Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
24. janvāris, 2013
Drukāt

Kad vientulībā dzimst idejas 


ReklāmfotoReklāmfoto

Galerijā “Pegazs” līdz 7. martam skatāma Alberta Pauliņa gleznu izstāde “Klusā pasaule”
. “Dažkārt visvienkāršākais triepiens ir piepildīts ar jēdzienisku bagātību un garīgu kodu, lai paustu filozofisku vai alegorisku domu kristietiskā izpratnē.

 

Mēdz parādīties arī Tukuma vecpilsētas seja, jautras krāsu rotaļas, īpaši ziedu gleznojumos, un nereti ieskanas arī pa tumšai notij. Viņš nekopē dabu. Gleznojot viņš domā par vispārcilvēciskām un mākslinieciskām lietu sakarībām, par savu “es” šajā kopumā, par vēstures patiesībām, Bībeles patiesībām un dzīvi.” Tā par savu amata brāli Albertu Pauliņu izteicies  gleznotājs, grafiķis un mākslas kritiķis Andrejs Ģērmanis.

Mākslinieks A. Pauliņš ir viens no aktīvākajiem un redzamākajiem Tukuma māksliniekiem, un viņa vārds mākslas pazinēju vidū ir labi zināms, viņa darbība vienmēr raisījusi interesi. Viņu var uzskatīt par Tukuma muzeja dibinātāja, gleznotāja Leonīda Āriņa tradīciju turpinātāju mākslā.

Mākslinieka dzimtā puse ir Krāslavas rajona Asūnes ciems, skolas gaitas vadītas netālu no Jelgavas, bet vēlāk koktēlniecību apguvis Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā. Jau pamatskolā mazais zēns tika uzskatīts par labu zīmētāju, tomēr interese par glezniecību viņā pamodās daudz vēlāk, tad arī 27 gadu vecumā viņš sāka studijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā. Par saviem labākajiem pedagogiem viņš joprojām min tādus māksliniekus kā E. Iltners, K. Ubāns un B. Bērziņš.

Mākslinieka glezniecības valodu caurstrāvo patiesīgums, nesamākslotība, tiešums un ekspresīvs jutekliskums.

Viņa gleznas ir tik dzīvas un svaigas, ka vienkāršāk tās būtu aprakstīt ar Ojāra Vācieša vārdiem: “Sajust pasauli kā svaigu gurķi rasotā zālē.” Viņa darbi nav teikums, kura galā saliktas visas iespējamās pieturzīmes, bet atstāta brīva vieta skatītāja individuālajai fantāzijai.

Tajos velti meklēt rāmumu un mieru – tādas nav nedz klusās dabas, nedz ainavas, pat Tukums, ko nereti dēvē par mazpilsētu, šajās gleznās ir trauksmains, ideju pilns un darbīgs. Tāds, kāds tas ir patiesībā. Tieši patiesīgums, neizskaistināts, jā, godīgs tiešums runā ar skatītāju. Tas ļauj spēlēt spēli ar mākslinieku – priecāties, sajūsmināties vai strīdēties un nepiekrist. Oponēt. Tikai vienu šis godīgums neļauj – palikt vienaldzīgam. To gan ne…

A. Pauliņš ar izstādi galerijā “Pegazs” sāk sava 65. dzīves gada jubilejas izstāžu parādi. Mākslinieks ar savu spilgto koloristiku un neparasto dabas redzējumu ieņem īpašu vietu Latvijas mākslā. Kā saka pats A. Pauliņš: “Es spēju saprast cilvēkus tikai tad, kad gleznoju. Kad negleznoju, es dodos tuksnesī (tas tuksnesis ir tāds īpašs garīgais stāvoklis jeb vienatne ar sevi), lai atgūtu līdzsvaru. Vientulībā dzimst idejas un klusums gūst atveidu iztēlē. Līdz viss pārtop gleznā.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+