Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
17. februāris, 2012
Drukāt

Kādā valodā runā ar kaimiņu?

valoda

– Var jau Latvijā dzīvot, neprotot valodu, bet vai tā būs pilnvērtīga dzīve? – retoriski jautā baltkrieviete Nadežda Smišļajeva. Viņa jau divdesmit septiņus gadus dzīvo Latvijā un ir teicami apguvusi latviešu valodu. Tā domā vairākums cittautiešu mūsu valstī.

 

 

Pirms dažiem gadiem Latviešu valodas aģentūras veiktajā pētījumā uz jautājumu: vai Latvijas iedzīvotājiem būtu jāprot latviešu valoda? – 81 procents aptaujāto, kam dzimtā ir krievu valoda, atbildēja apstiprinoši. Par galvenajiem iemesliem, kāpēc jāprot valsts valoda, viņi minēja praktisku nepieciešamību sazināties ikdienā, iespēju pilnvērtīgi piedalīties sabiedriskajos procesos, nepieciešamību pēc vienas saziņas valodas, kuru prot visi valsts iedzīvotāji, kā arī cieņas izrādīšanu pret valsti, kurā dzīvo. Aptaujā noskaidrots, ka labāka latviešu valodas prasme ir jauniešiem vecumā no 17 līdz 25 gadiem. Pārējās vecuma grupās zināšanas ir mazākas, tomēr arī tajās vērojama valsts valodas prasmes uzlabošanās.

Un tomēr, kāpēc mēs šo
brīd esam pie referenduma sliekšņa, lai lemtu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai? Šoreiz nerunāsim par politiskajiem motīviem, bet gan par valsts valodas apguvi.

Vai valsts līmenī ir darīts viss iespējamais, lai cittautieši Latvijā apgūtu latviešu valodu? Un, ja prot latviešu valodu, tad kāpēc ikdienā nerunā valsts valodā? Nejūt nepieciešamību to darīt? Kautrējas par izrunu?

Bieži vien dzirdēti pārmetumi, ka mēs, latvieši, neļaujam viņiem runāt latviski, jo paši pārejam uz krievu valodu, kolīdz jūtam, ka sarunu biedram latviešu valoda sagādā grūtības. Taču reizēm nav citas iespējas. Piemēram, pie manis atnācis santehniķis Saša, viņš pirms divdesmit pieciem gadiem no Krievzemes ir pārcēlies uz dzīvi Latvijā un joprojām ne vārda neprot latviski, taču man svarīgāka šķiet kanalizācijas caurules salabošana, nevis latviešu valodas mācīšana. Saša arī paskaidroja: ja nedzīvotu Olainē, kur lielākoties mīt krievu valodā runājoši ļaudis, viņš noteikti būtu sajutis nepieciešamību iemācīties latviešu valodu.

 

Nauda seko kursantam

Pastiprinātu nepieciešamību pēc valsts valodas apguves ir radījusi ekonomiskā krīze. Sak, nav sliktuma bez labuma. Lai atrastu jaunu darbu, ir nepieciešama apliecība par latviešu valodas prasmi. Bezdarbniekiem valodas kursus nodrošina Nodarbinātības valsts aģentūra. Šim nolūkam līdzekļi tiek ņemti no valsts valodas apmācības speciālā budžeta, kā arī piesaistot Eiropas Savienības struktūrfonda maksājumus. Kopš pagājušā gada šajā apmācībā ieviesta kuponu sistēma. Bezdarbnieks no Nodarbinātības valsts aģentūras saņem kuponu (maksimālā summa ir 250 lati) un pats izvēlas reģistrētu izglītības iestādi, kurā divu mēnešu kursos apgūs valsts valodu. Katru mēnesi viņš saņems 70 latu stipendiju.

 

– Iespēju apgūt valsts valodu ik gadu izmanto vairāki tūkstoši bezdarbnieku, bet rekordliels skaits – 8339 – bija 2010. gadā, kad vajadzēja piesaistīt papildu līdzekļus, – stāsta Nodarbinātības valsts aģentūras mācību nodaļas vadītāja Eva Lossane.

 

Pēc valodas kursu beigšanas ir jākārto eksāmens, ko rīko Valsts izglītības satura centrs. Valodas apguvi vērtē trīs līmeņos – A, B un C. Katrs kursants izvēlas to līmeni, kāds nepieciešams viņa profesionālajai darbībai. Bezdarbnieku lielākā daļa apgūst zemāko un vidējo valodas prasmes līmeni.

– Valsts iegulda lielus līdzekļus, lai mazākumtautību pārstāvji pienācīgi apgūtu latviešu valodu, tie ir miljoni latu. Atliek vien pabrīnīties, ka vēl aizvien tik daudziem ir nepieciešams apgūt valsts valodu. Lielākoties valodas eksāmena rezultāti ir labi, nedaudz sliktāki tie ir Latgales pusē, jo valodas prasmi ietekmē vide, kurā dzīvo. Ja mācās tikai kursos, bet ikdienā latviski nerunā, jo nejūt nepieciešamību, tad arī panākumi nav tik spoži. Nevienam nepatīk darīt to, kas ir uzspiests, tāpēc arī valodas apguvē radīta sistēma, ka nauda seko kursantam un katrs pats izvēlas, kur mācīties. Lai nerastos sajūta, ka Nodarbinātības valsts aģentūra kaut ko uzspiež. Neviens ar varu netiek iesaistīts valodas mācīšanā, tas notiek pēc brīvprātības principiem. Pirms kāda laika rīkojām bezmaksas kursus arī nodarbinātajiem, kam darbā samazināta slodze, bet tas bija kā krīzes laika pasākums. Daudzi izvēlas apgūt valsts valodu mūžizglītības programmā, kas tiek finansēta no Eiropas Savienības struktūrfonda līdzekļiem, – teic Eva Lossane.

 

Iedrošināt runāt
PelseIveta17

Kāda mazākumtautību pārstāvjiem ir attieksme pret latviešu valodas apgūšanu, ņemot vērā ekskluzīvo iespēju – mācīties par velti un vēl saņemt stipendiju, vaicāju Ivetai Pelšei, kas vadījusi valsts valodas apmācības kursu nodarbinātības mācību centrā “Komin”.

– Mani kursanti mācījās latviešu valodu ar apziņu, ka tā jāprot, lai atrastu darbu un varētu strādāt. Tikai viens no viņiem pauda ilūziju, ka krievu valoda kļūs par otru valsts valodu. Vadīju nodarbības divām grupām, vienā bija desmit, otrā – astoņi kursanti. Lai nokārtotu zemākā līmeņa valodas apguves eksāmenu, jāprot pastāstīt par sevi un izpildīt darba pieteikuma anketu. Valodas vidējā līmeņa pretendentiem jāprot labi runāt latviski, bet, ja vēlas apgūt augstāko pakāpi, tad valsts valoda jāprot gandrīz tikpat labi kā dzimtā. Es mācīju zemāko un vidējo valodas prasmes līmeni. Mācības noritēja intensīvi katru dienu, kopskaitā 120 akadēmiskās stundas. Ar nodarbībām vien nepietika, vajadzēja mācīties arī mājās. Pēc kursu beigšanas daudzi izteica vēlēšanos turpināt mācīties, lai nostiprinātu apgūto. Tiem, kas dzimuši un auguši Latvijā, valsts valodas pamatzināšanas ir, citāda aina paveras ar iebraucējiem. Daudzi no viņiem jau bija apmeklējuši valodas kursus, bet nesistemātiski, un, ja nav vides, kur runāt latviski, visa mācīšanās vējā. Sarežģītāka ir gramatikas apguve, vārdu galotnes, garumzīmes, teikumu konstrukcija. Man bija patīkami vērot, ka ar laiku cilvēki atvērās, sāka runāt latviski. Svarīgākais – radīt drosmi runāt, kaut arī nepareizi. Viena lieta – mazākumtautību pārstāvji pabeidz kursus un nokārto valodas eksāmenu, otra – reālais valodas lietojums. Ja tas izpaliek, kursos iegūtais izplēn un ieguldītie valsts līdzekļi ir palaisti vējā, – uzskata Iveta.

 

Iemācās un aizbrauc

Laimdota Kļaviņa ir uzkrājusi ilgu gadu pieredzi, mācot latviešu valodu cittautiešiem. Deviņdesmito gadu sākumā bija iespēja darbavietā bez maksas un darba laikā apgūt valsts valodu. Laimdota tolaik strādāja kinofilmu iznomāšanas kantorī un vienlaikus mācīja valodu kolēģiem, kas nerunāja latviski. Zinību biedrība viņai maksāja atlīdzību par šo darbu. Laimdota atceras, cik priecīga pēc kādas nodarbības bijusi mašīnrakstītāja Vaļa, kas veikalā varējusi pārdevējai latviski pajautāt, vai maize ir svaiga. Vēlāk Laimdota vadījusi valodas kursu nodarbības, bet tagad pasniedz privātstundas.

– Pirms desmit gadiem cittautieši lielākoties mācījās latviešu valodu, lai varētu naturalizēties. Tolaik daudzi tā skaisti teica: gribu piederēt Latvijas valstij.

 

Patlaban es diviem vīriešiem mācu valodu, lai viņi iegūtu Latvijas pilsonību un varētu aizbraukt no mūsu valsts. Dīvaini skan, ka mācās valsts valodu, lai baudītu labumus, ko sniedz piederība Eiropas Savienībai.

 

Viens no viņiem ar ģimeni jau četrus gadus dzīvo Vācijā, beidzot ir sapratis, ka lielākas darba iespējas paveras, ja iegūta Latvijas pilsonība. Esmu novērojusi, ka tie, kas paši maksā par valodas kursiem, izrāda lielāku vēlēšanos to apgūt. Ikvienam cittautietim jāpārvar iekšējā barjera, lai sāktu runāt latviski. Domāju, ka tad, kad viņi saņem apliecību par valodas prasmi, rodas lielāka uzdrošināšanās runāt valsts valodā. Motivācija iemācīties valodu var būt dažāda. Kāds mans students vēlējās iemācīties labi runāt latviski tāpēc, lai varētu pateikties ārstam, kas viņu pēc avārijas pa daļām salicis kopā, – stāsta Laimdota.

 

Palīdzēt nosargāt

RutaKarklina-akMuzeoloģe, Krišjāņa Barona muzeja vadītāja Rūta Kārkliņa jau piecpadsmit gadus vada latviešu valodas kursus kultūras un izglītības centrā “Mirte”. Pie viņas ceļu rod arī tie, kas vēlas ņemt privātstundas.

– Ir jāmīl tas, ko dara. Ar varu nevienam latviešu valodu nevar ieliet galvā. Esmu pārliecināta, ka tie, kas patiešām vēlējušies, valsts valodu ir apguvuši, jo iespēju bijis daudz. Bezdarbniekus māca par velti, bet arī pārējiem par kursiem nav jāmaksā astronomiskas summas. Par desmit nodarbībām grupā jāmaksā 40 lati. Ja cilvēks atbraucis dzīvot uz Latviju un valodu sāk mācīties no nulles, nepieciešams gads, lai apgūtu valodu. Mani uzmeklēja no Maskavas iebraucis pāris, kas vēlējās iemācīties mūsu valodu, un jau pēc trīs mēnešiem sieva sāka runāt latviski.

Ar ārzemniekiem ir vieglāk, viņiem jau lielākoties pūrā ir viena vai divas svešvalodas, tāpēc atliek vien izstāstīt sistēmu, kā mācīties latviešu valodu, un pārējo ārzemnieki paveic paši, jo raduši mācīties patstāvīgi. Nesen pie manis nāca kāda japāniete, kas, apprecējusies ar latvieti, tagad dzīvo Vašingtonā. Kad viņa bija ieradusies Latvijā, vēlējās apgūt latviešu valodu, lai varētu saprasties ar vīramāti. Japāniete mēneša laikā iemācījās tik daudz, cik viens otrs nespēj apgūt gada laikā.

Daudzi mani privātskolnieki nāk no jauktajām ģimenēm, kur viens no vecākiem ir latvietis. Kad jautāju: kāpēc ģimenē nav iemācījies valodu, jaunietis atbild, ka mājās neviens negribot ar viņu runāt latviski. Tad lūdzu, lai pie manis atnāk tas, kurš ģimenē prot latviešu valodu, es izskaidrošu metodiku, kā mācīt, taču parasti neviens nenāk.

Reiz ieradās niknuma pilna sieviete, kas mācīties valsts valodu sākusi aiz dusmām. Valodas nezināšanas dēļ viņa bija zaudējusi darbu, naudu un arī dzīvokli. Pēc kursiem šķīrāmies draudzīgi, jo viņa beidzot saprata, ka nevar savās personiskajās nelaimēs vainot Latvijas valsti. Krievu jauniešiem, pasniedzot valodas privātstundas, stāstu: apgūstot latviešu valodu, jūs palīdzat nosargāt šo reto valodu, kurā runā tikai divi miljoni ļaužu. Neviens neliek krieviem mainīt identitāti, vienīgi prast latviešu valodu, – noteic Rūta.

 

Pārkost riekstu
PavelsNazarovs

Šogad visiem vidusskolas beidzējiem būs jākārto vienāds valsts centralizētais eksāmens latviešu valodā. Tas attieksies arī uz tiem skolēniem, kam latviešu valoda nav dzimtā. Tas ir viens no iemesliem, kālab Rīgas Purvciema vidusskolas 12. klases skolnieks Pāvels Nazarovs apmeklē latviešu valodas privātstundas.

– Apzinos, ka man ir problēmas ar latviešu valodas gramatiku, un vēlos arī iemācīties labāk runāt. Lielākā daļa no maniem klasesbiedriem pēc skolas beigšanas domā braukt uz ārzemēm, taču es gribu dzīvot un strādāt Latvijā, tāpēc man nepieciešams labā līmenī apgūt valsts valodu. Es brīvdienās apmeklēju volejbola tiesneša kursus, jo vēlos tiesāt spēles, un arī tur būs nepieciešama latviešu valodas prasme. Savu nākotni vēlos saistīt ar sportu, gribētu būt vai nu treneris, vai sporta menedžeris, – par saviem nākotnes nodomiem raitā latviešu valodā stāsta Pāvels.

 

Marina_JakovenkoKad sarunājos ar salona “Matu meistari” manikīri Marinu Jakovenko, tikai viegls akcents liecina, ka latviešu valoda nav viņas dzimtā.

– Zinu, ka Latvijā daudziem pietiek ar to, ka var latviski pateikt “labdien” un “sveiki”. Man tas šķiet dīvaini – dzīvot Latvijā un nesaprast, ko latvieši runā. Es latviski runāt iemācījos jau bērnībā, kad spēlējos pagalmā kopā ar latviešu bērniem. Ja es to nebūtu apguvusi mazotnē, tad noteikti iemācītos skolā. Es taču nevarētu apkalpot savus klientus, ja nerunātu valsts valodā. Lai arī manu kolēģu vidū ir krievi, mēs darbā savā starpā sarunājamies latviski. Tiem, kuri darbā var atļauties nerunāt valsts valodā, nav intereses mācīties valodu. Mans tēvs strādāja kolektīvā, kur visi sarunājās krieviski, tāpēc latviešu valodu neiemācījās. Kad divus gadus nekur nestrādāju, jutu, ka latviešu valoda sāk aizmirsties. Daudzi latviešu jaunieši neprot krievu valodu, un nezinu, kā tad es ar viņiem varētu sapraties. Katram cilvēkam jāprot ne tikai dzimtā valoda, bet arī tās valsts valoda, kurā dzīvo, un vēl kāda svešvaloda, lai nepazustu pasaulē, – ir pārliecināta trīsdesmit vienu gadu vecā Marina.

 

NadezdaSmislajeva

Nadeždas Smišļajevas dzimtene ir Baltkrievija, bet par dzimtajām valodām viņa sauc divas – baltkrievu un krievu valodu. Viņa strādā tulkojumu birojā “Eglītis un partneri”. Uz Latviju pirms divdesmit septiņiem gadiem Nadeždu atveda esperanto valodas pasākums, kurā viņa iepazinās ar savu nākamo vīru.

– Ja ir stimuls, tad ikviens var iemācīties latviešu valodu. Ja trūkst motivācijas, tad sākas atrunāšanās, ka nav laika vai nav iespēju to apgūt. Sākot dzīvot Latvijā, īpaši nejutu vajadzību runāt latviski. Dzīvojām Aizkrauklē, tolaik to sauca par Stučku, visapkārt skanēja krievu valoda. Es pamācījos latviešu valodas kursos, bet neko daudz no tiem neieguvu. Latviešu valodu pa īstam sāku mācīties ziņkārības dēļ. Minskā biju studējusi angļu un franču filoloģiju, kāpēc tad neiemācīties vēl vienu valodu? Pašmācības ceļā lauzos cauri konjugācijām, deklinācijām, noteiktām un nenoteiktām galotnēm. Secināju, ka latviešu valoda ir matemātiska, tās struktūra balstīta uz loģiku. Ja zina valodas sistēmu, rieksts ir pārkosts. Latviešu valodā vārdus raksta un izrunā vienādi, nav kā franču valodā, kur rakstītais un runātais nesakrīt. Domāju, ka Latvijas iedzīvotāji, kuri neprot valsts valodu, paši sevi apdala, jo zaudē dzīves kvalitāti. Vienīgais – man vēl aizvien grūti izrunāt vārdu “ērkšķ-ogas”, – nosmaida Nadežda.

 

Valodu apgūst, 
bet nerunā

Druviete_LETASaeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēde Ina Druviete ir pārliecināta, ka valsts ir darījusi visu vai gandrīz visu, lai mazākumtautību pārstāvji apgūtu latviešu valodu. Lielākā problēma ir tā, ka valsts valodas apguve neiet roku rokā ar tās reālo lietojumu. Skaitļi ainu rāda visnotaļ rožainā gaismā. 1989. gadā veiktajā aptaujā tikai 20 procenti Latvijas cittautiešu apliecināja latviešu valodas prasmi, bet pašlaik, kā vēsta jaunākie dati, valsts valodā spēj sazināties 92 procenti iedzīvotāju.

– 1989. gadā ar Valsts valodas likumu tika noteikts, ka latviešu valoda jāmāca visās izglītības iestādēs. Tā ka izglītības sistēmu nevar vainot valodas nemācīšanā. No 1989. līdz 1995. gadam visiem, kas vēlējās, bija iespēja jebkurā darbavietā bez maksas apgūt valodu. Pati gan esmu lieciniece tam, ka šo piedāvājumu daudzi nesteidzās izmantot. Taču stratēģiska kļūda tika pieļauta laikposmā no 1995. līdz 2005. gadam, kad latviešu valodas apguves valsts programma noteica kursu plānošanu, vadoties pēc profesionālām grupām, teiksim, mediķiem savi, dzelzceļniekiem savi kursi. Cilvēki no ielas nevarēja tos apmeklēt. Latvijas valsts šajos desmit gados valodas apgūšanā ieguldīja desmit miljonus latu kopā ar ārvalstu fondu līdzekļiem. Ja tagad uz katra stūra nav bezmaksas kursu un krāsainu mācību grāmatu, vai tāpēc jāpārskata valsts valodas statuss? Maldīgi iedomāties, ka valodu iespējams apgūt tikai kursos. Latviešu valodas aģentūra paveikusi milzu darbu, izstrādājot ļoti labus valodas apguves mācību līdzekļus, tādējādi radot iespēju apgūt valodu pašmācības ceļā. Pirms vaicājam, ko valsts darījusi, lai nelatvieši apgūtu valodu, jāpajautā mums, latviešiem, kādā valodā sarunājamies ar kaimiņu, kas pārstāv minoritāti, jo krievu valoda paplašinās uz latviešu valodas rēķina, – uzskata Ina Druviete.

Sabiedrības integrācijas programmā Rīgas dome patlaban organizē bezmaksas kursus latviešu valodas apguvei. Šim nolūkam atvēlēti sešdesmit tūkstoši latu. Laipni aicināti pieteikties visi, kam dzīvesvieta deklarēta Rīgā un kas nav bezdarbnieku statusā.

Neformālās izglītības programma ”Valsts
valodas apguve”

Gads Apmācīto skaits Finansējums, Ls
2008. 1187 242 343
2009. 1722 425 064
2010. 8339 2 395 259
2011. 4551 1 359 083
2012. 4000 1 420 000

 

 

 koks

  Indoeiropiešu valodu koks (no www.uzdevumi.lv)

 

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+