Kultūra
Teātris un kino

Kad vectēvs nav bīstams 16

Agneses Zeltiņas foto

No piektdienas, 18. augusta, uz kinoteātru ekrāniem dzīvi uzsāks pirmā Nacionālā kino centra programmas “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” filma – režisora Vara Bras­las “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” (studija “F.O.R.M.A”).

Tā ir stāsts par astoņgadnieku Oskaru, kura brīvdienas laukos sākas ar nebeidzamu cīniņu ar vectēvu. Domājot par filmu Latvijas valsts simtgadē, producentam Gatim Upmalim radusies doma veidot nevis vēsturisku, bet ģimenes attiecībās balstītu filmu visai ģimenei. Tā kā pēc scenārija filmas darbība notiek mazpilsētā, režisors Varis Brasla izvēlējies Kuldīgu, kuru savā radošajā darbā jau izložņājis un izstaigājis un kurā, izņemot Niagāras ūdenskritumu, visu pārējo varot atrast. “LA” pirms pirmizrādes bija iespēja uzzināt dažus filmēšanas laukuma virtuves noslēpumus.

Rekur, stārķi!

Filmas darbība notiek “Šalkās” – laimīgas nejaušības kārtā uzietās aktiera Oļģerta Šalkoņa dzimtas mājās, kuru tagadējie saimnieki līdz ar seniem fotoattēliem un citiem vēstures lieciniekiem saglabājuši arī māju seno garu un auru. Meklējumos savienot lauku būšanu ar pilsētas klātbūtnes jušanu palīdzējis mežzinis un vietējās vēstures zinātājs Kārlis Blūms, kā arī leģendārā Ēvalda Valtera dēls, savās mājās Ventas krastā pie Riežupītes saimniekojošais kino hronists Raitis Valters. Turpat, Kuldīgas pusē, atradusies arī piecgadīgā Eva Ozola, filmas galvenā varoņa Oskara mazā kaimiņiene, īsts zemes, lauku bērns Olga. Bet tāda tipa puiku kā filmas Oskars režisors Varis Brasla līdz šim vēl nekad neesot meklējis, un konkursā Markuss Jānis Eglītis iepaticies nevis ar puicisku dauzonīgumu, bet savu iekšējo pasauli.

“Atšķirībā no vēl bērnišķīgās Evas, piecgadīgas knīpas, Markuss jau ir puika ar savu viedokli, un viņu vajadzēja vairāk iesaistīt kā līdz­autoru,” filmēšanas laukuma virtuves noslēpumus atklāj Varis Brasla. Filmā ir epizode, kur Oskaram jāuzlaiko pērnās vasaras čības. Režisors domājis – Markuss apsēdīsies turpat, kur tobrīd visi stāvējuši, priekšnamā, un tās čības uzlaikos. Bet puika pēkšņi izšāvies ārā vējtverī… “Puikam viss iznāca tik organiski un dabiski,” saka režisors, “tā filmā ir Markusa radītā mizanscēna.” Savu mizanscēnu radījusi arī mazā Eva Ozola, strauja kā viesulis, smieklu un asaru brāzmām mijoties ne stundām, bet minūtēm. “Jādarbojas ar dārgu smaržu pudelītēm, bet te pēkšņi galva uz pavisam citu pusi. Kas noticis? Pa ceļu skrien liels suns. Acis nav kamerā, un filmē par jaunu…” Filmā ir aina, kur pie mājas piebrauc policisti. Pēc scenārijā rakstītā Olgai jārunā teksts par sausiņiem, bet viņa paskatās debesīs un pēkšņi iesaucas – rekur, stārķi! Par šīs nejauši radušās ainas iekļaušanu filmā režisoram bijis jācīnās vai ar visu radošo komandu. Jo stārķis taču nav nofilmēts, tātad arī kadrā nav redzams. Bet vai tad viss ir jāparāda?

Galerijas nosaukums


Repojot slapja mugura

Scenārijs uzrakstīts gudri, bez didaktikas, darbu raksturo aktrise Akvelīna Līvmane, Alvis Lapiņš ir brīnišķīgs scenārists, un Varis Brasla gudrs režisors, bet abi bērni, filmas varoņi, labās ģimenēs auguši, ļoti mīlēti, taču līdz ar to jūtīgi pret jebkuru vārdu. No vienas puses labi, bet no otras… sastindzina jau vārds kamera vien. “Filmā mana varone vecmāmiņa, bijusī skolotāja, dabūs darbu, ja iemācīsies Brigaderes tekstus izrunāt repā. Tad nu mazdēls Oskars un kaimiņu meitene Olga viņai šo mākslu rāda priekšā. Bet filmējot, lai mazos tai repošanai iedrošinātu, man, aizkadrā viņiem visu priekšā rādot, jau slapja mugura,” smejas aktrise.

Daba gan Kuldīgā nav lutinājusi, pārbaudījusi ar negaisu, pelēkām debesīm un vēju, ko var redzēt arī ekrānā. “Uz sen nelietotās brīvdabas skatuvītes pēc scenārija man, bijušai skolotājai, jāatrāda savam bijušajam audzēknim repošanas prasme,” stāsta Akvelīna Līvmane. “Filmā varēs redzēt, ka situācija ir mazliet aizvainojoša. Bijušais audzēknis, kuru spēlē Mārtiņš Meiers, ir liels priekšnieks, piedāvājis darbu, bet aiz šī it kā cēlā žesta slēpjas visādas apšaubāmas peripetijas, slēpti stiķi un niķi, kurus man neizstāsta… Un bērni to visu redz, vērtē, apgūst dzīvi.”

Filmēšanas laukumā bijis īpašs cilvēks, kurš sekojis tekstam, lai aktieri nerunātu liekvārdiņus. “Šajā filmā patiesi ir ļoti laba, skaista latviešu valoda,” priecājas bijušās skolotājas atveidotāja.

Lai atceramies kaut vai Akvelīnas Līvmanes kā mammas saspēli ar dēlu Boņuku filmā “Cilvēka bērns”. Aktrise domājusi – kā būs atrast kontaktu ar Markusu un Evu? “Biju priecīga, ka sapratne dibinājās ļoti viegli, viņi mani uztvēra kā līdzīgu,” stāsta aktrise, “man lielākais kompliments bija mūsu filmas varoņu brīvbrīdī izmesta frāzīte – tu esi smieklīga… Pirmajā mirklī nesapratu – kā to uztvert? Bet tad citi, kam pašiem bērni, “pārtulkoja” – tas tagad tāds modes vārdiņš, kas nozīmē, ka bērns tevi atzinis par savējo.

Selfijs zosu barā

Filmas galvenā varoņa Oskara atveidotājs Markuss Jānis Eglītis septembrī ies trešajā klasē. Jautāts par filmēšanos, saka: “Ļoti patika, redzēju sevi kamerā, sajūta, ka viss ir reāli. Foršākais notikums ir epizode, kurā kaimiņu meitene man rāda, kā vecos laikos ķēra žurkas, es to nekad nebiju redzējis. Un vēl – kā mūku no zosīm, to barā uztaisīju pat selfiju…” Vai Markuss gribētu būt kinoaktieris? Filmēties ir forši, skan atbilde, bet laikam man apniktu to darīt katru dienu. Un pajoko – vēl esot arī jāiet uz preses konferencēm…

Filmā ir aina, kur Oskaram aizvainojumā jāraud, jo skopulis vectēvs negrib pirkt tādas pašas botas kā mamma. Nav nekāds noslēpums, ka asaras nemaz tik viegli neraisās arī profesionāliem aktieriem. “Kategoriski neatzīstu fizisku iedarbību pret bērniem,” ierunājas filmas režisors Varis Brasla un, redzot manu izbrīnu par šādas domas varbūtību vien, piebilst, “tādas lietas notiek, esmu bijis klāt, kad režisors iepļaukā aktrisi…” Kā panāktas asaras, režisors patur noslēpumā, atvairās ar metaforu – lai uzspiestu īstos taustiņus, esot jāpazīst pašas klavieres. Markuss ir atklātāks: “Režisors pienāca un sāka stāstīt, ka drīz jaukā vasara būs galā, viss beigsies, mēs ilgi neredzēsimies un mums būs grūti šķirties… Man sāka birt asaras, bet tajā brīdī es nemaz neredzēju, ka mani filmē… ” Visgrūtāk Markusam nākusi epizode, kur jāpieiet pie vectēva un jā­lūdz piedošana: “Kā man jāsaka: vectēv, lūdzu, piedod, tā nez kāpēc sanāk smiekli. Beidzot režisors pacēla balsi. Uzreiz viss sanāca…”

Filmas galvenā varoņa atveidotājam Markusam Jānim Eglītim ir tētis Jānis Eglītis un mamma Arta Biseniece. Bet vectēva neviena. Abi miruši. “Tāpēc jo brīnišķīgāka pieredze ar filmas vectēvu,” saka Arta Biseniece, “tā atveidotājs Mārtiņš Vilsons ir lielisks aktieris un lielisks cilvēks, kuram pašam daudz bērnu un ar tādu ķiparu kā mūsu Markuss viņš sapratās no sirds.” “Vecaistēvs man filmā foršs,” stāsta Markuss, “varēja sasmīdināt, uzcienāja ar kaut ko garšīgu, viņš bija tāds… smieklīgs. Tādu vectēvu gribētos…”

Dzīvē Markusam tāds vectēvs nemaz tik “bīstams” gan nebūtu, jo, atšķirībā no viņa filmas varoņa Oskara, ar datoru puikam attiecības nav pārspīlētas, drīzāk savstarpējas cieņas pilnas. Jo, kā saka zēna mamma, nekādi ierobežojumi šajā ziņā mājās nav bijuši. Jā, un Markuss pats veido savas multfilmas. Ja aizraujas un aizsēžas pie ekrāna par ilgu, mammai vieglītēm jāpiešauj roka pie zēna pleca – klau, Markus, varbūt tagad uz brīdi ķeries pie kā cita?

“Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”, spēlfilma 

Režisors Varis Brasla, Latvija, 2017

Saistītie raksti

Scenārija autors Alvis Lapiņš, operators Uldis Jancis, producents Gatis Upmalis (studija “F. O. R.M. A”.), mākslinieks Mārtiņš Milbrets, montāžas režisors Māris Bērziņš, komponists Emīls Zilberts, skaņu režisors Anrijs Krenbergs.

Lomās: Markuss Jānis Eglītis (Oskars), Eva Ozola (Olga), Mārtiņš Vilsons (vectēvs Paulis), Akvelīna Līvmane (vecāmāte Irma), Mārtiņš Meiers (Modrītis), Uldis Dumpis, Uldis Anže, Vizma Kalme, Lauris Dzelzītis, Inese Pudža un citi

Nacionālā pirmizrāde 17. augustā, uz ekrāniem visā Latvijā – no 18. augusta.

LA.lv