Psiholoģija

Kad zini, ko vēlies – piepildās. Par dzīves dunkām – plaušu slimību ārste Ineta Grīsle0

Viņa ir zinājusi, ko dzīvē grib, un to saņēmusi. Dabūjusi arī tādas dunkas no dzīves, pēc kurām nekāro neviens, taču tikusi uz strīpas un vesela. Slimības skolota, labāk izprot savus pacientus. 
“Man visvairāk patīk strādāt praktiski, tas dod pavisam citādu gandarījumu,” tā plaušu slimību ārste Ineta Grīsle.

– Vai tāds ir īstais plaušu slimību laiks – laukā mitrs, ne īsti auksts, ne silts, vīrusi klejo, mēs uz pavasara pusi mazliet sanīkuši?

– Kad laika apstākļi mainīgi, klepotāji pie plaušu daktera nāk vairāk. Bet hroniski slimie jau zina, kad viņiem mēdz kļūt sliktāk un kas darāms. Kad laiks stabilizējas, ir labāk.

Šoziem acīmredzot trāpījušies īpaši nikni vīrusi un baktērijas – daudzi, arī jauni, spēcīgi cilvēki slimo ar plaušu karsoni.

Plaušu ārstiem laikam bezdarbs nekad nedrau
dēs – to nosaka gan mūsu klimats, gan neveselīgi paradumi – smēķēšana, kas jūtami nemazinās. Arī darba apstākļi ietekmē.

– Kam to dēļ plaušas cieš biežāk?

– Kurinātāji, sētnieki, celtniecībā strādājošie, kokapstrādes uzņēmumu darbinieki… – viņiem grūti izvairīties no kaitīgiem apstākļiem. Un nereti nonāk Tuberkulozes un plaušu slimību klīnikā ar aizdomām par kādu plaušu slimību. Tiem, kuriem ir izteiktāka nosliece sirgt ar plaušu slimībām, šādu darbu nevajadzētu strādāt. Ja ir astma – nepavisam ne, taču ko gan ārsts var ieteikt, ja cita darba nav? Vienīgais – ja bērniem un pusaudžiem elpceļi ir viņu vājā vieta, ja ģimenē ar tādām slimībām sirgst, vajadzētu laikus skaidrot un rosināt vecākus mērķtiecīgi ieteikt atvasei apgūt tādu arodu, kas veselības ziņā piemērotāks.

Biežāk saslimst tie, kam līdzās neveselīgiem ieradumiem dzīvē kopumā gājis smagāk, kuri netiek paši ar sevi galā – cietuši no slēptas depresijas, nav spējuši atbrīvoties no negatīvām emocijām, ļāvušies naidam.

Lielākoties cieš astmas slimnieki – viņiem bronhi ir jutīgāki un kairinātāji, kas citam nekādas sevišķas problēmas neizraisa, izprovocē slimības uzliesmojumu. Dažs varbūt gadiem dzīvo un nenojauš, ka vi-
ņam ir astma, līdz sāk darīt kaitīgu darbu un – uzzina.

– Bieži vien domājam, ka visbriesmīgākā plaušu kaite ir tuberkuloze. Ar bronhītu teju katrs paslimo, arī plaušu karsonis tā nebiedē.

– Tuberkuloze ir visizplatītākā infekcija, taču mūsu jomā vissmagākā diagnoze ir plaušu vēzis. Pret to bieži vien neko nespējam palīdzēt.

Ar to slimo aizvien jaunāki cilvēki.

– Kāpēc tā?

– Agrāk sāk smēķēt, dzīvo neveselīgi, laikus neaiziet pie ārsta… Turklāt plaušu vēzim ir dažas formas, kas attīstās ļoti strauji, ļaundabīgās šūnas dalās un pārņem organismu tik ātri, ka, atklājot audzēju, operēt to vairs nav iespējams. Citas slikti padodas staru vai ķīmijterapijai.

Biežāk saslimst tie, kam līdzās neveselīgiem ieradumiem dzīvē kopumā gājis smagāk, kuri netiek paši ar sevi galā – cietuši no slēptas depresijas, nav spējuši atbrīvoties no negatīvām emocijām, ļāvušies naidam. Smēķējot cilvēks pakļauj sevi tiešai kancerogēnu ietekmei un, jo vairāk smēķē, jo arī lielāks risks. Un ja vēl klāt psiholoģiski iemesli, pastāvīgs stress, pārlieka emocionalitāte, protams, arī iedzimtība…

Sīkšūnu vēža gadījumā dzīvildze ir aptuveni viens gads no diagnozes apstiprināšanas brīža – pat ārstējot. Citu plaušu audzēju slimniekiem prognoze ir optimistiskāka un ārstēšanas iespējas labākas, taču tikai puse no viņiem nodzīvo piecus gadus. Pētījumi liecina, ka vēzis ir smagākā diagnoze, ko plaušu ārstam nākas saviem pacientiem paziņot.

– Tātad priekšstats par tuberkulozes briesmīgumu vairāk ir pamatots romānos gūtos iespaidos?

– Uzzināt, ka esi saslimis ar tuberkulozi – tas ir šoks. Turklāt tā ir lipīga, vari citus apdraudēt. Taču, kad samierinās ar slimību un sāk ārstēties, zāļu jutīgā tuberkulozes forma terapijai padodas labi, vairāk nekā astoņdesmit procentos gadījumu tiek izārstēta pilnībā. Bet ir arī zāļu rezistenta jeb nejutīga tuberkuloze. Tad nākas ārstēties ilgstoši, vairāk nekā gadu, tas jādara stacionārā, un nav garantijas, kā izdosies.

Savā ārstes praksē redzu – tiem, kuri ir saskaņā ar sevi, arī veselība ir labāka. Ja arī saslimst, slimība noris daudz vieglāk, īpaši hroniskās kaites. Kad pieņem notikušo, saprot, kas jādara, kā turpmāk jādzīvo, klājas labāk. Taču reizēm līdz tam paiet pāris gadi.

Slimnīcā ārstējoties, likās: tik brīnišķīgs darbs – cilvēks atnāk klibs, viņu izoperē – un aiziet vesels. Tas bija tāds impulss: varbūt te ir mana īstā vieta, varbūt jāizvēlas studēt medicīnu.

Tas attiecināms kā uz tuberkulozi, tā arī astmu. Jāmāk un jāmācās dzīvot vieglāk, tad būsim veselāki vai arī slimosim vieglāk.

– Varbūt tāpēc hroniskās kaites vairāk skar paaudzi, kam mācīja: kāda sadzīvošana vai vieglākdzīvošana – jāuzvar, jāpārvar, jāspēj… Jālauž sevi.

– Tāds diktāts ir – vai nu pašiem sevī, vai konkurences iespaidā. Sāncensība dzen un izdzen. Jo liekas, ka veiksmīgs ir tikai tas, kurš pelna lielu naudu. Nevis dara darbu, kas tiešām patīk. Labi, ja to izdodas apvienot. Kaut kādu pārprastu standartu dēļ dzīvojot tā, kā pašam īsti nepatīk, it kā piespiedu kārtā – jādodas slēpot, jo visi taču brauc uz kalniem, jāpērk lietas, bez kā varētu arī iztikt, bet citiem ir –, krājas neapmierinātība, iekšējā spriedze. Tā paver durvis fiziskām kaitēm.

– Sacījāt: daudzi dara darbu, kas nepatīk, ko īsti negribas. Jums patīk tas, ko darāt?

– Ļoti patīk! Tā ir viena no manām dzīves veiksmēm – pareizi izvēlēta profesija.

Lai gan izšķiršanās par medicīnu patiesībā bija nejaušība. Man tīri labi padevās viss, ko skolā mācīja – tad ir diezgan grūti izvēlēties, ko apgūt. Nebiju no tiem, kuri jau bērnībā ārstējuši lelles vai špricējuši lāčiem sānā. Mamma ir farmaceite, bet manu izvēli nav ietekmējusi. Mediķu rados nav, neesmu ne slimnīcā uzaugusi, ne kopš mazotnes klausījusies ārstu sarunās.

– Kas tad ievirzīja uz medicīnu?

– Vasarā pēc desmitās klases nokļuvu slimnīcā – krītot no riteņa, sasitu kāju. Vajadzēja operēt celi. Operācija bija veiksmīga, to veica divi dakteri – viens pieredzējis ārsts un kopā ar viņu jauns kolēģis, kurš vēlāk kļuva par spožu ķirurgu. Likās: tik brīnišķīgs darbs – cilvēks atnāk klibs, viņu izoperē – un aiziet vesels. Tas bija tāds impulss: varbūt te ir mana īstā vieta, varbūt jāizvēlas studēt medicīnu.Ārsts redz sava darba rezultātu, pacients, kuram palīdzējis atgūt veselību, ir priecīgs… Turklāt tolaik tā bija prestiža profesija.

Mācoties vidusskolā, vairāk biju noskaņota kļūt par juristi, bet nonākšana slimnīcā visu pagrieza citādi.

Kad slimnīcā nācās būt otrreiz, izvēlējos specialitā
ti – kļuvu par plaušu ārsti.

– Kā tā?

– Saslimu ar tuberkulozi. Knapi izdzīvoju pēc dzemdībām. Tas bija šoks visai ģimenei. Grūtniecības laikā jutos ļoti labi, saslimu pašās gaidību beigās, bet tuberkuloze tā īsti uzliesmoja pēc dzemdībām. Veselu mēnesi neviens nesaprata, kas man kaiš. Tolaik, 1992. gadā, nemaz tik daudzi ar tuberkulozi nesirga, tā nebija pārāk izplatīta. Klepus, neliela temperatūra – it kā nekas traks, nejutos īpaši slikti. Grūtniecības laikā jau ir grūti noteikt, kāpēc tā temperatūra turas drusku paaugstināta.

Pēc dzemdībām – temperatūra 40 grādi, klepus, asins spļaušana; viss kā romānos… Līdz nonācu Gaiļezera slimnīcas reanimācijā. Nebija skaidras diagnozes, kamēr krēpās neatrada tuberkulozes baciļus.

– Kur jūs tādu kaiti varējāt dabūt?

– Pabeigusi studijas, strādāju par alergoloģi Stradiņa slimnīcas poliklīnikā. Varbūt inficējos no kāda pacienta.

Kad saslimu un nonācu tuberkulozes slimnīcā, man mājās palika bērns, tikko piedzimis zīdainītis. Pirmais un vienīgais. Kamēr deviņus mēnešus ārstējos stacionārā, mazo aprūpēja un audzināja mani vecāki un vīrs, tomēr atrautība bija ļoti sāpīga.

Zāles, kas tolaik pie mums bija pieejamas, nepanesu, tās nepalīdzēja. Paldies manas studenšu korporācijas Imeria biedrēm – viena no pirmajām Latvijā ārstējos ar moderniem medikamentus, ko imerietes atsūtīja no Amerikas. Nekas cits nelīdzēja. Arī pirmās terapijas shēmas, kā šīs zāles lietojamas, saņēmu no Ņujorkas – nesu tās savai dakterei, kopā mācījāmies, kā jāārstējas.

– Tas nebija trieciens – tāda slimība, un ne jau diez kādos apstākļos?…

– Bija! Ģimenē neviens ar tuberkulozi nebija slimojis, man par tās iespējamību ne prātā neienāca.

Taču, kamēr sēdi un domā, kāpēc tā un tieši ar tevi notika, kamēr savā slimībā it kā vaino kādu citu, nekas nemainās. Man jau arī nebija ko vainot – varbūt varēju rentgenu biežāk taisīt, bet kurš bez iemesla, tāpat vien to darītu?…

Kad pārstāj meklēt vainīgo, viss mainās. Tad pati sapratu, kā tas ir, kad notici ārstam un sev – ka izveseļosies. Cik milzīga loma ir ne tikai zālēm, bet arī psiholoģijai, paša reakcijai.

Varbūt tāpēc man ir savādāka attieksme pret slimniekiem – jo spēju iedomāties, kā viņi jūtas. Paiet laiks, kamēr noskaidro diagnozi, līdz tam var lauzīt galvu šā un tā. Varbūt plaušās vēzis?… Tad vairākus mēnešus jāārstējas stacionārā, sākumā ir obligāta izolācija, apmeklētāji nedrīkst nākt, jo tuberkulozes slimnieks apdraud veselos. Tas ir psiholoģiski smagi.

Kad saslimu un nonācu tuberkulozes slimnīcā, man mājās palika bērns, tikko piedzimis zīdainītis. Pirmais un vienīgais. Kamēr deviņus mēnešus ārstējos stacionārā, mazo aprūpēja un audzināja mani vecāki un vīrs, tomēr atrautība bija ļoti sāpīga.

– Vai nebija tā, ka izārstējāties – un nekad vairs tai slimībai ne tuvu, nekādā saskarē?…

– Kaut kāds risks vēlreiz inficēties ar tuberkulozi pastāv gan slimnīcā, gan ārpus tās. Es regulāri pārbaudos. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc negribu tieši strādāt ar šiem slimniekiem – esmu specializējusies astmas un citu plaušu slimību ārstēšanā. Bet pašlaik, mācot studentus, esmu pie tās atkal atgriezusies. Pati daudz ko mācos no jauna, lai mācītu citus.

Tagad tuberkuloze, ja laikus atklāta un jutīga pret zālēm, ir labi ārstējama. Var prognozēt veiksmīgu iznākumu. Un nereti tā ir laime, ka ir tikai tuberkulo-
ze – nevis plaušu audzējs, kāda smaga sistēmas vai hematoloģiska saslimšana. Tiklīdz slimnieks vairs nav bīstams apkārtējiem, var ārstēties ambulatori. Šajā jomā Latvijā ir tiešām profesionāla medicīna un ļoti labi ārsti, panākts milzīgs progress, sistēma sakārtota.

Bet, lai atklātu tuberkulozi, jāveic specifiska, rūpīga, atkārtota izmeklēšana. Uz mūsu, Tuberkulozes un plaušu slimību klīnikas diferenciālās diagnostikas nodaļu sūta visus neskaidros pacientus, kam plaušu rentgenā redzams aizēnojums vai ir ilgstošs klepus. Stacionārā pacientu iespējams izmeklēt ātri un vispusīgi, pie rezultāta nonākam operatīvāk.

– Kādas specialitātes daktere jūs varētu būt, ja ne tuberkuloze pašas biogrāfijā?

– Gribēju strādāt alergoloģijā. Pēc augstskolas internatūrā jeb, kā tagad, rezidentūrā apguvu šo specialitāti.

Kad 1990. gadā Stradiņos dibinājās Černobiļas pacientu nodaļa, tajā bija nepieciešams arī alergologs. Dakteris Viesturs Šiliņš, ar kuru kopā kā medmāsa biju dežurējusi Sarkanā Krusta slimnīcā, zināja, ka man tāda interese ir, un piedāvāja apgūt šo specialitāti. Aizbraucu uz Kijevu – Latvijā toreiz alerģiju ārstēšanā nebija iespējas specializēties – un trīs mēnešus mācījos, ieguvu sertifikātu. Tolaik ar to pietika. Atgriezos un sāku strādāt Stradiņa slimnīcas poliklīnikā.

Ja notiktu citādi, nekā bija, būtu alergoloģe, pamatā strādātu ambulatori, kā to prasa šī specialitāte. Bet, kad ārstējos Tuberkulozes un plaušu slimību centrā Sauriešos, tā toreizējais vadītājs dakteris Jānis Leimanis, teica: tev jāpaliek pie mums, jākļūst par plaušu ārsti. Pēc individuālas programmas paralēli darbam intensīvi mācījos un strādāju slimnīcā. Kamēr centrs būs – arī strādāšu.

– Tagad specialitātes apguve prasītu daudz ilgāku laiku.

– Trīs četrus gadus. Toreiz bija tāds juku laiks, kad viss varēja notikt ātrāk. Vajadzēja uzreiz mesties ārstniecībā un mācīties paralēli darbam.

– Kā labāk?
– Domāju, tagad apmācība noteikti ir pareizāk sakārtota. No otras puses – tad jauns ārsts varēja uzreiz strādāt, pelnīt un apgādāt sevi.

Studiju un rezidentūras laiks ir ilgs, ne visi to izmanto pilnvērtīgi – jo dzīve tāpat spiež meklēt iespējas ātrāk sākt pelnīt. Tāpēc ne īsti var strādāt ar pilnu jaudu, ne arī mācīties ar patiesu atdevi. Ne visi tādu dubultu slodzi iztur, aiziet no ārstniecības.

Tagad ir bažas arī par darbu – vai atradīsies vakance. Mēs studējot par to daudz nekreņķējāmies, valsts katram, labāku vai sliktāku, bet darbu sadalīja. Taču ikviens, kurš vēlējās, ir atradis savu iespēju un profilu.

– Tagad joprojām daudzi studenti sapņo par ķirurģiju?

– Ir arī citas modes lietas, piemēram, radioloģija, kur pamatā modernās tehnoloģijas. Kad es beidzu augstskolu, bija brīva rentgenologa vieta Rīgas 1. slimnīcā. Tolaik šķita: nu kur vēl garlaicīgāks darbs?… Tagad šī specialitāte ir daudz populārāka. Varbūt arī tāpēc, ka uz tehnoloģijām balstīta un tajā reālāk atrast darbu ārzemēs, jo mazāka nepieciešamība tieši kontaktēties ar pacientu.

– Daudzi arī aizbraukuši.

– Turklāt prom dodas labākie, uzņēmīgākie. Valsts attieksme ir tuvredzīga, ja tik dārgi izglītotus jaunos ārstus vieglu roku palaiž prom. Tas, ka viņi tur atrod darbu un spēj strādāt, apliecina – mūsu medicīnas izglītības līmenis ir labs. Konkurētspējīgs.

– Jūs arī par to gādājat.

– Neesmu pasniedzēja ar lielu stāžu, ar studentiem strādāju gadu. Būt tikai par mācībspēku ir grūti, vajag izcilu nervu sistēmu.

– Izcilāku nekā dakterim?

– Lekcijām mājās kārtīgi jāgatavojas, arī pati nodarbība prasa atdevi. Tajās dienās, kad strādāju ar studentiem, jūtos daudz vairāk nogurusi, nekā esot saskarsmē tikai ar pacientiem. Varbūt ar laiku pasniedzējs iemācās saplānot nodarbības tā, ka nav tik ļoti jātērē sava enerģija, bet es to vēl tikai apgūstu.

– Jūs taču visu zināt – gadiem ik dienu ārstējat slimniekus, pieredze uzkrāta.

– Jāprot pasniegt to, ko zini. Nevar sagatavot pāris lekcijas un tās atskaņot. Plaušu slimības mācu dažādiem kursiem, dažādu specialitāšu apguvējiem – topošajiem ģimenes ārstiem, sabiedrības veselības un uztura speciālistiem. Katram vajag mazliet citu rakursu un nedaudzās nodarbībās jāspēj iedot būtiskāko. Lai to prastu, jāgatavojas, pašai jāmācās. Tas ir diezgan liels izaicinājums.

– Kāpēc jums to gribējās darīt?

– Likās: esmu tik daudz strādājusi, varbūt ir pienācis laiks dalīties. Un nekad neprotu atteikt, ja mani aicina ko darīt. Varbūt arī pašai to vajag – nav viegli, bet gūstu ko jaunu, esmu spiesta mācīties to, kas ikdienā nav bijis tik nepieciešams.

Ģimenes ārstus nereti kritizē, ka brauc uz kursiem, neatrodas praksē. Bet kad un kur lai viņi mācās? Citas iespējas nav, bet jāzina daudz un plašā spektrā.

Diemžēl mums ārsta darba laikā nav paredzēts mācīties. Reizi nedēļā atrodam brīdi, kad sanākt kopā, analizēt dažādus gadījumus, lasīt lekcijas kolēģiem. Bet visa mācīšanās noris vai nu vakarā, vai brīvdienās; darba laiks, kā citu valstu mediķiem, tam nav paredzēts un netiek apmaksāts.

Ģimenes ārstus nereti kritizē, ka brauc uz kursiem, neatrodas praksē. Bet kad un kur lai viņi mācās? Citas iespējas nav, bet jāzina daudz un plašā spektrā.Tāpat konferences, kongresi ārzemēs – ja gribi zināt jaunāko un strādāt atbilstoši, ir jābrauc un jāpiedalās.

Dakteriem pārmet, ka izmanto farmācijas firmu atbalstu – bet par kādu naudu lai apmaksā dalību, ceļu, viesnīcu? Viens kongress – tie ir aptuveni tūkstoš latu izdevumi. Šajos pasākumos referē eksperti, ir speciāli sagatavotas lekcijas, iespēja pašiem uzstāties. Latvijā plaušu ārstu nav daudz, tik šauri kā citur pasaulē specializēties nevaram, tāpēc šādi papildināties īpaši svarīgi. Un neesam tik nezinoši, lai farmācijas firmas, kas rīko vai apmaksā dalību šādos pasākumos, spētu iespaidot ārstu, ietekmēt viņa profesionālo darbību. Tas ir pārspīlēti.

– Vai plaušu slimības Latvijā ārstē tāpat kā ārzemēs?

– Gan izmeklēšanas, gan ārstēšanas līmenis ir tāds pats kā citur Eiropā. Darbojos Eiropas Respiratorajā savienībā, kurā apvienojušies apmēram piecpadsmit tūkstoši plaušu ārstu. Vairāk nekā sešus gadus biju šīs savienības izpildu komitejā kā Latvijas, tad – kā visas Austrumeiropas pārstāve. Lai arī mūsu ietekme uz kopējiem procesiem ir niecīga, esam mazs spēlētājs šajā laukumā un kopprojektos neesam īpaši gaidīti, tā bija laba iespēja redzēt, kas mūsu specialitātē notiek citur, izvērtēt, kādā līmenī esam paši, izskaidrot mūsu reģiona problēmas citiem.

Pateicoties darbībai šajā Eiropas organizācijā, pazīstu daudzus ārvalstu kolēģus. Droši varu teikt – jo slavenāks profesors, jo vienkāršāks un pieejamāks. Atsaucīgāks, ja nepieciešams kāds padoms vai konsultācija. Bet, kad tiku uzaicināta mācīt studentus, bija jāizvēlas, ko darīt – visu pagūt nevar. Protams, mana izvēle bija ārstniecība un darbs augstskolā tepat.

– Daudzi sacītu: protams, izvēlos Eiropu.

– Tad jārēķinās, ka no praktiskās medicīnas, no ārstniecības attālināsies. Man tas nav licies tik aizraujoši. Turklāt te, ja kāds plaušu ārsts izkrīt no aprites, to uzreiz jūt. Mūsu nav tik daudz, lai nejustu.

Manus nerealizētos sapņus tagad var piepildīt meita. Elīza mācās Leidenes Universitātes koledžā Hāgā. Studē starptautiskās tiesības. Pati atrada šo augstskolu. Priecājos, ka mācības notiek Nīderlandē. Eiropas plaušu ārstu savienības valdē darbojoties, man ļoti patika šīs mazās valsts pārstāvji. Veidojās priekšstats, ka tur cilvēki ir atvērti, atsaucīgi, draudzīgi. Demokrātiski.

– Studijas ārzemēs nav lēts prieks.

– Protams, ne. Esam apturējuši mājas celtniecību, pašlaik mūsu prioritāte ir meitas izglītība.

Ģimene ir manas dzīves lielā veiksme. Man šķiet, savas vēlmes ir svarīgi apzināties, vizualizēt un nesasteigt dzīvi, sagaidīt savu cilvēku. Nemaz nepieļāvu domu, ka tā varētu nebūt.

– Nopietni uztverat, ka jābūt redzējumam un mērķim, tad viss piepildās?

– Kādreiz saka: ja neveicas, pats esi vainīgs; ar gribu var visu panākt. Protams, nav tik vienkārši. Kaut vai mana saslimšana ar tuberkulozi parādīja, ka tik taisni dzīve nerit. Reizēm noliek tādā nokdaunā… Tad griba vien neko neizšķir.

Es diezgan labi zināju, kādu cilvēku gribētu līdzās – un satikāmies. Protams, tā varēja nenotikt un visiem nenotiek. Bet ar mani notika.

Jādara tā, kā vēlies, kā esi izlēmis. Mūsu kļūda reizēm ir tur, ka nespējam sagaidīt savu cilvēku, savu iespēju; gribam tūlīt, paķeram to, kas nav mūsu, ko nemaz tā negribam.

– Vīrs vienmēr pieņēmis jūsu aizņemtību, profesionālās intereses?
– Ivars saprot un atbalsta mani. Zina, ka man pastāvīgi jādarbojas, citādi nerastu, kur savu enerģiju likt.

Esmu pateicīga vecākiem, ka viņi mani jau no trīs gadu vecuma veda uz dejošanu. Mamma gādāja par tērpiem, tēvs nāca pakaļ pēc mēģinājuma. Vēlāk ilgus gadus dejoju tautas dejas Liesmā, pie Imanta Magones. Magone nepieļāva, ka dejotājs varētu izlaist kādu mēģinājumu, ka viņam kas cits būtu svarīgāks par to. Prasīja maksimālu atdevi. Tas iemācīja disciplīnu, motivēja. Jaunībā mani draugi ne vienmēr saprata un pieņēma, ka es nevaru būt kur citur, jo jādejo. Kad iepazināmies ar Ivaru, tas bija viens no momentiem, par ko domāju: ja viņam būs kas pretī, pāris no mums neiznāks.

Dejoju vēl četrus gadus pēc mūsu iepazīšanās, līdz piedzima meita. Vīrs – ne, bet saprata, ka man tas ir nepieciešams. Tāpat vienmēr rēķinājies ar daudzajiem mana darba diktētajiem pienākumiem – ja to nebūtu, man trūktu sajūtas, ka dzīve ir interesanta.

Ivaram ir savas aizraušanās, bet esam arī atraduši, kas patiktu mums abiem, piemēram, brīvdienās spēlējam skvošu. Es gan esmu tajā līmenī, ka spēlēju tad, kad cita skvoša partnera nav, taču mēs to darām kopā.

Vakaros eju uz sporta zāli, vingroju. Vīrs spēlē basketbolu. Regulāri dodamies uz teātri – varbūt ne vienmēr pašas teātra mīlestības dēļ, ne tādēļ, ka par visām izrādēm būtu sajūsmā, bet patīk pats process, pasākums, iziešana no mājas. Esam viens otram pielāgojušies.

Vakaros eju uz sporta zāli, vingroju. Vīrs spēlē basketbolu. Regulāri dodamies uz teātri – varbūt ne vienmēr pašas teātra mīlestības dēļ, ne tādēļ, ka par visām izrādēm būtu sajūsmā, bet patīk pats process, pasākums, iziešana no mājas. Esam viens otram pielāgojušies.

Jebkurš cilvēks var būt labs savā darbā tikai tad, ja ir atpūties. Mana studiju laika draudzene kardioloģe Iveta Mintāle aizrautīgi taisa ēst, izdod grāmatas, ar sajūsmu un prieku runā par uzturu. Man patīk garšīgi paēst, bet pati gatavošana šķiet tāda laika tērēšana. Es labāk palasu, tiekos ar draugiem, ceļoju. Kad esmu ļoti nogurusi, tad varu lasīt vienas un tās pašas grāmatas.

– Kādas?

– Ārstam, pūloties noteikt diagnozi, bieži vien jādarbojas līdzīgi kā izmeklētājam. Varbūt tāpēc man patīk vecie detektīvi. Mana lielā mīlestība ir Žoržs Simenons un viņa Megrē. Tāpat kā detektīvā, arī medicīnā atrisinājums reizēm nāk no tās puses, kur to vismazāk gaida.

Man veicies, ka draugi lielākoties nav mediķi.

– Veicies?

– Jā, jo ir vairāk saskarsmes ar citām dzīves jo-
mām – interesantāk. Dažādu profesiju un vecuma cilvēkus satieku savā korporācijā Imeria. Citādi, ja no rīta līdz vakaram un mēnesi pēc mēneša ir tikai un vienīgi medicīna, – tas nogurdina, izdedzina.

– Par daļu ārstu sakām: viedi, ar izcilu diagnostiķa talantu. Tā ir īpaša dāvana?

– Viedumu dod pieredze – kādreiz tā ļauj saskatīt īsto vainu, vēl pirms pacients izmeklēts. Un nepieciešama vajadzība mainīties, pieņemt jauno. Vislielākā problēma, ja pienāk mirklis, kad vairs negribas neko mainīt. Kad nepieņem jaunu skatījumu vai citu viedokli, esi pārliecināts, ka vienīgi pats visu zini, – tad jābeidz strādāt.

Un noteikti jārēķinās, ka ārsts nevar patikt visiem pacientiem. Sadarbība ar pacientu reizēm neizdodas, un tas var būt viens no iemesliem, kāpēc neveicas hroniskas slimības ārstēšana.Ja ārstam un pacientam nav vajadzīgās abpusējās sapratnes, slimnieks nepieņem visus ieteikumus, nelieto zāles, kā noteikts, kāda iemesla dēļ netic ārstam, rezultāta nav. Dažkārt redzi: pacients staigājis no viena daktera pie cita. Īsti jau tas nepatīk, bet ir taču kāds iemesls, kāpēc to dara. Man sākumā ļoti traucēja attieksme: tā jaunā meitene ieteica, bet es jau tā nedarīšu. Gadi iet, par meiteni tā vairs nesaukā, bet vai notic maniem ieteikumiem, ievēro visu?

Ir slimības, kad visas ārstējot nākas dzert pat padsmit tabletes, bet pētījumos pierādīts, ka vairāk par četrām dienā parasti nelieto. Sāk šķirot, kuras dzers, kuras ne. Vai arī visas nespēj nopirkt. Aizmirst, sajauc. Un ārsts brīnās, ka veseļošanās nesokas… Tāpēc tuberkulozes – lipīgas kaites! – slimniekiem zāles dod stacionārā, tieši mutē, lai redzētu, ka iedzer, ka neaizmirst vai nesāk pats variēt. Infarkts vai insults nelīp, bet līdz tam bieži vien aizdzīvojas tieši tāpēc, ka pēc sava prāta koriģē asinsspiedienu regulējošo medikamentu lietošanu. Jo it kā nekas nekaiš, jūtas labi. Kad asinsspiedienu sāk just, tas jau ir ļoti paaugstināts.

Tāpēc man patīk strādāt slimnīcā – jo tur redzu dažādus pacientus. Gados vecākiem cilvēkiem, kuri nonākuši plaušu slimību stacionārā, parasti ir vēl citas kaites. Dežurējot esmu vienīgā ārste visā slimnīcā, jāzina, kā rīkoties dažādās situācijās.

Vienīgās universālās zāles, kas der visiem, ir kustības. Tām piemīt pretiekaisuma iedarbība, to ietekmē organismā atbrīvojas noteiktas vielas, veidojas labsajūta.

Jārēķinās, ka ārsts nevar patikt visiem pacientiem. Sadarbība ar pacientu reizēm neizdodas, un tas var būt viens no iemesliem, kāpēc neveicas hroniskas slimības ārstēšana.

Ne viens vien gan mēdz aizbildināties: fiziskām aktivitātēm nav naudas vai laika. Bet, ja nav laika vingrot vai ārstēties, gribot negribot rodas laiks slimot. Tāpat ja ir laiks smēķēt – ik stundu pa desmit minūtēm –, arī slimošana to sāk prasīt.

– Vai pneimonologs var justies gandarīts – spēj visus un visu izārstēt?

– Visu un visus ne. Bet var atvieglot, kontrolēt hroniskas slimības. Palīdzēt sadzīvot ar tām. Rezultātu redzam – ne tik ātri kā ķirurgs, bet tas ir. Tad rodas spēks strādāt.

Arī kļūdas, bez kurām neviens nav izticis, nedrīkst apturēt. No tām jāmācās un tālāk jāstrādā vēl labāk.

Ja skaties tikai atpakaļ, pārlieku iegrimsti notikušā analīzē un netiec uz priekšu. Arī neauglīga sapņošana daudz nepalīdz. Jādzīvo šeit un tagad.

LA.lv