Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
23. jūlijs, 2013
Drukāt

Kāda epizode Žaņa Lipkes dzīvē
 (1)

Foto no Ž.Lipkes piemiņas bukletaFoto no Ž.Lipkes piemiņas bukleta

Žanis Lipke, īstajā vārdā Jānis Lipke, neapšaubāmi ir Cilvēks ar lielo burtu, viens no izcilākajiem Latvijas patriotiem. Viņa varoņdarbs, vācu okupācijas laikā glābjot un izglābjot nāvei nolemtos ebrejus, padarījis viņu par ”Pasaules Taisnīgo starp tautām”.

 

Par šo Lipkes dzīves posmu un viņa nepavisam ne vienkāršo personu daudz rakstīts, taču mazāk zināms par viņa – vienkārša Rīgas ostas krāvēja – dzīvi līdz Otrajam pasaules karam. Šis stāsts būs par kādu mazu, līdz šim nezināmu Žaņa Lipkes dzīves epizodi pirmskara laikā. Uzreiz piebildīšu, ka tas nav rakstīts ar mērķi nomelnot šā Lielā Cilvēka piemiņu, bet gluži otrādi – parādīt viņu kā vienkāršu cilvēku ar visām tam piemītošajām vājībām. Stāsts balstīts dokumentos, kas atrasti Latvijas Valsts vēstures arhīva Finanšu ministrijas Muitas departamenta fondos, pētot kontrabandas preču apriti Latvijā starpkaru periodā.

 

Zīda baķi un kafija

1939. gada 9. februārī Rīgas ostas teritorijā plkst. 20.00 muitas uzraugi Aleksandrs Špots un Augusts Bērziņš iepretim Valsts saldētavai mēģināja aizturēt personu, kas, nonākot no piestātnē stāvošā tvaikoņa ”Baltabor”, nesa neatļautas preces (ar muitas nodokli apliekamas preces), tas ir, kontrabandu – divus zīda auduma ruļļus un dažas kafijas pakas. Personai izdevās aizbēgt, pametot nestās preces notikuma vietā. Pēc notikušā tika sākta kontrabandas lieta Nr. 18, bet nākamajā dienā kāds anonīms telefona zvans informēja, ka no notikuma vietas aizbēgušais ir Rīgas ostas strādnieks Jānis Lipke.

17. februāri pie J. Lipkes viņa dzīvesvietā ieradās Rīgas muitnīcas pārstāvji un minētie divi uzraugi, kas, pirmkārt, jau priekšnamā uz pakaramā atpazina tādas pašas krāsas mēteli, kāds tovakar bija mugurā aizbēgušajai personai. Konfrontācijā ar aizdomās turamo muitnieki atpazina arī pašu 9. februārī aizbēgušo. Lipke gan noliedza savu atrašanos Rīgas ostas teritorijā attiecīgajā datumā. Apstākļu tālāka noskaidrošana tika nodota Muitas departamenta Sevišķu uzdevumu (kontrabandas) nodaļas izmeklētājiem, kas sāka darbu pierādījumu vākšanā. Izmeklēšanas laikā notika aizdomās turamā Jāņa Lipkes un vairāku liecinieku nopratināšana.

Lipkes pratināšanas protokolā lasāmas pretrunas ar paša pirms tam teikto. Proti, 17. februārī notikušajā konfrontācijā ar muitas uzraugiem savā dzīvesvietā viņš vispār noliedza jelkādu atrašanos Rīgas ostas teritorijā 9. februārī, taču jaunajā liecībā jau atzina, ka šajā datumā ar paziņām atradies uz kuģa, no kura prom devies ap plkst. 18.00 un pēc tam ieradies mājās.

Trīs no pratinātajiem tvaikoņa ”Baltabor” jūrniekiem – Žanis Ķeplasts, Kārlis Kazāks un Arturs Gustavs Rozenfelds – sniedza liecības, ka, pirmkārt, tādu Lipki nepazīstot, bet pazīstot ostas strādnieku Lepsi, ar kuru tiešām 9. februārī atradušies uz kuģa un kopīgi lietojuši alkoholiskos dzērienus līdz apmēram plkst. 18.00, kad visi pametuši kuģi.

Savukārt ceturtais no jūrniekiem – Alfons Arturs Arājs – liecībā paskaidroja, ka pēc kopīgas iedzeršanas viņš no kuģa nogāja ap plkst. 18.00 vai pat vēl vēlāk, bet Lipke ar pārējiem tur vēl palikuši. Cikos tie pameta kuģi, viņš nezinot.

Izmeklētāji nopratināja arī Jāņa Lipkes mājiniekus. Jāņa brāļa sieva Anna Sofija Lipke savā liecībā apgalvoja, ka 9. februārī Jānis mājās pārnāca ap plkst. 18.30. To pašu izmeklētājiem apgalvoja gan Jāņa sieva Johanna, gan meita Anna, sakot, ka 9. februārī tēvs mājās pārnāca ap plkst. 18.30 – 19.00. Šie apgalvojumi savukārt bija pretrunā ar Jāņa Lipkes meitas Annas 9. februāra vakara viešņas Lidijas Urbanovičas liecību: ”Es pie rokdarbnieces Annas Lipkes viņas dzīvesvietā ierados 9. februāra vakarā ap 19.00. Tur vēl bija kāds kungs un kāda kundze, ko es nepazīstu, acīmredzot rokdarbnieces klienti. Vairāk neviena mājās nebija.”

 

Soda matemātika

Izmeklēšanā iegūtās atšķirīgās liecības, pretrunas paša J. Lipkes stāstītajā, kā arī tas, ka muitas uzraugi konfrontācijā atpazina aizdomās turamo, bija pamats, lai Rīgas muitnīcas priekšnieks Kreicburgs 1939. gada 2. martā pieņemtu lēmumu atzīt Jāni Lipki par vainīgu muitas noteikumu pārkāpumā un sodīt viņu ar naudas sodu Ls 902,30 apmērā, papildus konfiscējot aizturētās preces.

Naudas sodu aprēķināja saskaņā ar Muitas likuma 40. pantā noteikto kārtību. Proti, Rīgas muitnīcas darbības rajonā pie aizturētās un vēlāk aizbēgušās personas bijušas ar muitas nodokli apliekamas preces – malta kafija (1,015 kg) un divi spicu jeb zīda mežģīņu auduma gabali (1 gab. melns, 4,4 m garumā, 1,05 m platumā, 0,480 kg smagumā; 1 gab. ķiršu brūns, 4,4 m garumā, 0,85 m platumā, 0,5 kg smagumā). Par vienu zīda auduma gabalu muitas nodokli aprēķināja pēc formulas Ls 180,00 (muitas tarifs) x 0,480 kg = Ls 86,40. Par otru zīda auduma gabalu – Ls 180,00 x 0,5 kg = Ls 90,00, bet par kafiju – Ls 4,00 (muitas tarifs) x 1,015 kg = Ls 4,06. Kopējā muitas nodokļa summa vienkāršā apmērā par aizturētajām precēm bija Ls 180,46. Šai summai piemēroja koeficientu 5 par kontrabandas gadījumu.

Tādējādi preču kontrabandā vainojamai personai Jānim Lipkem noteiktā naudas soda apmērs bija muitas nodokļa pieckārtīgs apmērs – Ls 180,46 x 5 = Ls 902,30.

 

Lipke_gimene_9Neatlaidīgais Lipke

Ar piespriesto sodu kontrabandas lieta nebeidzās, jo Muitas lietu padome drīz saņēma no Lipkes pārsūdzību, taču pēc atkārtotas apstākļu pārbaudes 1939. gada 19. aprīlī nolēma atstāt viņa sūdzību bez ievērības. Lēmumā teikts, ka izmeklēšanas gaitā sniegtās J. Lipkes un viņa tuvinieku liecības nesaskan ar citu liecinieku teikto; turklāt muitas uzraugi konfrontācijā atpazinuši J. Lipki kā personu, kas 9. februāra vakarā aizbēga no notikuma vietas Rīgas ostas muitas teritorijā.

Bet arī pēc šā lēmuma lieta nebeidzās, jo 1939. gada 5. maijā Latvijas Senāta Administratīvais departaments saņēma Jāņa Lipkes kasācijas sūdzību par Muitas lietu padomes 19. aprīļa lēmumu. Arī šoreiz atbilde bija negatīva. Latvijas Senāta 1939. gada 21. jūlija lēmumā Nr. 593 lasāms: ”Latvijas Senāta Administratīvā departamenta 1939. gada 12. jūnija sēdē izskatīti materiāli Jāņa Lipkes kontrabandas lietā. Iepazīstoties ar izmeklēšanas materiāliem, pieņemts lēmums atstāt sūdzību bez ievērības, jo visas procesuālās darbības Muitas lietu padome ir veikusi atbilstoši likumam. Liecinieku liecības ir pretrunīgas un galvenais pierādījums ir muitas uzraugu A. Bērziņa un A. Špota konfrontācijā atpazītais Jānis Lipke.”

Visas šīs pārsūdzības bija izskaidrojamas ar vienkāršu lietu – J. Lipkem nebija tik lielas naudas summas, lai nomaksātu piespriesto sodu. Nepanācis savu, viņš bija spiests samierināties ar nākamo Rīgas muitnīcas priekšnieka 1939. gada 17. augusta lēmumu, kas paredzēja, ka, pēc Muitas likuma, preču kontrabandā vainīgās personas J. Lipkes maksātnespējas gadījumā uzliktais naudas sods pārvēršams arestā uz pieciem mēnešiem saskaņā ar Kriminālprocesa nolikuma 1115. pantu un Sodu likuma 57. pantu.

Izciešot brīvības atņemšanu, J. Lipke Latvijas varas iestādēm 1939. gada 27. septembrī rakstīja nākamo vēstuli. Šoreiz tā bija adresēta finanšu ministram Alfrēdam Valdmanim. Vēstulē bija divi lūgumi – atbrīvot no aresta un ļaut uzlikto naudas sodu samaksāt pa daļām noteiktā termiņā. Lūgumvēstule bija pamatota ar to, ka viņš ir mazturīga persona, kam apgādībā trīs nepilngadīgi bērni un, esot cietumā, viņš nevar uzturēt un apgādāt savu ģimeni. Taču arī šoreiz lūgumu noraidīja. Vispirms 1939. gada 29. septembrī noraidīja lūgumu maksāt sodu pa daļām, bet 1939. gada 4. oktobrī finanšu ministrs noraidīja arī lūgumu pēc atbrīvošanas no aresta. Ministra rezolūcija bija tapusi, bal-stoties uz Muitas departamenta direktora 1939. gada 3. oktobra atsauksmi: ”Muitas departamenta direktora ieskatā par preču kontrabandu sodītā Jāņa Lipkes lūgums būtu atstājams bez ievērības, jo viņa kontrabandas lietā nav saskatāmi nekādi vainu mazinoši apstākļi. Gluži otrādi – vainīgā persona centusies visādi novērst no sevis vainu, gan aizbēgot aizturēšanas brīdī, gan pretrunīgās liecībās cenšoties pierādīt savu alibi. J. Lipke līdz šim visādi ir izvairījies no soda un atbildības par kontrabandu. Tāpat gan Jānis Lipke, gan viņa sieva Johanna Lipke jau agrāk sodīti par kontrabandu – Jānis Lipke 1937. gada 7. augustā ar Ls 103,40 lielu naudas sodu, bet Johanna Lipke 1938. gada 18. oktobrī ar Ls 314,85 lielu naudas sodu.”

 

Par spīti varai

Kā redzams, Žanis Lipke ar kontrabandu bijis saistīts vismaz vēl vienu reizi. Proti, 1937. gada 10. jūlijā Rīgas ostas teritorijā viņu pirmo reizi aizturēja ar nemuitotām, tātad kontrabandas precēm – bārdas skujamiem asmeņiem, gredzeniem un kabatas nažiem, kuru kopējā vērtība naudas izteiksmē bija Ls 17,30. Spriežot pēc lietas materiāliem, arī tajā reizē J. Lipkem bijušas problēmas ar naudas soda samaksāšanu, jo tā vietā paredzēts mēnesi ilgs arests. Taču toreiz J. Lipkem izdevies panākt soda nomaksu pa daļām četros mēnešos. To atļāva, jo tobrīd J. Lipke vēl skaitījās par kontrabandu agrāk nesodīts un labprātīgi sācis maksāt uzliktā soda daļu.

Aprakstītie notikumi, kā jau minēts sākumā, parāda Žani Lipki kā cilvēku, vienkāršu Rīgas ostas strādnieku ar tieksmi pēc piedzīvojuma, par spīti likumam. Rakstot šo stāstu, neviļus radās maza līdzība ar Somijas leģendāro ”spirta karali” Algotu Nisku (1888 – 1954), kuru Tallinas universitātes profesors Raimo Pullats, viens no grāmatas ”Spirta jūra. Kontrabanda Baltijas jūrā starp diviem kariem” līdzautors, aprakstījis kā vīru, kura būtība bijusi vērsta uz piedzīvojumu meklēšanu, par spīti varai un likumam. Somijas ”sausā likuma” gados viņam piederēja vairāki spirta kuģi, ar kuriem kontrabandas spirts nogādāts ”izslāpušajiem” tautiešiem. Kad šā biznesa zelta laiki gāja mazumā, 1939. gada pavasarī A. Niska izglāba apmēram 150 Vācijas ebrejus – bēgļus, kurus ar viltotām Igaunijas un Somijas pasēm pārveda savos kuģos uz neitrālām zemēm.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Viltīgie leģendu sacerētāji jau daudzus gadus baro plašu sabiedrības nedomājošo daļu ar pasaciņu par nesavtīgo un varonīgo ebreju glābēju Žani Lipki. Un plaša mietpilsoniskā un neldziski domājošā cilvēku daļa to pieņem kā tīru patiesību. Es tiem ieteiktu pajautāt šiem pasaku stāstītājam:
    1.) Kur nabadzīgais ostas strādnieks ņēma naudu, lai uzturētu “izglābtos” ebrejus?
    2.) Kur Lipke ņēma pārtikas kartītes, bez kurām veikalā neko nevarēja nopirkt? Kas cik, necik kaut ko zina par kara laiku, tas zina, ka visas preces katrai personai tika pārdotas uz kartītēm stingri normētā daudzumā. Pārtikas (bija arī rūpniecības preču kartītes) kartītes vācu laikā bija stingrā uzskaitē un tika izsniegtas individuāli tikai katrai latviešu pašpārvaldē reģistrētai personai.
    3.) Ka laucinieki bez speciālas atļaujas neko nedrīkstēja pārdot un uz ceļiem bija speciāli policijas kontroles posteņi, kuri pārbaudīja jebkuru transporta līdzekli vai tas neved nelegālās preces.
    4.) Ka par šo noteikumu pārkāpumu draudēja bargi sodi un atkārtotos gadījumos pat nāves sods.
    Ja tiešām Lipke darbojās tik vērienīgi, kā to mums pasniedz “pasaku” meistari, tad viņš noteikti lika par savu glābšanu ebrejiem kārtīgi samaksāt. Tajā laikā lai kādu piekukuļotu, ņemot vērā stingros vācu soda likumus, vajadzēja dot “kārtīgu žūksni” ne jau vācu reihsmarkās, vai bet zeltā, briljantos vai citās dārglietās.
    Izlasot šo Urtāna rakstu par Lipki kā kontrbandistu, kurš 3 gadu laikā bija “iekritis” 3 reizes, var secināt, ka viņš to darīja naudas dēļ. Tātad ostas strādnieka alga, kura tajā laikā nebija no mazākajām, nepietika viņa jautrajam dzīves veidam… Vai no šī dzīves veida viņš bija gatavs atteikties un vēl pakļaut sevi un savu ģimeni lielam riskam tikai cilvēkmīlestības dēļ? Varbūt kādi nelgas tam tic, bet tā jau ir viņu paša darīšana…

Pēc sakāves referendumā no amata atkāpjas Itālijas premjers RenciItālijas premjerministrs Mateo Renci paziņojis par atkāpšanos no amata, kas seko pēc tam, kad svētdien notikušajā referendumā tika noraidītas viņa vadītās valdības
Draugiem Facebook Twitter Google+