Mobilā versija
+3.8°C
Anda, Andīna
Pirmdiena, 20. novembris, 2017
16. augusts, 2017
Drukāt

Kad vectēvs nav bīstams (3)

Publicitātes (Agneses Zeltiņas) un Askolda Berovska fotoPublicitātes (Agneses Zeltiņas) un Askolda Berovska foto

No piektdienas, 18. augusta, uz kinoteātru ekrāniem dzīvi uzsāks pirmā Nacionālā kino centra programmas “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” filma – režisora Vara Bras­las “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” (studija “F.O.R.M.A”).

Tā ir stāsts par astoņgadnieku Oskaru, kura brīvdienas laukos sākas ar nebeidzamu cīniņu ar vectēvu. Domājot par filmu Latvijas valsts simtgadē, producentam Gatim Upmalim radusies doma veidot nevis vēsturisku, bet ģimenes attiecībās balstītu filmu visai ģimenei. Tā kā pēc scenārija filmas darbība notiek mazpilsētā, režisors Varis Brasla izvēlējies Kuldīgu, kuru savā radošajā darbā jau izložņājis un izstaigājis un kurā, izņemot Niagāras ūdenskritumu, visu pārējo varot atrast. “LA” pirms pirmizrādes bija iespēja uzzināt dažus filmēšanas laukuma virtuves noslēpumus.

Rekur, stārķi!

Filmas darbība notiek “Šalkās” – laimīgas nejaušības kārtā uzietās aktiera Oļģerta Šalkoņa dzimtas mājās, kuru tagadējie saimnieki līdz ar seniem fotoattēliem un citiem vēstures lieciniekiem saglabājuši arī māju seno garu un auru. Meklējumos savienot lauku būšanu ar pilsētas klātbūtnes jušanu palīdzējis mežzinis un vietējās vēstures zinātājs Kārlis Blūms, kā arī leģendārā Ēvalda Valtera dēls, savās mājās Ventas krastā pie Riežupītes saimniekojošais kino hronists Raitis Valters. Turpat, Kuldīgas pusē, atradusies arī piecgadīgā Eva Ozola, filmas galvenā varoņa Oskara mazā kaimiņiene, īsts zemes, lauku bērns Olga. Bet tāda tipa puiku kā filmas Oskars režisors Varis Brasla līdz šim vēl nekad neesot meklējis, un konkursā Markuss Jānis Eglītis iepaticies nevis ar puicisku dauzonīgumu, bet savu iekšējo pasauli.

“Atšķirībā no vēl bērnišķīgās Evas, piecgadīgas knīpas, Markuss jau ir puika ar savu viedokli, un viņu vajadzēja vairāk iesaistīt kā līdz­autoru,” filmēšanas laukuma virtuves noslēpumus atklāj Varis Brasla. Filmā ir epizode, kur Oskaram jāuzlaiko pērnās vasaras čības. Režisors domājis – Markuss apsēdīsies turpat, kur tobrīd visi stāvējuši, priekšnamā, un tās čības uzlaikos. Bet puika pēkšņi izšāvies ārā vējtverī… “Puikam viss iznāca tik organiski un dabiski,” saka režisors, “tā filmā ir Markusa radītā mizanscēna.” Savu mizanscēnu radījusi arī mazā Eva Ozola, strauja kā viesulis, smieklu un asaru brāzmām mijoties ne stundām, bet minūtēm. “Jādarbojas ar dārgu smaržu pudelītēm, bet te pēkšņi galva uz pavisam citu pusi. Kas noticis? Pa ceļu skrien liels suns. Acis nav kamerā, un filmē par jaunu…” Filmā ir aina, kur pie mājas piebrauc policisti. Pēc scenārijā rakstītā Olgai jārunā teksts par sausiņiem, bet viņa paskatās debesīs un pēkšņi iesaucas – rekur, stārķi! Par šīs nejauši radušās ainas iekļaušanu filmā režisoram bijis jācīnās vai ar visu radošo komandu. Jo stārķis taču nav nofilmēts, tātad arī kadrā nav redzams. Bet vai tad viss ir jāparāda?

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Un ko, filma ir sanākusi?

  2. Par tehnoloģiju kaitīgo ietekmi uz idiotiem………………………..tiem globālisms patiesi kaitīgs, lai dirn savā ģerevņā un runā savas ģerevņas valodā,………..doņecka

  3. Idiotisms.

Draugiem Facebook Twitter Google+