Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
25. aprīlis, 2013
Drukāt

Kad sapnis īstenojas… Kādas mājas stāsts

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Katrai mājai ir savs stāsts. Šai mājai to ir daudz. Pareizāk sakot, namamātei Annai Olavai-Grambergai un viņas dzīvesbiedram Andrim Staklim. 


 

– Kad 1998. gadā ienācu šajā dzīvoklī ar četriem no Amerikas paņemtiem koferiem, te nebija nekā. Mani pusbrāļi bija šo dzīvokli izremontējuši, te bija dīvāniņš, uz kā gulēt, un vairāk itin nekā, tukša māja. Bet es biju tik laimīga, – smaidot atceras Anna.

Anna ir dzimusi Latvijā. Viņai bija pieci gadi, kad dzimtas sievietes – māmiņa, vecmāmiņa un Anna ar māsu Aiju – devās bēgļu gaitās uz Vāciju, tad uz Savienotajām Valstīm. Sākotnējais plāns, ka Annas tēvs dosies uz Zviedriju un viņi visi tur satiksies, neīstenojās, jo tēvs tika aizturēts un apcietināts.

Annai bija 19 gadu, kad viņa apprecējās ar Gvido Grambergu, ko pazina jau kopš Latvijas laikiem. Viņi kopā nodzīvoja laimīgus 32 gadus. Vai pēc tik ilga Amerikā pavadīta laika nebija grūti pieņemt lēmumu atgriezties Latvijā?

– Atgriezties Latvijā es sapņoju kopš tā brīža, kad mēs uzkāpām uz kuģa “Monte Rosa”. Māmiņa pasauca mūs pie apmales un sacīja: meitenītes, skatieties, jūs vairs nekad neredzēsiet Latviju. Un tad es nodomāju: redzēšu gan, noteikti redzēšu! Kad beidzot tas brīnums notika un Latvija kļuva brīva, mēs ar vīru bijām neizteicami laimīgi, – stāsta Anna. – Taču mans vīrs nomira, un pagāja vairāki gadi, kamēr es varēju nokārtot visas lietas. Un tad es pārdevu māju, atstāju visu, visu, paturēju tikai dažas īpaši mīļas lietas un gleznas un devos uz Latviju.

Namu, kurā Anna dzīvo, pēc arhitekta Rūdolfa Filipa Donberga projekta 1908. gadā uzbūvēja viņas pirmā vīra vectēvs. Tagad šis nams pieder Annas dēliem. Tiesa, atgūtais īpašums bijis pagalam nolaists. 
NamsSaim-ak

– Lielā renovācija sākās, kad es apprecējos ar Andri. Nu jau būs astoņi gadi, kopš beidzās brīnišķīgais periods, kad tikai staigāju pa restorāniem un neko nedarīju, – smej Anna.

Anna un Andris mūža lielāko daļu ir pavadījuši Amerikā, taču iepazinušies Latvijā.

– Tas notika 2000. gadā “Tālavijas” 100 gadu komeršā, – sarunā iesaistās Andris. – Es biju “Tālavijas” globālais seniors, bet Annas vecaistēvs Vilis Olavs, publicists un izcils sabiedrisks darbinieks, kas 1904. gadā atvēra pirmo sieviešu komercskolu Latvijā, bija “Tālavijas” filistrs dibinātājs, tādēļ uz komeršu bija uzaicināta arī Anna.

– Es tolaik biju viena, tādēļ rīkotāji Andri bija pielikuši man kā pavadoni. Tā mēs sapazināmies, – vīra teikto papildina namamāte.

– Anna par mani ir krietni jaunāka – veselus trīs mēnešus, tomēr tas netraucēja mums apprecēties, – smaidot piebilst Andris. – Kopš 2005. gada esam vīrs un sieva.

Jautāta, kā Anna jūtas savā mājā Latvijā, viņa smaidot atbild: – Ir īstenojies mans sapnis. Es nekad vairs no laba prāta nevarētu dzīvot Amerikā. Esmu par daudz izlutināta. Opera, teātri, izstāžu zāles – te viss ir tik tuvu un ērti. Kultūras līmenis Latvijā ir ļoti augsts. Esmu laimīga būt atpakaļ mājās. Esmu laimīga, ka man ir mīļš vīrs, divi brīnišķīgi bērni un astoņi mazbērni. Arī viņiem šajā mājā ir savs dzīvoklis, un mums allaž ir prieks satikties.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+