Mobilā versija
+3.5°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Svētdiena, 19. novembris, 2017
17. augusts, 2017
Drukāt

Armands Simsons: Kādam nepatiks, bet tāds nu esmu (1)

Foto - Zigmunds BekmanisFoto - Zigmunds Bekmanis

Armands Simsons

Jau nākamnedēļ sāksies jaunā Kontinentālās hokeja līgas (KHL) desmitā – jubilejas – sezona un desmito reizi uz ledus izies Rīgas “Dinamo” meistarkomanda, ar kuru pa šiem gadiem saaudzis arī Armands Simsons – ne tikai šovmenis, kas uzkurina līdzjutējus gan veiksmīgās, gan neveiksmīgās spēlēs, bet arī tehniskais direktors. Un joprojām arī atraktīvs loterijas “Superbingo” vadītājs.

 

Kā tu nonāci Rīgas “Dinamo” sistēmā?

Te lielākā vaina jāuzņemas pašreizējam Latvijas Hokeja federācijas viceprezidentam un ģenerālsekretāram Viesturam Koziolam, kurš 2003. gadā mani uzaicināja strādāt uz hokeja klubu “Rīga 2000”, tēlaini runājot, par šī lielā bērnudārza pieskatītāju, proti, administratoru. Pirms tam līdz ausīm biju iekšā basketbolā – pats spēlēju, taisīju basketbola raidījumus, apskatus. Pirmoreiz tiekoties, es Viesturam iedevu kurvīti. Teicu, ka no basketbola nekur projām neiešu, jo hokejs bija pilnīgi svešs. Bet dzīvē viss notiek tā, kā tas notiek. Lielais menedžeris tur augšā tev piespēlē labus cilvēkus, paliek tikai jautājums, vai tu pieņem šo izaicinājumu vai vēlāk kod pirkstos par neizmantoto iespēju. Pēc tam jau darbs turpinājās kopā ar Rīgas “Dinamo” no tā dibināšanas pirmajiem mirkļiem. Piederu pie tiem dinozauriem, kas visus desmit gadus ir uzticīgi komandai – tādu vairs nav daudz, un lepojos, ka esmu starp viņiem.

Tu esi “Dinamo” seja, arēnā uzmundrini līdzjutējus, komandu, pasniedz balvas – tā ir lielā hokeja aisberga redzamā daļa. No kā sastāv neredzamā?

Arī neredzamā daļa man sniedz gana lielu gandarījumu. Līdzjutēji vērtē, kā hokejisti izskatās laukumā, bet mans uzdevums ir ieģērbt viņus papīros, proti, lai visi dokumenti būtu kārtībā un viņi varētu doties paredzētajos izbraukumos. Būtībā veicu administratīvo darbu. Kā tehniskais direktors sēžu pie datora un taisu atskaites, dodos uz dažādām valsts institūcijām, vēstniecībām, tostarp kārtoju papīrus, lai arī mūsu pretinieku komandas varētu iebraukt Eiropas Savienības Šengenas zonā. Birokrātiska, reizēm garlaicīga, taču ļoti nepieciešama darbošanās, bez kuras nevar iztikt.

Pats droši vien noskaties visas “Dinamo” spēles.

Gribētos, bet tā gluži nesanāk. Kaut gan “Arēnā Rīga” spēles laikā parasti esmu, tomēr, domājot par spēles scenāriju, golus nereti palaižu garām, jo atrodos gaitenī. Nodomāju, varbūt tur arī ir mana vieta. Pagājušajā sezonā, kad Sandis Ozoliņš debitēja trenera asistenta amatā, kopā ar ģimeni biju aizbraucis atpūsties, un “Dinamo” uzvarēja. Katram mums ir sava māņticība, kā mēs varam palīdzēt komandai – to esmu izrunājis ar neskaitāmiem līdzjutējiem. Viens ir bijis uzvarētajā spēlē, cits tieši otrādi – nav bijis, tad vēl kādu mūziku kurš klausījies ceļā uz spēli, kādu cepuri licis galvā un tā joprojām. Bet tas liecina tikai vienu – cilvēkiem nav vienalga, kā mūsu čaļi spēlē. Un no tā visa nāk liela enerģija.

Pats uz slidām esi uzkāpis un ar čaļiem kopā uzspēlējis?

Jā, bet tikai pēc sezonas, kad ir brīvāki treniņi, jo viņi spēlē pilnīgi citā līmenī un īstā mačā mani ar izsistiem zobiem un salauztiem kauliem aizvestu ātrās palīdzības mašīna. Par to liecina tikko “Latvijas dzelzceļa” kausa mačs pret Minskas “Dinamo”, kurā mūsu spēka uzbrucējs Koltons Giliss pretinieku ielīmēja bortā tā, ka uz pusēm salūza laukuma lielo durvju metāla rokturis.

Prognozēšana ir diezgan slidena lieta, tomēr – kā tu prognozē Rīgas “Dinamo” sniegumu šajā KHL sezonā?

Es to nesauktu par prognozēšanu, drīzāk par pārliecību tajā, ko mēs kopā darām, strādājot vienam mērķim – komandas uzvarai, labākajam sasniegumam. Mūsu galvenais uzdevums ir iepriecināt katru līdzjutēju, vienalga – lielu vai mazu, kas nāk uz spēlēm un jūt līdzi mūsu varonim – Rīgas “Dinamo”. Arī šajā sezonā mērķis paliek nemainīgs – iekļūt izslēgšanas spēlēs, un esmu pārliecināts – gan puiši, gan treneri un kluba vadība darīs visu, lai skatītāji gūtu gandarījumu un emocijas, kuras nevar nopirkt ne lielveikalā, ne lejupielādēt mobilajā telefonā. Protams, nevaru garantēt, ka uz tablo rezultāts vienmēr būs apmierinošs, bet cīnīsimies.

Šogad labākus rezultātus sola arī negaidīti spēcīgais komandas sastāvs, kurā ir trīs Kanādas izlases spēlētāji un vēl vairāki hokejisti ar ievērojamu NHL spēļu pieredzi.

Domāju, treneri nedala, vai tā ir Kanādas izlases, NHL vai Latvijas čempionāta pieredze. Tā ir viena komanda, visi mūsu spēlētāji, kuri ir saliedējušies, nekautrēšos teikt, kā viena ģimene. Ticu, tas dos rezultātu.

No tevis strāvo milzīgs dzīvesprieks un enerģija. Kur slēpjas tās avots?

Zinu, ka daudziem cilvēkiem Simsons tieši tādēļ nepatīk, ka vienmēr smaida un no viņa var pasmelt kādu liekšķeri pozitīvu emociju vai enerģiju iebāzt kabatā, tādējādi uzlādējot arī sevi. Lai vai kā, dzīvē vados pēc tautasdziesmā teiktā “liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādams”. Citādi nevar. Maniem ģimenes locekļiem ir tā privilēģija redzēt Armandu Simsonu citādu, bet es nekad nenākšu jums pretī saguris, izsists no līdzsvara, kaut gan būs tādas dienas, tādas spēles, kad negribēsies smaidīt. Neapšaubāmi apkārt notiekošais mani ietekmē, tomēr mana pašsajūta ir atkarīga tikai no manis. Attiecības ar citiem cilvēkiem mēs nebūvējam vienas dienas laikā. Jā, mēs varam satikties, apmainīties viedokļiem un noskaidrot, vai esam interesanti viens otram, saprast, vai vēl kādreiz satiksimies pie kafijas tases vai alus kausa. Labu attiecību veidošana ir gana liela māksla, kam pastiprinātu vērību nekad neesmu pievērsis – viss notiek pats no sevis.

Kā tev izdodas atslēgties no darba dzīves sagrieztā virpuļa?

Es savu enerģiju uzlādēju ģimenē, kas man dod nepieciešamās emocijas, un vienmēr pieņem mani tādu, kāds atgriežos mājās un no rīta ceļos. Nekas man nav svētāks par manu ģimeni. Tā ir mana svētnīca, un mana māja ir mana pils. Sieva ir ļoti saprotoša, atbalstoša. Ja būšu pelnījis, dabūšu no viņas brāzienu, un, ja vajadzēs, samīļos vai arī tieši otrādi paklusēs kopā ar mani. Tas tikai apliecina, ka īstu ģimeni neveido tikai atsevišķas, brīžiem egoistiskas personas, bet tā ir vienots organisms. Jo vairāk laika mēs veltām ģimenei, bērniem, jo bagātāki kļūstam. Lai cik noguris, neatsaku savām meitām palasīt priekšā pasaku vai padarboties kopā, jo laiks aizrit tik nežēlīgi ātri, ka atraidītā iespēja, iespējams, būs palaista garām uz visiem laikiem. Uzskatu, ja pats būšu laimīgs, tad pietiks laimes, ko dāvāt citiem. Nelaimīgs es nevienam neesmu vajadzīgs. Banāli izklausīsies, bet pēdējā laikā mani laimīgu dara skriešana. Sašņorēju sporta kurpes, uzlieku austiņās savu mīļāko mūziku un veltu laiku vienīgi sev. Vienalga, vai tā ir pusstunda, stunda vai divas, pieci, desmit vai vairāk kilometru, – tas ir mans laiks. Skrējiena laikā varu smieties, raudāt, lamāties vai vienkārši uzlādēties no saules enerģijas. Man ļoti patīk skriet pāri Rīgas tiltiem un cauri Vecrīgai, jo tur sastaptie cilvēki dod daudz enerģijas.

Kādu mūziku skrienot klausies?

Visdažādāko. Atkarībā no skrējiena tempa varu klausīties no visbanālākās popmūzikas līdz krievu repam, smagajam metālam, “Skyforger”, “Metallica” un populārākajiem pasaules dīdžejiem. Tehnoloģijas ir tā attīstījušās, ka tagad telefonā no tajā esošās mūzikas apkopojuma iespējams uzlikt kādu tematu un skrējiena laikā to mainīt, ņemot vērā tempu un noskaņojumu.

Joprojām esi arī loterijas “Superbingo” vadītājs?

Protams. Mans sapnis būtu novecot kopā ar “Latvijas loto” spēli “Superbingo” tāpat kā Leonīds Jakubovičs novecoja kopā ar “Brīnumu lauku”, kas joprojām ir Krievijas nacionālajā televīzijā. Ar visu sirdi jūtu līdzi un vēlu veiksmi visiem, kas ierodas mūsu spēles studijā. Man joprojām pirms ētera ceļi trīc no uztraukuma, taču ir savas receptes, kā no tā tikt vaļā.

Pats arī šad tad uzspēlē?

Jā. Katru sestdienu, braucot uz studiju, es iegādājos “Superbingo” loterijas biļeti un aizpildu to ar saviem izraudzītajiem skaitļiem vai arī izvēlos ātrspēli. Vai gan citādi maz var būt? Ja reiz vadu šo spēli, pašam jābūt tajā simtprocentīgi iekšā. Jāizprot arī spēlētāju domugājiens, emocijas. Perfekti jāzina noteikumi.

Ja nu uzsmaidītu veiksme un tu tiktu pie lielā laimesta, kā šo naudu tērētu?

Ņemot vērā, ka man ir kupla ģimene – trīs meitas –, tad noteikti gribētu mums visiem uzcelt savu māju. Tas ir mans sapnis. Ja nesapņosim, tad nekas nepiepildīsies.

 

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?

Bez atbraukšanas uz Skanstes ielu un iegriešanās “Arēnā Rīga”.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Dzīvespriecīgs, atbildīgs un tāds, kuru nevar pasūtīt trīs mājas tālāk.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Tas, ka joprojām man un cilvēkiem ir interese par Rīgas “Dinamo”. Ka man patīk tas, ko daru laukumā un ārpus tā, un līdzjutēji manu darbu novērtē, neskatoties pat uz pēdējām diezgan neveiksmīgajām hokeja sezonām.

Labākā izklaide?

Mana ģimene un skriešana pa pilsētu.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. BET Simsona kungs dažnedažādi ”mocās” ar savu ārējo izskatu, proti: matus ”izdzenā” dažādās variācijās; tad ar bārdu ”mocās” tikpat nevajadzīgi un bieži pat nesmuki izskatās… CILVĒKA SEJA IR DVĒSELES SPOGULIS!? Tās noformējumam liela nozīme! Lai viņš piedod, bet tā uzskatu un savus dēlus audzināju savādāk – visam vīrietī ir jābūt glītam un gaumīgam! Tīrīgs un kārtīgs vīrietis ir patīkams. Skatienu nepiesaista netīreļi, ”šķēles” tipa bārdaiņi, aliņu sūcēji publiskās vietās, ”grūsnie” zvirbuļi, vīrieši ar ”zirga deķiem ” ap kaklu (mode? muļķības! gaumes trūkums!).

Draugiem Facebook Twitter Google+