Valdis Krastiņš: Kāda būs Okupācijas muzeja jaunā ekspozīcija? 1
Blakus Okupācijas muzeja tumšajai ēkai neatvairāmi augšupslejas jaunās piebūves gaišās sienas. Muzejs atgriezīsies savās telpās. Tas notiek laikā, kad pamazām izzūd iepriekšējā paaudze, tie vecie buki, kuri piedzīvojuši okupācijas laikus.
Pie tiem piederu arī es, tādēļ mani nodarbina jautājums par to, ko muzejs vēstīs nākamajām paaudzēm, kuras okupāciju pazīst no nostāstiem un vēstures grāmatām.
Okupācijas muzejam jāizmanto visi pieejamie līdzekļi, lai skatītājā izraisītu emocionālu reakciju uz melu un apspiestības mašinēriju, kurai okupācijas pusgadsimtā tika izlaisti cauri visi Latvijas iedzīvotāji.
Okupācijas muzejs nevar būt rāms vēsturisku faktu uzskaitījums, tas primāri ir nevis vēsturisks, bet gan ideoloģisks muzejs. Skatītājiem jāliek apjaust toreizējo sašutumu par Latvijas valstsvīru pazemošanu un iznīcināšanu dažādu iznireļu vadībā (Žanis Spure un citi), par Latvijas armijas lepno virsnieku pazemošanu un nogalināšanu padomju pseidokomandieru virsvadībā.
Vai to var izklāstīt vēsi? Vai to var piedot klusā rezignācijā? Nekad! Un tas jāparāda muzeja ekspozīcijā. Citādi nevar, jo padomju okupanti visi bija kā apmāti sagraut un iznīcināt – gluži tāpat kā vācieši, kuri deleģēja uz Latviju augstprātīgos, nacistu partijas formās ietērptos mūsu zemes izlaupītājus. Totalitāro varu izrīcība bija noziedzīga, nav attaisnojama, kur nu vēl piedodama. Tas ir jāparāda muzejā, izraisot paliekošu reakciju skatītājos.
Uzdevums, protams, grūts. Te nepietiek ar eksponātu izvēli un sarindošanu. Man šķiet, ka dabīgu ceļu uz ekspozīcijas iedarbīgumu parādījis Uldis Neiburgs savās divās kara laika notikumiem veltītās grāmatās.
Te aprakstītais pamatots dokumentu, atmiņu un citu materiālu rūpīgā izpētē, kura devusi pamatu emocionāli saviļņojošam stāstījumam. Tā, protams, ir viena no iespējām, bet ar krāsainu, modernu izklāstu vien muzejam nebūs līdzēts. Nepieciešama arī patiesa angažētība.
Šīs pārdomas saasināja nupat notikušās “Baltijas ceļa” atceres svinības. “Baltijas ceļš” bija augstākais ļaužu vienotības viļņojums; atceros, kā man kā Latvijas Tautas frontes konservatorijas nodaļas vadītājam nebija nekādu grūtību noorganizēt mūsu piedalīšanos – it visi bija gatavi.
Bet šodien es dzirdu Krievijas TV kanālu apgalvojumus, ka “Baltijas ceļš” ticis organizēts par ASV naudu. Kādi meli! Tie skaidri parāda mūsu bijušā okupanta centienus: totalitārisms vēl dzīvs, lūr aiz stūra. Okupācijas muzejam ir jābūt mūrim pret tā atdzimšanu ļaužu prātos.
