Kāda ir latviešu seksuālā dzīve? Saruna ar seksoloģi un rotaļlietu tops 7
Ar ko latviešu intīmā dzīve ir atšķirīga un īpaša?
Dace Vite, žurnāls “Māksla Mīlēt”
Ja mīlam, tad darām to ar visu ķermeni, ar visu emociju un sajūtu gammu. Sekss ar šādu scenāriju ir kā visu šo izjūtu kulminācija. Komunikācijas virsotne. Par seksu ir runāts tikpat daudz, cik noklusēts. Kādi mēs, latvieši, esam seksā? To dodos noskaidrot pie AIJAS TULAS-RIJKURES, jo kurš gan uz maniem jautājumiem varētu atbildēt labāk par viņu – profesionālu seksoloģi un seksopataloģi.
Mēs neesam atbrīvoti seksā, īpaši sievietes. Kas attiecas uz vīriešiem, tad viņus mēs esam izlutinājušas. Pilsētās paliek aizvien mazāk vīriešu, un sievietes netiek aplidotas. Un tā tas klasiskais attiecību modelis tiek izjaukts. Pareizi būtu, ja vīrietis būtu iekarotājs un pieliktu visas pūles, lai iekarotu sievieti. Bet reālā pasaule ir sagriezusies kājām gaisā, un ko sievietei darīt, ja viņa tomēr grib pilnvērtīgu seksuālo dzīvi?! Viņa sāk pastiprināti pievērst uzmanību vīriešiem un ieņemt aktīvo pozīciju. Un, kad pāris saiet kopā, vīrietis pie šī scenārija jau ir pieradis, bet sieviete tomēr grib, lai vira. Savukārt vīrieši neredz vajadzību ko mainīt, un rezultātā nonāk pie seksologa ar sūdzībām par atsalumu, jo partnere vairs neizrāda iniciatīvu. Bet te jau no paša sākuma lomas bijušas sajauktas! Ne velti daba vīrieša dzimumorgānus ir novietojusi ārpusē, bet sieviešu – paslēpusi iekšpusē.
Protams, attiecībās viss nav tik vienkārši, lai izskaitļotu, kurā brīdī un kuram būtu jāizrāda vairāk iniciatīvas. Problēma ir tāda, ka nereti sievietes nejūtas kā sievietes. Un tas arī ir jautājums, kā jūtas vīrieši.
It kā esam samainījušies lomām. Kas vēl traucē kvalitatīvam seksam?
Latvieši uz seksu ir kūtri. Viņi mēdz piemirst to, ka seksā piedalās viss ķermenis, nevis viena anatomiska vieta. Lai gan, gadiem ejot, erogēnās zonas mēdz virzīties no perifērijas uz dzimumorgāniem, tomēr tas, ka abiem ir dzimumorgāni, vēl negarantē seksu. Vairums latviešu vīriešu uzskata, ka seksā viss ir atkarīgs no sievietes. Un tas mani tracina visvairāk! Drīzāk sievietes par daudz uzņemas vadību, lien vai no ādas laukā, lai tik viss notiktu. Arī sievietēm vajadzētu būt plastiskākām. Viņām jābūt kā plastilīnam vai mīklai, no kuras tad vīrietis var veidot savu Venēru, Kleopatru vai Beatrīči… Bet sievietes par daudz analizē un prāto!
Latviešiem ir zema pašvērtība, arī tāpēc mēs neiekārojam cits citu. Reti kurš vairs tic Latvijas nākotnei. Pārliecība par sevi latviešu nācijai zūd, un tas ietekmē seksuālo dzīvi vairāk, nekā spējam iedomāties. Ja vīrietis nespēj nodrošināt ģimeni, viņš jūtas kā izkastrēts, viņa vīrišķība strauji mazinās. Pat, ja vīrietis pieļauj domu par to, ka sieva uz laiku var pelnīt lielāku algu nekā viņš, tomēr zemapziņā tas viņu ļoti ietekmē. Ja sieviete ir priekšniece darbā, visticamāk, viņa turpina būt priekšniece arī mājās un nespēj vairs vīrietim pakļauties, bet sievietei tas ir jādara. Tas ļaus viņai seksā izbaudīt to, ko viņa vēl nav baudījusi. Sekss nav jāuztver kā ikvakara zobu tīrīšana, tam jānotiek spontāni, un regularitāte nav kritērijs.
Dzimumorgāni tāpēc neatrofēsies un frigiditāte vai impotence neiestāsies, ja kādu laiku nebūs seksa.
Vidējās paaudzes latvieši pārdesmit gados ir piedzīvojuši grandiozu kūleni – no tādas dzīves, ko reiz apliecināja slavenā frāze Padomju Savienībā seksa nav, līdz klajam seksam. Kā cilvēki tiek ar to galā?
Varbūt tā padomju laika atturīgā attieksme pret seksu bija pat labāka nekā pašreizējā, kad intīmajām attiecībām ir norauts noslēpumainības plīvurs! Tiklīdz seksam ir atņemta intimitāte, tā daudz kas no tā burvības zūd. Vai cilvēki šīs seksa pieejamības dēļ ir kļuvuši laimīgāki? Nedomāju vis! Katrai lietai ir jābūt savam zelta vidusceļam.
Vai sievietes pie seksologa dodas biežāk nekā vīrieši?
Man visās darbavietās allaž pirmais seksoloģiskais pacients ir bijis vīrietis, bet vispār abi dzimumi nāk aptuveni vienādā skaitā. Gribu paslavēt Jēkabpils vīriešus, jo strādāju par seksoloģi arī tur. Viņi rūpējas par savu seksoloģisko veselību. Reiz atnāca kāds astoņdesmitgadnieks un gribēja noskaidrot: „Dakterīt, vai es esmu normāls, ja man katru otro dienu ir sekss? Jaunieši saka, ka es esot slims!“ Arī no vīriešiem esmu dzirdējusi līdzīgas domas ‒ ja sieviete menopauzē vēl grib seksu, tad tas nav normāli, viņa ir slima.
Sekss ir atkarīgs ne tik daudz no hormoniem, cik no ķermeņa vispārējā veselības stāvokļa. Dažkārt ar erekciju viss ir kārtībā, bet sirds vairs nespēj turēt. Tāpēc jāseko līdzi visām biomaiņām ‒ cukura svārstībām, ķermeņa elastībai utt. Ir cilvēki, kuriem seksuālā dzīvē ir aktīva līdz sirmam vecumam, līdz pēdējam elpas vilcienam. Nesen uzdūros publikācijai, kurā bija minēti piemēri, ka sievietei var būt pietiekama lubrifikācija līdz 85 vai pat 90 gadu vecumam un attiecīgi viņa var izbaudīt seksu vairākas reizes dienā, sasniedzot orgasmu. Man kā ginekologam bija šoks izlasīt, ka sievietes seksualitāte 85 gados ir identiska tai, kas ir 25 gados. Arī vīriešiem seksuālā aktivitāte var saglabāties visnotaļ ilgi. Jo ilgāk es strādāju, jo vairāk ar šādiem piemēriem saskaros arī savā praksē.
