Kāda būs bobsleja un skeletona nākotne? Federācijas prezidents grib svaigas asinis 0
Latvijas Bobsleja un skeletona federāciju kopš 2006. gada vada uzņēmējs Jānis Kols, sasniedzot lielākos panākumus vēsturē. Labais fons liek domāt, ka vajadzētu turpināt, bet viņš pats šobrīd ir pārdomu procesā, vai kandidēt valdes vēlēšanās pavasara izskaņā.
“Pats savulaik Latvijas Olimpiskās komitejas sanāksmē paudu, ka 12 gadi ir pietiekams posms, lai sevi parādītu,” atzīst Jānis Kols. “Jāskatās, kādi būs kandidāti un ko gatavi darīt, jo tuvākā nākotne sportam nebūs viegla. Valsts politika nodokļu jautājumos neveicina uzņēmēju atbalstu sportam, daudzas federācijas no sponsoru zuduma cietīs ļoti smagi, tas ir neglābjami. Pieļauju, ka arī mūsu federācijā būs lielas izmaiņas. Tas būs izaicinājumu pilns laiks, būtu labi, ja nāktu cilvēks ar svaigu prātu un jaunām idejām. Vēl arī jautājums par sportistiem, kuri turpinās. Daumants Dreiškens un Intars Dambis ir ļoti tuvu tam, lai beigtu karjeru, bet līdz maijam puišus ar šiem jautājumiem vajadzētu pasaudzēt. Martins Dukurs Phjončhanā teica, ka laikam jāmet miers, bet tagad domā, ka turpinās. Protams, citā režīmā, koncentrējoties atbildīgajiem mačiem kā Useins Bolts. Lai tie ir svētki skatītājiem un pašam.”
Bobsleja un skeletona sabiedrība grib, lai jūs paliekat?
Par atbalstu nekad neesmu varējis žēloties, bet būtiski saprast, vai to latiņu, kas pacelta ļoti augstu, iespējams pacelt vēl augstāk vai vismaz noturēt. Ja nevar, tad jānāk kādam citam.
Un kāda pašam ir atbilde uz to?
Pēdējo desmit gadu laikā gandrīz 150 reizes mūsu sportisti kāpuši uz pjedestāla augstākās raudzes mačos, šādu sasniegumu nekad nav bijis nevienai citai sporta federācijai Latvijā. Arī pēc vērtējuma, ko atsūtīja starptautiskā federācija, mēs vairāk kā 40 valstu vidū esam stabili trijniekā. No finansiālā viedokļa? Jā, ir iespējams turpināt, bobsleju seno tradīciju dēļ var uzskatīt par nacionālo sporta veidu, un tiem atbalsts būs vienmēr. Nauda pat nav primārais, svarīgākais ir atrast cilvēkus, kas gatavi pašaizliedzīgi strādāt. Pēdējos gados redzam, ka atlasi iztur desmit un vairāk entuziastu, bet pēc gada paliek tikai divi, trīs. Tas ir par maz.
Kas jums pašam ir galvenie punkti, lai pateiktu sev – jā, gribu turpināt?
Tur ir daudzi faktori. Man galvenais, kā ir ar pārējo komandu, jo panākumus nodrošina tikai kopējs darbs – ģenerālsekretārs, treneris, prezidents, sportisti. Gribu saprast, kā katrs no viņiem redz sevi nākamajos četros gados.
Kā ir ar galveno treneri Sandi Prūsi?
Viņš apstiprinājis, ka prioritāte ir Latvija un par to varu noņemt cepuri. Prūsis ir pasaules līmeņa treneris, kuram nebūtu ilgi jāgaida, ja pieteiktu sevi tirgū. Viņa patriotisms augstu jānovērtē. Gribu atgādināt, ka ar Sandi mums 12 gadu laikā nekad nav bijis līgums, viss balstījies uz rokasspiedienu un doto solījumu. Domāju, ka līdzīgi būs arī turpmāk. Pagaidām arī viņš gaida federācijas kopējo vīziju, redzējumu. Man personīgi ir absolūti svarīgi, lai Prūsis paliek galvenā trenera amatā, bez viņa neesmu gatavs turpināt.
Tad jāvienojas par sadarbību pēc iespējas ātrāk.
Labāk ir pagaidīt pāris mēnešus, lai lēmumi būtu izsvērti un pamatoti un nākamā olimpiskā cikla laikā nebūtu nekas jāmaina. Četri gadi paskrien vēja spārniem. Es teiktu, ka valdei, kas stāsies amatā, vairāk jādomā par 2026. gadu, lai komanda tad dotu ļoti augstvērtīgu rezultātu.
Varbūt no uzņēmēju vides ir kāds, kam labprāt nodotu savu amatu?
Federācijā nedarbojas mantojuma princips, jānāk spēcīgākajam un ambiciozākajam. Ja tāds cilvēks ir – laipni lūdzam. Esmu vairākiem uzņēmējiem izteicis priekšlikumu nākt manā vietā, bet atsaucība nav bijusi, viņi dara to lietu, ko saprot, ir pietiekami aizņemti un darboties uz pusslodzi neviens nav gatavs.
Nupat tika paziņots, ka nākamajā sezonā Siguldā pirmo reizi notiks Pasaules kausa posms bobslejā divniekiem un skeletonā.
Tas ir ļoti liels sasniegums un būtisks moments, ja skatāmies uz Siguldu kā 2026. gada olimpisko spēļu potenciālo norises vietu. Šī pieredze būs izšķiroša, jo tāda mēroga mači pie mums vēl nav bijuši un jau šobrīd gatavojamies nozīmīgajam notikumam. Vienu brīdi bija šaubas par sieviešu bobsleja sacensībām, jo Sigulda ir bīstama trase, taču tika pieņemts pozitīvs lēmums. Būs nepieciešams papildus finansējums, no kura daļu dos starptautiskā federācija un ceram arī uz valsts atbalstu, bet par precīzām summām vēl jāveic aprēķini. Gribu cerētu, ka Pasaules kauss Siguldā notiks arī turpmāk, bet kalendāru veido starptautiskā federācija katrai sezonai atsevišķi. Šis ir diezgan radikāls jauninājums, redzēsim, vai patiks citu valstu sportistiem. Trases pasaulē ir divreiz vairāk nekā posmu un par maču sarīkošanu ir konkurence.
Nupat Artūrs Klots kļuva par divkārtēju pasaules čempionu parabobslejā. Vai šī disciplīna ir zem jūsu paspārnes?
Jā, parabobslejs ir zem mūsu paspārnes, turklāt starptautiskajā federācijā par šīs kustības vadītāju kļuvis Kristaps Kotāns. Artūra Klota panākumi ir izcili, un tas īpaši svarīgi, jo tuvākajā laikā tiks vērtēts, vai parabobsleju iekļaut 2022. gada paralimpisko spēļu programmā.
