Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
3. augusts, 2015
Drukāt

Kāda ir zemnieku saimniecību sadarbība ar mednieku kolektīviem? (18)

Foto-ShutterstockFoto-Shutterstock

Atkarībā no gadalaika lauksaimnieki vairāk vai mazāk cieš no mežazvēru postījumiem. Kāda pašlaik ir zemnieku un mednieku kolektīvu sadarbība? Vai tā uzlabojusies pēc Medību likuma grozījumu pieņemšanas un sējumu postījumi samazinās? Kāda nozīme ir pašvaldību medību komisijām, kuras ieteikts izveidot, lai rastu praktisku, labvēlīgāku risinājumu? Par to žurnāls AgroTops izvaicāja zemnieku saimniecību īpašniekus, medību kolektīvu pārstāvjus, valsts un pašvaldību amatpersonas.

Artūrs Dukulis, Alūksnes novada domes priekšsēdētājs, mednieku kluba Babri un mednieku–makšķernieku kluba Ziemeri biedrs:
– Medību komisija ir izveidota un darbojas. Ja rodas kādas sūdzības, izvērtējam, cik tās nopietnas un kas būtu lietas labā jādara. Ja ieinteresētā persona nav apmierināta ar komisijas slēdzienu, tā var to pārsūdzēt pašvaldības vadībai. Pagājušajā gadā gan bija tikai viens tāds iesniegums. Bet šādos gadījumos ir svarīgi, lai lietu izvērtētu vispusīgi, turklāt jāņem vērā, ka arī es nevaru uzmesties par tiesnesi, ja iznāktu domstarpības.

Galvenais jau ir, kādas attiecības izveidojušās starp zemniekiem un mednieku kolektīviem. Ja ir noslēgti savstarpējie līgumi, mednieki cenšas palīdzēt, tiklīdz saimnieks paziņo par mežazvēru nodarījumiem. Tas arī ir svarīgākais sadarbības veids. Īpaši jau tad, ja saimniecības īpašnieks pats ir mednieku kolektīva biedrs. Uzskatu, ka šo problēmu var atrisināt tikai sadarbība. Piemēram, daļā mūsu novada ir pārāk daudz staltbriežu, visiem zināms, kādus zaudējumus tie var sagādāt. Bez šaubām, lielajam graudkopim zaudējumi būs nesalīdzināmi lielāki nekā tur, kur izbradāts neliels kartupeļu lauks. Tas gan nenozīmē, ka nav jāpalīdz arī sīksaimniekam, jo zvērs klaiņo no mazā pie lielā.

Licenču medībām tagad netrūkst. Ko tik esam darījuši! Mūsu mednieku kolektīvs sacēlis torņus pie saimnieku laukiem, pat dežūras esam noteikuši. Bet lauku postījumu un medību problēma ir ļoti samezglota. Tā jārisina tiem, kas pārzina situāciju un saprot, ko dabā drīkst un ko nedrīkst. Liels uztraukums par mežacūkām – ja dikti grib, to problēmu var atrisināt vienā gadā, izšaujot cūku mātes. Vai ar to būsim ieguvuši?

Valters Pētersons, mednieku un makšķernieku kluba Naukšēni valdes priekšsēdētājs:
– Novada pašvaldībā vēl nav izveidota medību komisija, bet nedomāju, ka tā varētu ko īpaši uzlabot lauksaimnieku un mednieku starpā. Zemnieki ir tik dažādi, ir tādi, kam ārpus viņa kūts nekas neinteresē, un ko lai mednieks tad palīdz? Ir saimnieki, kas paši pie savas saimniecības laukiem uzceļ torņus, kad nāk gatava kukurūza, tad to jēga ir labi redzama. Tajās vietās medniekam ar zemnieku parasti nekādi pārpratumi nerodas.

Dzīve dabā ir savstarpēji saistīta. Piemēram, pirms trim četrām aukstajām ziemām pažēlojām mežacūkas, nu no tām vairs nav glābiņa. Tās izrakņā pat zālājus, meklē maijvaboļu kāpurus. Briežu daudz par daudz, bet vēl pirms 6–7 gadiem uzskatīja – ja briežu bars nav lielāks par 15 dzīvniekiem, tad medniekiem licence nepienākas. Bet kas to briežu skaitu spēja noteikt toreiz un kas to objektīvi izdara tagad?

Par Medību likuma grozījumiem domāju: tie vairāk vai mazāk pieņemti tādēļ, lai noveltu smagāko problēmu atbildību no vadošo iestāžu pleciem uz pašvaldībām un medniekiem. Par laimi, mūsu kolektīvā mednieki ir savējie. Ja saimnieka laukiem nodarīti postījumi, pirmais signāls ir medniekiem. Turpretī tos kolēģus, kur puse mednieku kolektīva biedru dzīvo Rīgā vai tikpat tālu, neapskaužam.

Kaspars Kļaviņš, Naukšēnu novada Naukšēnu pagasta SIA Ances īpašnieks:
– Likums jau neizmaina situāciju. Ir tādas svarīgas lietas, ko tas nereglamentē. Pats esmu mednieks, redzu, ka grozījumi neuzliek papildpienākumus nosargāt, uzsveru – nosargāt! – no zvēru postījumiem. Rūjienas novadā ir medību komisija, jēga tai ir, bet vairāk jau šķiet, ka tā domāta, lai saimnieki mazāk sūdzētos Zemkopības ministrijai. Būtiskākais jau laukos ir dabas sargāšanas un lauksaimnieciskās ražošanas kopsakarības, neviens saimnieks taču nedomā, ka daba jāposta! Lieta ir cita – lauksaimnieciskā daļa vairs neatbilst milzīgajai zvēru koncentrācijai. Nupat kaimiņam vilki nokoda divdesmit aitu, man pērn pirms ziemas tikpat daudz. Vienīgais veids, kā apkarot plēsējus, vilkus un lūšus, ir dzinējmedības, bet nu tās aizliegtas. Grūti teikt, vai ar Eiropas svētību vai citu iemeslu dēļ. Kopš dzinējmedības aizliegtas, mūsu apvidū pazudušas stirnas. Ja ir tā kā pašlaik, būtu jāparedz par postījumiem kompensācijas. Igauņiem tādas ir, mums nav.

Aigars Zadiņš, Dundagas novada Dundagas pagasta SIA Gavsene īpašnieks:
– Mežazvēru postījumi lauksaimniecībā un mežsaimniecībā kļūst arvien lielāki. Uzskatu, ka situācija ir dramatiska. Apsaimniekoju aptuveni 600 ha lauksaimniecības zemes, un manā īpašumā ir vairāki simti hektāru meža – lauki atrodas starp meža nogabaliem. Staltbriežiem tur ir zelta dzīve. Labības sējumos postījumi ir iespaidīgi. Tomēr man vairāk sāp sirds par mežiem. Vienīgā koku suga, kas izdzīvo staltbriežu pārbagātības dēļ, ir bērzs. Visu pārējo, tai skaitā egli un priedi, brieži nograuž.

Ar briežiem ir unikāla situācija Latvijas vēsturē. Staltbrieži ir Latvijā ievesta suga, baroniem pietika prāta tos turēt briežu dārzos, tagad tie savairojušies savvaļā. Padomju laikā to visvairāk bija Ventspils rajonā, bet pēc pagājušā gadsimta 70. gadu vējgāzēm brieži izplatījās viscaur. Darbojos biedrībā Zemnieku saeima (ZSA) – esam aktīvi strādājuši, lai ietekmētu Medību likuma grozījumus. Bet tā nav tikai likuma problēma, bet problēmu komplekss, kas samilzis gadu desmitiem. Man ir doma ierosināt ZSA izstrādāt projektu – izveidot meža taku, lai cilvēki redz, kādu to padara briežu postījumi.

Tas tiešām ir dramatiski – mednieku kļūst arvien mazāk, zvēru arvien vairāk. No laukiem daudz cilvēku aizbraukuši. Ja grib izmedīt pārlieko skaitu, nekas neiznāk. Lauksaimnieki uz zvēru postījumiem skatās citādi nekā mežu īpašnieki. Kam pieder tikai meži, to lauku postījumi neuztrauc. Esmu biedrs vienā medību kolektīvā, dēls otrā, bet tas neatrisina jautājumu, kā palīdzēt pašiem sev…

Ir slikti, ka meža īpašnieki, kuriem 90. gados bija diezgan ietekmīga asociācija, tagad sašķēlušies. Kad vajag aizstāvēt kādus būtiskus jautājumus valsts mērogā, viņiem trūkst pārstāvniecības, kas zinātu, ko visvairāk vajag. Arī Dundagas novadā reālas meža īpašnieku apvienības vairs nav. Tas ir rezultāts meža reformām, kas viena pēc otras organizētas neatkarīgās Latvijas laikā.

Valdis Markevics, Saldus novada Zvārdes pagasta z/s Vārpas īpašnieks:
– Apsaimniekoju 200 ha zemes, pamatnozare ir aitkopība ar aptuveni 300 aitu lielu ganāmpulku. Kā jau Zvārdē, meži ir visapkārt, mežs ir arī man pašam, un zvēru netrūkst. No plēsējiem ir arī vilki, bet līdz šim aitām uzbrukuši tie nav. Par drošību jārūpējas pašam. Tāpēc jau vairākus gadus esmu noslēdzis līgumu ar mūsu medību kolektīvu. Mednieki uzmana manus laukus, savukārt es viņiem piedāvāju medībām savas platības. Mednieki ir uzcēluši torņus manas saimniecības teritorijā. Ja mežacūkas sarok pļavas, ar to tieku galā pats, nolīdzinot rakumus. Domāju, ar mednieku kolektīvu ir laba sadarbība, jo par visu var norunāt, bet savstarpējās attiecības nav jākārto ultimāta veidā, tad nu gan nekas labs nevar iznākt.

Juris Lavenieks, Jelgavas novada Vilces pagasta z/s Valneri īpašnieks:
– Pats esmu kļuvis par mednieku, bet savas medību platības iznomāju mūsu mednieku kolektīvam. Man ar viņiem noslēgts līgums, galvenais ir koleģiāla sadarbība. Tā kā esmu novada deputāts, piedalos pašvaldības medību komisijas darbā. Piemēram, ja zemnieks komisijai uzraksta iesniegumu, ka ir zvēru postījumi viņa laukos, izsniedzam medību papildatļaujas. Dzinējmedības it kā aizliegtas, bet pagājušajā ziemā mūsu apkārtnē tās tika rīkotas, jo bija parādījušies vilki. Nu uzradušies arī zelta šakāļi, tas neko labu nesola. Nav viegli, ja ieraugi, ka uz lauka ap simtu liels briežu bars, tad skaidrs, kas aiz tā paliek.

Apsaimniekoju 1000 ha zemes, meži man ir visapkārt, 50–60 ha lauku atrodas meža vidū. Zvēru pārpārēm, tāpēc mednieku kolektīvs sacēlis torņus, sēžam uz gaidi, sargājam sējumus. Ziemā visvairāk jāuzmana rapšu lauki – ja maz sniega, maz kas paliks pāri. Tomēr pēdējā laikā šie postījumi mazinājušies.

Uldis Brūveris, Līvānu novada Rudzātu pagasta z/s Brūveri īpašnieks:

– Neko atzinīgu par sadarbību nevaru teikt. Mednieki vairāk izbraukā tīrumus, nekā aizsargā laukus no zvēru postījumiem. Daudzi zemnieki slēdz līgumus ar mednieku kolektīviem, arī es to esmu darījis, bet labumu neredzu – ja izbraukā laukus kaimiņam, tad pie viena izbraukā arī man. Novadā ir nodibināta medību komisija, bet, ja stingrāk paprasi, lai ko vairāk dara, tad esi sliktais. Ir lietas, kas atkarīgas no mednieku nesaskaņām savā starpā. Neesmu nemaz tik drošs, ka starp tiem, kas braukā apkārt, nav arī malumednieki. Visu jau nosaka cilvēciskais faktors – ja vari saprasties ar medniekiem, tad ir labi, ja ne, tad nekā. Zvēri ir un būs, un, ja man ir 330 ha apsaimniekojamās zemes un ap 300 liellopu, slaucamas govis un ataudzējamās teles, tad svarīgi, lai būtu pēc iespējas mazāk zaudējumu mežazvēru dēļ. Sava ietekme tam, ka daudzi saimnieki mūsu apvidū apgūst neiekoptās teritorijas, tātad zvēri pārvietojas citur, kur viņus mazāk traucē.

Jānis Baltačs, Neretas novada Mazzalves pagasta z/s Rimšāni īpašnieks:

– No 230 ha apsaimniekojamās zemes 60 ha audzēju griķus. Vēl jau no mežacūkām ir miers, jo griķu laukā tām nav ko darīt. Kad tie nāk gatavi, tad gan klāt kā likts, un uz brūnganā griķu lauka cūkas medniekam pat grūti ieraudzīt. Rēķinos, ka no griķu sējuma 3–4 ha jānoraksta zaudējumos. Esmu noslēdzis līgumu ar mednieku kolektīvu. Kad ziņoju, ka zvēri parādījušies, mednieki apbraukā laukus, uzmana, kas notiek. Mūsu apvidū, protams, ir arī aļņi, brieži, tie jaunaudzēs nograuž jaunos kociņus.

Jānis Bārs, Zemkopības ministrijas Meža departamenta meža resursu un medību nodaļas vecākais referents:

– Nevaru apgalvot, ka visur lauksaimnieku un mednieku sadarbība uzlabojusies, bet, pieņemot Medību likuma grozījumus, esam uzklausījuši visas ieinteresētās puses un ņēmuši vērā to argumentus. Domāju, medību koordinācijas komisijas, kur tās izveidotas, tomēr uzlabo šo sadarbību.

Tagad nav atļautas plēsēju dzinējmedības, jo Eiropas Savienībā vilks un lūsis ir gluži vai svēto kārtā. Tomēr mums ir Silavas zinātnieka Jāņa Ozoliņa pētījums, kas ar zinātniskiem datiem pierāda, ka meža dzīvnieku populācija valstī ir pārmērīga, un tas palīdz argumentēt medību prasības.

Ministrijā esam domājuši par problēmu, kā panākt medību saimniecības attīstību, proti, lai gan lauksaimnieks, gan mednieks būtu ieinteresēts, lai medījums kļūtu ienesīgs. Tā būtu kažokādu un medījuma gaļas pārstrāde kā līdzvērtīga medību papildnozare. Par pirmo soli var uzskatīt viena miljona eiro atbalstu saldētavu iegādei. Kaut arī tas ir piliens jūrā, sākums ir. Rīkojam arī seminārus, lai mācītu medniekiem, ko iesākt ar medījumu, jo pašpatēriņš vien nerisina medību saimniecības attīstību valstiskā mērogā.

Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu

Pievienot komentāru

Komentāri (18)

  1. blefotājs J.Bārs varētu ielikt atsauci uz Ozoliņa it kā teikto “ka meža [plēsēju] populācija valstī ir pārmērīga”

    bet to viņš nevar izdarīt, jo patiesībā Ozoliņš, lūk, ko saka šajā jautājumā:

    “Medīt vai nemedīt – tas lai paliek starp vilku un lūšu medītgribētājiem un pretiniekiem. Ar lielo plēsēju monitoringu strādājošo pētnieku uzdevums ir noskaidrot, cik tālu medības pieļaujamas. Pašreizējie dati apstiprina, ka esošā vilku un lūšu medību slodze no bioloģiskā viedokļa ir pieļaujama, bet nekas slikts nenotiktu, ja tā būtu arī mazāka. Vienīgie ierobežojumi, kas man liekas būtiski, attiecas uz savvaļas dzīvnieku piebarošanu. Visas sugas ir savstarpēji saistītas – piebarojot vienu sugu, tā tiek ietekmēta un skaits var palielināties, taču atsevišķos gadījumos var samazināties citu sugu dzīvnieku daudzums. Tā tiek kropļotas sugu savstarpējās attiecības.”

  2. “Latvijas vidusmēra mednieks pat ar medību vadītāja kvalifikāciju noteikti nav profesionālis savvaļas populāciju apsaimniekošanā” – Jānis Ozoliņš

    🙂

    saskaņā ar vilku monitoringu: pēc vilku medību sezonas Latvijā ir 200-300 vilku un katru gadu apšauj 43% no Latvijas vilku populācijas , bet medniekiem-kolhozniekiem tas viss ir nepietiekami – vajag vēl vairāk vilkus šaut, jo viņi ir ‘ļoti ļoti savairojušies!!!’

    tiešām, nav slimāka un trulāka lopiņa mežā par Latvijas mednieku
    🙂

    • dikti jau liels dirsejs tu esi Atbildēt

      ja tu kā es butu vienā piegājienā zaudejis 35 kazas (kaimiņš 6 govis) tad tu nez vai butu ar mieru vilkus aizstavet. nu nav mums tie klaiņojošie suņi uz ko norakstit bet 9 vilku baru pats redzeju savā pļavā. un mednieki plāta rokas jo ir tik 2 licenzes uz vilkiem. un ko tagad? nu nošāva viņi ziemā tos 2, bet tulit tulit kuru katru dienu vilcenes sāks mācit medit vilcēnus un līdz pat vēlam rudenim es nezināšu cik lopi pam paliks ganibās beigti un cik atgriezisies mājās vakarā

      • pirmkārt, dirsēj, paskaties spogulī
        otrkārt, kad un kur tās 35 kazas nokoda?
        treškārt, “uz vilkiem 2 licenzes”? vēl ko padirst gribēji?
        ceturtkārt, Latvijā ir ~ 4 500 aitu ganāmpulki un vilku 30-50 nokostās aitas (pārējās ir suņu nokostas) skar tikai dažus ganāmpulkus – līdz ar to vilku uzbrukumi NAV realitāte vairumam aitkopju
        piektkārt, ar 30-50 aitām nepietiks lai vilki apmācītu jaunos medīt, kur nu vēl uz aitām apmācīt kā medīt briežus, stirnas, aļņus, cūkas vai bebrus
        🙂

        saved savu putru paurī kārtībā pirms ko skrien komentēt publiskajā telpā, apkostais dirsēj 🙂

  3. mednieku-kolhoznieku dezinformācijas par ĀCM kontekstā jāatgādina dažas pamatlietas:

    1) ja salīdzina ar 2005. gadu, kad Latvijā bija uzskaitītas 47K mežacūkas (tagad 55K), 111K stirnas (tagad 130K), 28K brieži (tagad 53K), 14K aļņi (tagad 21K), 67K bebri (tagad 74K), tad toreiz tika nokostas 9 aitas, 5 kazas, 6 liellopi (nešķirojot – suņi vai vilki).

    Tātad barības vilkiem & lūšiem ir pietiekami – un viņi labāk medī savvaļas dzīvniekus nekā mājlopus.

    2) vilks ir pašregulējoša suga – jo vairāk šaus , jo vairāk būs pāru ar mazuļiem (kurus taču ‘vedot aitās lai medīt apmācītu!’). Starp citu, ko liekulīgā bļāvēja Galkina klusē par klaiņojošo suņu apkošanu (kuri ir drauds aitu ganāmpulkiem)?

    3) Latvijā ir ~4 500 aitu ganāmpulki un vilku 30-40 nokostās aitas (pārējās ir suņu nokostas) skar tikai dažus ganāmpulkus – līdz ar to vilku uzbrukumi NAV realitāte vairumam aitkopju.

    4) vilks varēs pastāvēt un veikt ekoloģiskās funkcijas mežā tikai tad, ja ne centa zaudējumu nebūs nevienam aitkopim? par suņiem un aitām jādomā saimniekiem savlaicīgi – tas saucas ‘atbildība par saviem mājdzīvniekiem/lopiem’. Pašlaik pēc medību sezonas paliek 200-300 vilku, bet medību sezonai sākoties jūlija vidū ir ~ 500-600 (lai veiktu ekoloģiskās funkcijas mežā minimālais vilku skaits ir 700 visu cauru gadu)

  4. nedaudz varētu pakavēties pie mednieku darbības ekonomiskajām sekām jeb zaudējumiem, kurus rada vēlme palielināt pārnadžu skaitu un līdz minimumam samazināt vilku un lūšu skaitu.
    Pārāk lielās stirnu, staltbriežu u.c. populācijas izraisa autoavāriju pieaugumu uz ceļiem, kas noved arī pie cilvēku nāves, savainojumiem un bojātām mašīnām – un tas bija zināms jau iepriekš, ka līdz ar šādu medību politiku pieaugs stirnu, staltbriežu, mežacūku u.c. skaits un ka tas neizbēgami novedīs pie autoavāriju pieauguma.
    2009.gadā Ceļu policijā reģistrētie dati par ceļu satiksmes negadījumiem ar dzīvniekiem uzrādīja, ka pavisam notikuši 473 negadījumi un 18 gadījumi ar cietušajiem, kā rezultātā 2 cilvēki gājuši bojā un 23 ievainoti.

  5. 2013. gadā apdrošināšanas kompānijā BALTA tika reģistrēti 660 gadījumi, kad pieprasīta KASKO kompensācija par auto bojājumiem, kas nodarīti sadursmē ar meža zvēru. Pēc Valsts policijas datiem 2013. gadā šādos negadījumos bojā gājuši 2, bet cietuši 40 cilvēki.
    1948.gadā mednieki Latvijas mežos palaida 35 jenotsuņus, kuru kažokos atradās arī ērces, kas bija inficētas ar encefalītu un Laima slimību. 2013.gadā ar ērču encefalītu Latvijā saslimuši 365 cilvēki, bet ar Laima slimību – 454 cilvēki.
    Pēc Latvijas valsts mežu atskaitēm redzams, ka pārnadžu izraisīto jaunaudžu bojājumu apjoms 2013.gadā ir sasniedzis 4762 hektārus, bet, lai mazinātu bojājumu apjomu, tiek veikta jaunaudžu apstrāde ar repelentiem, kas 2013. gadā izmaksāja 272 tūkstošus latu. Kopumā pēdējos trijos gados LVM repelentiem ir iztērējuši 700 tūkstošus latus.
    Viena hektāra nopostītas jaunaudzes atjaunošanas izmaksas ir 700-800 lati, līdz ar to 4762 hektāru atjaunošana izmaksā 3.3-3.8 miljonus latus (4.6-5.3 miljoni eiro)

    Nemaz nevajag atgādināt par mežacūku, stirnu un briežu nodarītajiem zaudējumiem lauksaimniekiem, no kuriem viņiem jau nelabi metas. Piemēram, Laurim Saliņam no Vietalvas Pļaviņu pusē mežacūkas vienā pašā sezonā radīja 300 tūkstošu latus lielus zaudējumus. Mednieku kolektīvos nostāja šajā jautājumā ir nelokāma kā miets – zemnieki paši vainīgi, ka nemāk sarunāties ar mednieku klubiem.

  6. Vilki un lūši vienmēr ir bijuši Latvijas mežu ekosistēmas neatņemami un neaizvietojami dalībnieki, ko nevarētu teikt par tā saucamo “medību tradīciju”, jo medību tiesības Latvijā vēsturiski ir bijušas svešzemju kungiem (vācieši, zviedri, krievi), bet latvieši varēja piekopt vien malumedības. Pa īstam legalizēties un izvērsties latviešu malumednieki varēja pavisam nesenā pagātnē – Padomju Savienībā. Tie viņiem bija zelta laiki, kas ļāva attīstīties visatļautības sajūtai un negausībai, kuras izpausmes pašreiz var novērot ekstrēmi sadrumstalotajā medību “saimniecībā”, kas no 950 medību klubiem 2000.gadā sašķēlās līdz 1440 klubiem 2010.gadā ar vidējo platības lielumu 27 km2 (~5×5 km) un 15 medniekiem klubā.

  7. Pietiek tikai parādīties vilku pārim, lai uzreiz atskanētu gaudu dziesma, ka vilki “iztīra” vairākus ekstrēmi sīkos medību iecirkņus, kuros resnie un slinkie šāvējonkuļi grib ierīkot briežu un mežacūku fermu, lai mednieks-kolhoznieks katru reizi, kad ieiet mežā, varētu ko nošaut pie barotavas. Bet kāds tam visam ir sakars ar ekoloģiju? Vai negausība un slinkums ir pietiekams pamats, lai vilkiem un lūšiem atņemtu dzīvību?

    Ilggadējais specvienības komandieris Jānis Kušķis pēc tam, kad kādu laiku bija pavadījis mednieku asociācijā, savā spriedumā bija lakonisks: „To kompāniju vada kaut kāds muļķīgs azarts nogalināt.” Un nevar nepiekrist, jo ētisks mednieks necenstos dabu pārveidot kolhozā un neapšautu vilkus un lūšus, bet gan kā pašsaprotamu lietu pieņemtu, ka medības nebūs sekmīgas katru reizi, kad viņš ieies mežā. Ja kāds grib 100% garantiju, tad lai iet pēc gaļas uz lielveikalu.

  8. padomju mednieka raksturīga iezīme ir zooloģisks naids pret vilku kā kaitēkli, kas visuzkrītošāk izpaužas vilku mazuļu slaktēšanā. Līdz 2013.gada oktobrim no 113 nomedītajiem vilkiem 74 bija vilcēni; tātad nošauti tika divarpus līdz piecus mēnešus veci vilku mazuļi.

    Tāpat neaprakstāms prieks pārņem, kad martā izdodas nošaut vilku mammu ar vēl nedzimušiem mazuļiem vēderā

  9. Polijā jau kopš 1998.gada pastāv vilku medību liegums un 2009. gada uzskaite uzrādīja 543 – 687 vilkus, kuri dzīvoja 117 – 129 ģimenēs.

    ASV Jeloustonas nacionālajā parkā, kas pēc platības ir Kurzemes lielumā un kur arī nenotiek vilku medības 2008.gadā dzīvoja 124 vilki, no kuriem vairojās tikai 6 pāri.

    Bet Latvijā, kur pastāv maksimāla medību slodze, mazuļi dzimst 70% pieaugušo vilceņu.
    bet velti cerēt, ka vilku nīdēji spētu izdarīt adekvātus secinājumus

    starp citu, Jeloustonas nacionālo parku katru gadu apmeklē 3 miljoni tūristu – vēl nav dzirdēts par vilku uzbrukumiem – un vietējai ekonomikai katru gadu ienākumi 70 miljonu dolāru apmērā

    • tu pats sev runā pretim Atbildēt

      pēc taviem datiem sanāk ka uz mazo latviju ir tikpat vilku cik uz lielo poliju, tas ir stipri par daudz lai kā tu pēc tam censtos argumentēt viņu nešaušanu

      • paklau, tu vispirms loģikas pamatkursu apgūsti – pēc tam steidzies savu glupību publiski demonstrēt

        1) vilki nav izplatīti visā Polijas teritorijā
        2) kā 200-300 vilki pēc medību sezonas ir “tik pat daudz” kā 600-700 vilku visu cauru gadu? Polijas vilki ir vienmērīgāk sadalīti pa vecuma grupām, nav tik liels jaundzimušo vilku īpatsvars un mazāk vairojas + jaunie vilki, kad meklē jaunas teritorijas bieži vien iziet ārpus Polijas robežām (kur tos parasti apšauj – kā Slovākijā vai Baltkrievijā)
        +
        tagad Polijā ir 900-1000 vilku
        3) Polijā vilki atšķirībā no Latvijas pilda savas ekoloģiskās funkcijas meža ekosistēmā

  10. vilkus medījot 43% apmērā (kas saskaņā ar pētnieku atzinumiem būtu jānoved pie vilku skaita samazināšanās, jo vilki spēj paciest ~30…35% medību slodzi) visas pārmērības var ‘kompensēt’ 15-30 vilku pāri kas ienāktu no kaimiņzemēm kur vilkus mazāk intensīvi apšauj – LT, EE, RU.

    Pierobeža ir 1 200 km garumā un pareizinot ar vidējo attālumu (kuru veic jaunie vilki pēc tam, kad atdalās no savas sākotnējās ģimenes līdz atrod brīvu teritoriju un partneri), kas ir ~100 km …. sanāk 120 000 km2 liela teritorija (no kuras Latvijā var ienākt kaimiņu vilki) – tā ir 3 līdz 4 reizes lielāka teritorija nekā viss vilku areāls Latvijā (30 – 40 tk km2)

    tātad 15-30 pāri nodrošina ka jebkurā gadījumā medījot 9 mēnešus ‘vilku grāmatvedība’ būs kārtībā! ideāla sistēmiņa priekš medniekiem & birokrātiem

  11. un vilki vēl lielu daļu klaiņojošo suņu apkož – tātad, sanāk sava veida ‘profilaktiskais pasākums’ priekš aitkopjiem (un medniekiem arī) … bet par to viņi liekulīgi klusē, jo ‘atkal neko nezina’!!!

  12. Eiropas Savienībā vilks un lūsis ir gluži vai svēto kārtā. Tomēr mums ir Silavas zinātnieka Jāņa Ozoliņa pētījums, kas ar zinātniskiem datiem pierāda, ka meža dzīvnieku populācija valstī ir pārmērīga, un tas palīdz argumentēt medību prasības.
    +++

    tātad nedaudz realitātes – pēc medību sezonas aprīlī Latvijā ir 200-300 vilku. Kad sākas sezona jūlija vidū – aptuveni 500…600 vilku. Medību kvota 300 vilku jau 2 gadus pēc kārtas. Pietiek ar 15-30 vilku pāriem, kas ienāk no kaimiņiem, kur vilkus nešauj tik brutāli lai nosegtu visas pārmērības un blefotu, ka Latvijas vilki ‘turot medību intensitāti’ un ka vilku grāmatvedība ir pilnīgā kārtībā.

    Aitkopji norāda, ka par vilkiem daudz lielāku postu nodara klaiņojoši / kaimiņu suņi – piemēram, 2012. gadā no 170 nokostiem mājlopiem vismaz 143 bija suņu nokosti, bet 2013.gadā no 174 – vismaz 129
    tikai lieta tāda, ka VMD Medību daļa (Rīgas kantoris), kas sastāv no 2 medniekiem un vienas tantiņas publiski visas suņu nokostās un savainotās aitas piedēvē vilkiem – lai ‘pamatotu’ kvotas lielumu, kuru mednieki 9 mēnešus cenšas izpildīt

  13. runāju par tematu ar pašiem medniekiem Atbildēt

    nu es negribu būt medibu kolektīvā, pa mežiem dauzities… man pietiktu ja varetu apšaut tos kas uz manas zemes plosās, bet likumi neļauj. mednieki saka nu ka vajadzetu zemju īpašniekiem ļaut kopā ar viņiem medit bet tas ar nav risinājums, jo kurš tad dos savu ieroci tagad citam, un ja kas notiks tad sēdēs abi?
    principā mani apmierinātu ja man ļautu turēt ieroci un apšaut manā pļavā liekos, bet likumdevēji nekad uz to nepiekritīs, jo tiem ka tik ieročus nevienam nedot, tagad pat gāzes pistoles jāreģistrē, murgs kautkāds.

  14. nekāda tā sadarbiba nav Atbildēt

    noslēdzu ar viņiem līgumu, bet vilki kā plēsa kazas tā plēš, cūkas kā uzraka laukus tā uzrok. brieži stirnas no;ed govim domāto barību…. nu atnāk pasēž, standartā tieši tad nekas nenotiek. zvēru vienkārši jau ir par daudz, bet vairāk medit nevar jo licenži skaits ierobežots

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga -2.2
Alūksne -5.4
Daugavpils -6.5
Saldus -4.1
Liepāja -2.2
Jelgava -4.8
Ventspils +0.4
Limbaži -5
Madona -5.5
Rēzekne -5.9
Draugiem Facebook Twitter Google+