Kad visatļautībai nav robežu 0
Izlasīju Andra Tiļļas rakstu “Neaicinātā vizuālā valoda” (“LA”, 10.09.2012.) kā atbildi uz kādas lasītājas rosinātu tematu. Jāatzīst, ka šis temats ir ļoti aktuāls, jo, braucot pa Rīgu, mēs šos “mākslas darbus”, respektīvi, ķēpājumus, redzam ik uz soļa.
Un paliek iespaids, ka neviens šos ēku sienu un dažādu citādu būvju “aprakstītājus” viņu darbībā netraucē. Ko dod, ka ir izstrādāti Rīgas domes saistošie noteikumi, kas par īpašuma apķēpāšanu paredz sodu līdz 100 latiem, ja aktīva cīņa pret šo nodarbi nav pamanāma? Nav arī zināms, kur Rīgā ir tās atļautās vietas, kur šie “mākslinieki”, ja viņu māksla ir izteiksmīga un gaumīga, varētu izpausties. Līdz šim redzētais ļauj domāt, ka Rīgas pašvaldības amatpersonas nav aizdomājušās līdz šai problēmai, uzskatot to par maznozīmīgu. Diezin vai Rīga kā nākamā kultūras galvaspilsēta varēs iepriecināt mūsu pašu un ārzemju tūristus ar šādiem ēku “rotājumiem”? Domāju, tie ir steidzīgi jālikvidē un jāievieš kārtība šajā jomā. Tiem, kas līdz šim nav pamanījuši, cik atbaidoši ir šie smērējumi, pievienoju divus fotoattēlus. Vienā redzams “Narvesen” kiosks, otrā – nama siena līdzās Daugavas stadionam Augusta Deglava ielā 13.
Interesanti arī būtu uzzināt, kā beidzās Polijas grafiti “meistaru” reids mūsu valstī.
Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes preses un sabiedrisko attiecību sektora vecākā speciāliste Daiga Kondrāte pastāstīja, ka septembra sākumā Saulkrastu stacijā tika aizturēts viens no trim vilciena vagonu apķēpātājiem. Tas bija kāds Polijas pilsonis, kurš tika arestēts, taču drīz tiesa viņu atbrīvoja.
Pašlaik viņš ir jau Polijā, jo samaksāja par nodarītājiem zaudējumiem, kas šoreiz nemaz nebijuši tik lieli, tomēr D. Kondrāte samaksāto summu izmeklēšanas interesēs neizpauda. Izmeklēšana šajā lietā vēl nav pabeigta.
Līksma Bebre
