju atbalsta Putina režīmu Krievijā un brīžam rodas bažas ,ka politiskās partijas var sabloķēties tā,ka nacionālas neatkarības spēki paliek mazākumā.

    • Tātad, vēlētāji, noteikti balsojiet nākamajās vēlēšanās un izvēlieties, par ko balsot!

      Es gan nedomāju, ka kāds esošais politiskais spēks gribētu bloķēties ar lielkrievu šovinistiem. Zatlers pamēģināja un ar to sagrāva pats savu karjeru un arī partiju.

  5. Igaunija un Lietuva ir vienigas postpadomju valstis,kuras ir aizgajusas uz neatgriezsanos uz Rietumiem.Bet kur tad Latvija? Latvija ekonomiski ir paklauta Kremlim.Stepan Demura.(ekonomists)

    • Latvija nekad vairs neatgrieziisies Krievijaa! Nekad, nekad! Kad Latvijas krievi to sapratiis, tad speesim ar vinjiem daudz labaak sadziivot.

Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Tu nonāksi ellē!

Šonedēļ Latvijā ļoti mainīgi laika apstākļi, kad sals mijas ar atkusni un sniegs ar lietu.

Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms (44)Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. 
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (13)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?
Draugiem Facebook Twitter Google+